rūsganais sprakšķis

Gandrīz aptauja

rūsganais sprakšķis

Gandrīz aptauja

[info]mufs
10/18/13 09:16 am
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Tevi skolā apcēla / Tu apcēli citus?

Ja Tevi apcēla - kā ar to tiki galā?

Ja biji tas,kurš apceļ - kas Tev lika to darīt un kā Tevi varēja/būtu varējuši apstādināt?

Ļoti novērtēšu atklātas atbildes,jo man īsti tādas pieredzes nav bijis un šobrīd nezinu,kā bērnam palīdzēt.
Ja kas,komenti nāk uz epastu,var izdzēst.

Paldies!
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]hedera
    10/18/13 11:05 am
    Uf, par šo tēmu stāstīt un stāstīt. Mani apcēla, un apcēla daudz un smagi, gan apsaukāja, gan fiziski aizskāra. Sākās tas jau pirmajā klasē, jo ļoti atšķīros no pārējiem - man bija vislabākās atzīmes (skolotāji piesauc kā piemēru=pārējiem naidiņš) un es jau biju ļoti strauji izaugusi, tādēļ gara un neveikla (galvastiesu garāka par pārējiem). Turpinājās apcelšana, protams, tādēļ, ka nemācēju pareizi reaģēt - šausmīgi pārdzīvoju un gāju uz tualeti raudāt. Ā, tad vēl kaut kādā 2. vai 3. klasē mani sāka apsaukāt par "resno", kaut arī es biju tieva, jo fizkultūrā, kad mūs visus nosvēra, pārējie dzirdēja manu svaru, kas uz pārējo fona likās milzīgs, taču manam garumam, protams, atbilstošs. Tad nāca vēl trakāks periods, kad man izauga krūtis - tad mani, diemžēl, pamanīja vecāko klašu puiši, un tās apcelšanas jau bija pavisam slimas. Galā es ar to nosacīti tiku tad, kad pamatskolas pēdējos gados kļuvu par drūmo agresīvo metālisti. Tur nostrādāja vairāki faktori - uz jebkādiem aizskārumiem reaģēju ar spēcīgiem sitieniem un spērieniem, līdz ar to vismaz tiku vaļā no fiziskas aizskaršanas, uz uzbraucieniem, kas nebija pa manu kerzu ķērienam, pārstāju reaģēt, tādēļ apcelšanas kļuva retākas. Protams, draugus tādā veidā neiegūt, taču man jau bija uzradušies draugi ārpuss skolas, arī tādas samocītās metālistu dvēselītes, tādēļ skolā notiekošais sāka kļūt mazsvarīgāks. Bet tas tomēr, manuprāt, bija labāk nekā paralēlklases meitenei, kuru turpinājā smagi apcelt, jo viņa izmisīgi centās ar visiem draudzēties, un pat mēģināja pasmieties līdzi tiem, kas viņu apceļ.
    Vidusskolā tas viss beidzās, jo vecākie puiši skolu jau bija pabeiguši, savukārt mani klasesbiedri prātā pieaugušāki. Ironiskā kārtā, tam klases puikam, kas sākumskolā bija aktīvākais manis apsaukātājs, videnē es kļuvu par tādu kā role model, jo viņam sāka interesēt metāla subkultūra.
    Vai no manas pieredzes ir kāda jēga, kāds padoms? Nezinu, man šķiet, ka visprātīgākais ir nomainīt skolu, jo atgriezties normālās attiecībās ar apcēlājiem ir vai nu ārkārtīgi grūti, vai pat neiespējami.
    Trauma arī tā ir uz mūžu. Pat tagad, ja kaut kur sanāk satikt tā laika "vecāko klašu puikas", instinktīvi saspringstu un esmu gatava aizstāvēšanās sitienam.

    • [info]mufs
      10/18/13 11:49 am
      vecāki tajā visā nekā neiesaistījās?
      nevarētu teikt,ka es alkstu pēc metālistes mājās, then again, if that what it takes.. :)
      man liekas,ka viņa nav tāda,kas varētu sist pretī.

      • [info]hedera
        10/18/13 12:04 pm
        Kad sākumskolā vēl sūdzējos, tad parasti mamma teica apmēram tā: "Nu un? Skola ir domāta lai mācītos, nevis lai draudzētos. Un vispār, vienmēr mēklē vainu sevī." Pēc teorijas, sliktākais, ko varētu pateikt, vai ne? :) Vienreiz gan iesaistījās, kad es dienas vidū aizmuku no eksāmena rindas un aizgāju mājās raudādama, tad mamma atnāca uz skolu un uztaisīja traci, tad tur klasesbiedriem bija nepatikšanas, pārrunas ar skolotājiem, vecākiem. Lieki piebilst, ka pēc tam bija vēl sliktāk.

        Metāliste, protams, ir mans personīgais gadījums. Galvenais jau tajā visā bija pašapziņas paaugstināšanās, sākšana sevi kaut kā aizstāvēt un vairs neraudāt, un apziņa, ka tomēr ir ārpusskolas vienaudži, kuriem es patīku un kuri labprāt pavada ar mani kopā laiku.
Powered by Sviesta Ciba