rūsganais sprakšķis

Kad sākumskolā vēl sūdzējos, tad parasti mamma teica apmēram tā: "Nu un? Skola ir domāta lai mācītos, nevis lai draudzētos. Un vispār, vienmēr mēklē vainu sevī." Pēc teorijas, sliktākais, ko varētu pateikt, vai ne? :) Vienreiz gan iesaistījās, kad es dienas vidū aizmuku no eksāmena rindas un aizgāju mājās raudādama, tad mamma atnāca uz skolu un uztaisīja traci, tad tur klasesbiedriem bija nepatikšanas, pārrunas ar skolotājiem, vecākiem. Lieki piebilst, ka pēc tam bija vēl sliktāk.

Metāliste, protams, ir mans personīgais gadījums. Galvenais jau tajā visā bija pašapziņas paaugstināšanās, sākšana sevi kaut kā aizstāvēt un vairs neraudāt, un apziņa, ka tomēr ir ārpusskolas vienaudži, kuriem es patīku un kuri labprāt pavada ar mani kopā laiku.