Gandrīz aptauja
Tevi skolā apcēla / Tu apcēli citus?
Ja Tevi apcēla - kā ar to tiki galā?
Ja biji tas,kurš apceļ - kas Tev lika to darīt un kā Tevi varēja/būtu varējuši apstādināt?
Ļoti novērtēšu atklātas atbildes,jo man īsti tādas pieredzes nav bijis un šobrīd nezinu,kā bērnam palīdzēt.
Ja kas,komenti nāk uz epastu,var izdzēst.
Paldies!
Ja Tevi apcēla - kā ar to tiki galā?
Ja biji tas,kurš apceļ - kas Tev lika to darīt un kā Tevi varēja/būtu varējuši apstādināt?
Ļoti novērtēšu atklātas atbildes,jo man īsti tādas pieredzes nav bijis un šobrīd nezinu,kā bērnam palīdzēt.
Ja kas,komenti nāk uz epastu,var izdzēst.
Paldies!
viņu māte pirms mēneša izmeta no mājas un bērns sāka dzīvot pie vienrezi mūžā redzētas sievietes, otrā Rīgas galā no skolas, šogad ir 6,klases beigšanas eksāmeni, utt.
Man nav pieredzes ar skolas mainīšanu un to,kāds stress var būt, un ja nu jaunajā skolā arī nepieņem?
katrā ziņā, jārunā jau arī ar pašu bērnu, visu šo man tikai vakar izstāstija
Nezinu, man vides maiņa ļoti, ļoti nāca par labu. Varbūt arī tāpēc, ka biju pati sev iedvesusi, ka vidusskolā būs citādi.
Mani nomainīja pēdējā ceturksnī. Kapēc tā, īsti nav skaidrs. Varbūt man zemapziņā tas viss krājās, jo neatceros, ka būtu sūdzējusies par apcelšanu (bet apcēla jau gan).
Dzīves vietas maiņa noteikti nebija arguments, jo abas skolas praktiski blakus viena otrai (salīdzinoši maza pilsēta).
man šķiet,ka viņa to visu ir pieņēmusi kā neizbēgamību, tāpat kā tas bija ar mammas vardarbību. tāpēc vakar,kad sāku sarunu par to,kas nomācs, vispirms tikai teica,ka viņai jau neviens nevar palīdzēt un,ka nav jēgas runāt, bet,kad izrunājās, pati atzina,ka palicis vieglāk
jāļauj domai nosēsties,ka IR iespējams kautko mainīt.
bet es mainītu visu, arī skolu, lai tiek prom no elles - kaut kā neliekas, ka viņai skola saistītos ar pozitīvām atmiņām.
Nav tā,ka nevarētu to atļauties,ja tiešām vajadzēs. Skatīsimies,ko teiks psih.ter.
Kā tas notiek - vnk ierodies skolā jeb pirms tam jāpiezvana un jāsaka,ka gribi parunāt pēc stundām?
par skolu, protams, ka nespiedīsim mainīt, vispār jebkā mainīšanai,manuprāt, inciatīvai jānāk no bērna puses.
par to inciatīvu no viņas diez vai - viņa ir bērns. tomēr. viņa jau nezin/nesaprot/neiedomājas, cik viegli vai sarežģīti ir tehniski nomainīt skolu. problēmu risinājumu piedāvājumiem jānāk ir no pieaugušajiem. un tad ar viņu jāizrunā, kā viņa uz tādu risinājumu skatās. vai piekrīt, no kā baidās/šaubās vienā vai otrā gadījumā. jāapliecina, ka lai kāda būs viņas izvēle, neviens nepārmetīs pēc tam par nepareizu izvēli "ķip - es jau teicu, bet Tu gribēji/negribēji šitā", bet viņai būs atbalsts no mājiniekiem.