Viss ir redzams

Interesanti, ka daudzi zin labāk kā pārliecinat citus, kas strādā un kas ne. Bet tai pat laikā nav spējīgi pārliecināt par tēmu kaut vai tikai sevi.

ja ir pareizie tetovējumi, nazi skinheds nav nazi skinheds

https://thediasporist.de/one-night-at-burg/

Mīļā pamiera labad

domāju - kā ir cibiņā - ir kas ir izdzemdējuši un ir kas nav un ir kas vairāk par +1

Mana + Gemini cīņa ar Winblows 11, lai to dabūtu maksimāli darbu netraucējošu un tīru + cilvēku, tīkla resursus un admina nervus saudzējošu.
Lai radītu Windows 11, kas nerada pārsteigumus trešdienās un jaukā brīdī nepārkraujas visai sistēmai pāri, un tamlīdzīgi.

Ņemšanās neslikta:
- Eksportēt attīrītu .wim no fiziska dzelža ar instalētām nepieciešamajām programmām
- P2P WU aizliegšana - jau ir?
- DisableSearchBoxSuggestions iekš Search ar Gpolicy vai regedit
- Atslēgt "Show search highlights" - lai Search meklē tikai lokāli
- Pārbaudīt draiverus, vai visi no WDS sastājušies savās vietās
- Automatizēt partīciju izveidi, lietotāja dati uz D: un Setups tad, lai neaiztiek D:
- Setup lai taisa log failu manā šārē?
- Chrome enrollment token reģistra komandu unattend failā
- Iznest komandas .bat iekš PXE\FIX\, nosaukt mērķa vārdā: StartMenu.bat | WU.bat | Taskbar.bat | Search.bat | Lockscreen.bat u.tml.
- SRP liegumu Users instalēt jebko
- Scheduled task vai Logon komanda lai tīra user data vai atjauno Restore Point?
PIELĀGOT START MENU:
- Start Menu imports imedžojamajā datorā
- Ieteiktās apenes - nav
- Skats: Saraksts
- Piesprausts skolai vajadzīgais, atsprausts liekais.
PIELĀGOT TASKBAR: ( ... tālāk ... )

Kurmji izrok kaķiem tualetīti.

Viena no lietām, kas man sevī visvairāk kaitina ir tas, cik ļoti mēdzu cakināties ap cilvēkiem, rakstīt viņiem visērtākajās stundās, vienmēr piedomāt pie noskaņojumiem un daudz kā cita, kamēr citi piedomā pie manis, kad ir kaut kas nepieciešams un pat neplāno iedomāties, ka var izdarīt kaut ko ērtu un neplānotu priekš manis, tāpat vien.
Es, protams, zinu, ka cikvēki nav vainīgi, ka es cakinos ap viņiem, varētu dzīvot tikpat egoistiski kā viņi, bet nesanāk man :/

Governments communicating with gifs - world used to be serious.

Man joprojām patīk mana grāmata.

pagurums. neatceros, ko darīju pirmdien, bet otrdien pēc darba pa tiešo uz mazpilsētu, tad lietišķa saruna (onlainā/mašīnā, tieši bij paspējusi iebraukt pagalmā), trešdien no rīta auto pie meistara, es pati atpakaļ uz Rīdziņu lai parunātos ar mūzikas skolu (paspēju vēl mājās uz dušu un kko iekost), tad mājās un ar skuķiem atkal uz mūzikas skolu (labi, ka baseins šonedēļ izpalika), vakar no rīta pirms astoņiem jau prom no mājām lai paspētu laicīgi uz mazpilsētu, autobusu nenokavēju, vairāk nekā pusceļu gulēju līdz vairs nevarēju, jo kāds briesmīgi krāca (ne es). ne skaļi, bet kaut kā neritmiski un nevarēja pagulēt :D. aizvedu mammu uz Biķerniekiem uz izmeklējumu (tā stāvvieta @#$%, labi, ka bija tikai jāizlaiž), mājās paēdu, izmazgāju dažas porcijas veļas, izkāru, izņēmu dāmas no skolas, pabaroju, tad mūzikas skola, vakarā izlaikojām botes, novērsu vairākas drāmas (izrādās, ka katrs maizītes taisīs pēc nedēļas, vismaz sataisīja sviestmaizes vakariņām), šodien pārdzinu mašīnu, mazgāju 2.porciju ar veļu (sporta tērpi jau žūst) un kratos, jo šitas viss bija maksimāli saspringti. jau no svētdienas par spīti tam, ka gāju staigāt garīgajam līdzsvaram, naktīs no spriedzes gulēju saspringtiem pleciem un rokām taisnām, bet kulakos. vajadzētu atlaist, bet vēl nevaru - šodien darbs, rītrīts arī piesātināts un viena lietiņa svarīga jāizdara a es te kā puņķis uz drāts drusku tricinos jo tik intensīvi un daudz un viss kopā un reizē un vēl tās trīs dienas, kad bija jābrauc uz, no un uz/no mazpilsētas..

