rūsganais sprakšķis

Gandrīz aptauja

rūsganais sprakšķis

Gandrīz aptauja

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Tevi skolā apcēla / Tu apcēli citus?

Ja Tevi apcēla - kā ar to tiki galā?

Ja biji tas,kurš apceļ - kas Tev lika to darīt un kā Tevi varēja/būtu varējuši apstādināt?

Ļoti novērtēšu atklātas atbildes,jo man īsti tādas pieredzes nav bijis un šobrīd nezinu,kā bērnam palīdzēt.
Ja kas,komenti nāk uz epastu,var izdzēst.

Paldies!
  • bet tas nebūs par daudz viss kopā?
    viņu māte pirms mēneša izmeta no mājas un bērns sāka dzīvot pie vienrezi mūžā redzētas sievietes, otrā Rīgas galā no skolas, šogad ir 6,klases beigšanas eksāmeni, utt.
    Man nav pieredzes ar skolas mainīšanu un to,kāds stress var būt, un ja nu jaunajā skolā arī nepieņem?
    katrā ziņā, jārunā jau arī ar pašu bērnu, visu šo man tikai vakar izstāstija
    • Varbūt līdz mācību gada beigām lai paliek šajā skolā un noliek eksāmenus. Elle būs vieglāk paciešama, ja būs zināms, ka tā ir uz laiku.
      • Te kkur vienā linkā bija labs raksts - par to bēgšanu... Ja nu vienīgi to skolas maiņu var sasaistīt ar dzīves vietas maiņu - ķip tāpēc jāmaina. citādi jaunajā skolā arī būs jautājumi, ka'pēc pameti skolu, kāpēc kas. un kā jau te teica - arī jaunajā skolā jaunie vienmēr sākumā ir outsaideri. It sevišķi tie, kas nav pārliecināti par sevi.
        • Autsaiderisms ir daudz vieglāk paciešams nekā fiziska un emocionāla vardarbība.
          Nezinu, man vides maiņa ļoti, ļoti nāca par labu. Varbūt arī tāpēc, ka biju pati sev iedvesusi, ka vidusskolā būs citādi.
        • Mani arī bērnībā pārcēla uz citu skolu. Jaunajā skolā mēģināja apcelt vai varbūt pat apcēla, bet kopumā bija pašai svaigāks skats uz dzīvi un jaunā klase nezina, ka "šito cilvēku var apcelt". Līdz ar to rodas iespēja iegūt jaunu satatusu.
          Mani nomainīja pēdējā ceturksnī. Kapēc tā, īsti nav skaidrs. Varbūt man zemapziņā tas viss krājās, jo neatceros, ka būtu sūdzējusies par apcelšanu (bet apcēla jau gan).

          Dzīves vietas maiņa noteikti nebija arguments, jo abas skolas praktiski blakus viena otrai (salīdzinoši maza pilsēta).
      • jāpadomā,jā.
        man šķiet,ka viņa to visu ir pieņēmusi kā neizbēgamību, tāpat kā tas bija ar mammas vardarbību. tāpēc vakar,kad sāku sarunu par to,kas nomācs, vispirms tikai teica,ka viņai jau neviens nevar palīdzēt un,ka nav jēgas runāt, bet,kad izrunājās, pati atzina,ka palicis vieglāk

        jāļauj domai nosēsties,ka IR iespējams kautko mainīt.
    • Varbūt jūs varat atļauties 1 gadu privātskolā (sanāk apm. 200 lati mēnesī, meibī mazāk), lai mierīgā garā un saudzīgā atmosfērā piedzītu visu, kas ir iekavēts, un dabūtu individuālu un sajēdzīgu attieksmi?

      bet es mainītu visu, arī skolu, lai tiek prom no elles - kaut kā neliekas, ka viņai skola saistītos ar pozitīvām atmiņām.
      • Kādu skolu Tu ieteiktu? Kā tur ir ar mācību līmeni? es kā cilvēks,kas negrib bērnus, nekad vispār par skolām neesmu interesējusies.

        Nav tā,ka nevarētu to atļauties,ja tiešām vajadzēs. Skatīsimies,ko teiks psih.ter.

        • Nu mans jokainais bērns (un kautrīgā meitiņa) iet privātskolā "Laisma" Vesetas ielā, bullyinga nav (nu, ja neskaita to, ka bērnudārza meitenes apcēla puiku, kad viņš bija 4. klasē - kas ir rādītājs, manuprāt, nu, tbš ka puika, kuru var apcelt bērnudārza skuķenes, netiek sistemātiski dauzīts :D). Man šķiet, ka viņi ir diezgan specializējušies uz bērniem, kas kaut kādu iemeslu pēc nav ieklikojuši parastajās skolās, ir ļoti individuāla pieeja + labs mācību līmenis.
    • noteikti ir jāprasa viņas pašas viedoklis par skolas maiņu. varbūt pat tiešām pietiek ar apziņu, ka beidzot ir viņai kāds, uz kuru var paļauties mājās un ja nu kas - ir opcija nomainīt skolu. es tomēr parunātu ar skolotāju ar par šo problēmu. Jo ja skolotāja sajutīs,ka ir kāds ,kuram rūp tad ar būs cita attieksme. nu ķip paprasīt ko viņa iesaka, kad mainīt skolu, ko viņa kā pedagogs jums iesaka darīt? nerunāt konkrēti, bet prasīt padomu. viņai būs jāatbild. viņa tak ķip pedagoģiju mācijusies tad nu lai padalās ar savām zināšanām porblēmsituācijās, kā darīt ir "pareizi". zaudēt te vairs nav ko.
      • jā, šito es ieliku darāmo darbu sarakstā - sarunu ar skolotāju.

        Kā tas notiek - vnk ierodies skolā jeb pirms tam jāpiezvana un jāsaka,ka gribi parunāt pēc stundām?

        par skolu, protams, ka nespiedīsim mainīt, vispār jebkā mainīšanai,manuprāt, inciatīvai jānāk no bērna puses.
        • piezvani vai uzraksti eklasē, ka vēlaties tikties un kādi laiku būtu pieņemami.

          par to inciatīvu no viņas diez vai - viņa ir bērns. tomēr. viņa jau nezin/nesaprot/neiedomājas, cik viegli vai sarežģīti ir tehniski nomainīt skolu. problēmu risinājumu piedāvājumiem jānāk ir no pieaugušajiem. un tad ar viņu jāizrunā, kā viņa uz tādu risinājumu skatās. vai piekrīt, no kā baidās/šaubās vienā vai otrā gadījumā. jāapliecina, ka lai kāda būs viņas izvēle, neviens nepārmetīs pēc tam par nepareizu izvēli "ķip - es jau teicu, bet Tu gribēji/negribēji šitā", bet viņai būs atbalsts no mājiniekiem.
          • Jā, es arī domāju, ka bērns, kas ticis ilgi terorizēts, varētu pilnīgi mierīgi labāk pats izvēlēties neko nemainīt, jo katrs pierādījums, ka Dzīve Tiešām Visur Ir Elle, šķistu potenciāli sagraujošs. Tā ka pārmaiņām varētu būt jānāk no malas.
Powered by Sviesta Ciba