rūsganais sprakšķis

Jā, apcēla - droši vien tāpēc, ka biju ļoti nedroša, kautrīga un dzīvoju tādā kā savā pasaulē. Turklāt tajā skolā es neskaitījos arī nekāda īpaši gudrā, tā ka situācija bija diezgan bēdīga. Man gan nav gadījies tā, ka nekad nebūtu draugu - parasti klasē (ir bijušas dažādas klases) atradu kādu vienu draudzeni un ar viņu arī lielākoties kontaktējos.
Īsti nezinu, vai varētu teikt, ka tiku ar to galā. Ar vecākiem nevarēju runāt, jo viņi pastāvīgi bija pārstrādājušies un pārguruši, turklāt attiecības ģimenē arī nebija nekādas lieliskās. Mamma man gan, manot, ka esmu nedroša, šad tad teica, ka vajag būt pašapzinīgākai, bet man tas neko nedeva - biju pilnīgi nošķirta no visiem. Tik maz kontaktējos ar cilvēkiem, ka atceros sevi kaut kad sēžot mājās un skaļi lasot, jo man bija tāda sajūta, ka citādāk varētu pazaudēt balsi.
Nedaudz labāk palika, kad atradu draugus ārpus skolas. Tagad jau sen no skolas esmu ārā un man ir draugu citur, bet nedrošība to cilvēku klātbūtnē, kurus izjūtu kā "spēcīgākus", tik un tā paliek.
Man liekas, ka tur nostrādā tāda dzīvnieciska izjūta par to, kurš ir spēcīgāks un kurš - vājāks. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka pieaugot tie cilvēki nemaz tik daudz nemainās - tikai apstākļi ir tādi, ka šīs spēcīgākā/vājākā attiecības nav tik uzkrītošas vai arī tiek notušētas.
Īsti nezinu, ko varētu ieteikt, bet man liekas, ka vismaz ir labi tas, ka meitene par to runā un apzinās, kas notiek. Ja varētu kaut kā celt to pašapziņu un paļāvību uz sevi, un būtu draugi vēl citur, varbūt, ka kļūtu labāk. Man liekas, ka galu galā nevar paredzēt, cik ilgi tas būs aktuāli - ir zināmi gadījumi, kad šī atstumtības sajūta nāk līdzi arī pieaugušā dzīvē, un arī tādi, kur cilvēks vienkārši izaug, kļūst pašpaļāvīgāks, nomaina vidi un viss izmainās.