KC

Kurnu vēl tālāk

Pēdējie 11 dzīves mēneši ir absolūti relatīvi. Tie ir skrējuši putainiem zirgiem, bet tajā pašā laikā peldējuši mierīgā straumē.
Tāda sajūta, ka esmu piedzimusi, pārdzimusi, nomirusi, atdzimusi un atkal, un atkal, un atkal.
Viens maziņš cilvēks.
Un tas ir viss, kas bija nepieciešams.
Viens maziņš cilvēks, kas spēj ar vienu smaidu sildīt manu pelēkāko dienu, kā arī ar vienu mazas rociņas vēzienu uzlikt datoram bluescreen.
Ej nu tu zini, kas ir tā īstā maksimuma robeža.

Tik daudz miera un nemiera vienlaicīgi, ka īsti nesaprotu kurā no visām time and space plaknēm dzīvoju.
These are strange times for me. Strange times indeed

Tape 05

Es nezinu vai shis ir vecums vai kaada zaraza, bet reaali meenesii varbuut ir kaads paaris dienas, kad juutos normaali un kaa cilveeks kas var dariit lietas. Paarsvaraa es vai nu ciinos ar kaut kaadiem mistiskiem simptomiem, where your life and future flashes by etc., vai hormoniem, vai sazin kaadu sunjpurnju voblu. Vai tas ir vecums? Vai taas ir bailes? Vai tas ir beidzot Dieva sods par maniem dziivee sakraatajiem greekiem?

Shajos briizhos nav patiesaakas patiesiibas, ka dziivot veselaa kjermenii ar veselu garu, un peec Dieva likumiem - ir Paradiize zemes virsuu, un cilveeki to nezina, un labpraatiigi sevi degradee.

Kjermenis apzinjai ir kaut kas totaali skaudrs un baiss.

Mēs visi ikdienā izmantojam AI, lai paātrinātu info ieguves, apstrādes, u.c.procesus. Diemžēl AI bieži halucinē un nodarbojas ar jaunradi, formējot neuzticamu info saturošas atbildes. Te būs interesants zinātniskais pētījums par AI uzlaušanu ar poēzijas valodu. Noteikti iesaku iepazīties, ja ne ar visu tekstu, tad vismaz noslēgumā rastajiem secinājumiem https://arxiv.org/pdf/2511.15304

Turpmāk katru reizi, kad komunicēju ar gemini, viņš mani uzrunā tikai kā kapteini un lieto leksikā lamuvārdus. Un AI ir manis instruēts halucināju vietā atzīt man, ka viņš nezina atbildi.
Vienīgais, ka katru reizi pēc PC (vai browser- vēl neesmu pārliecinājies) restarta, atverot gemini no jauna, man ir jāieraksta atslēgas vārds, lai viņš atkal iedarbinātu sevi jailbreak mode’ā

The Last Samurai (2003) (revisited)

vēnās šļircē
siltu pienu
Avotu
Stabu un
Lāčplēša ielu
uzslien telti
un dzīvo
par velti
kādreiz gribēja
putnupienu

Tikai stiprais gars
kāpj pāri Debesu mūriem

un jaunas lietas
gūst svaigu dvesmu dzīvot

tiekmies

29/02/2028

Mūsu pagalmos un ārēs

mūsu vecajās mājās

un taisām to strūklaku vaļā
lai plūst ūdens un ir dzīvība

jo tā tam būs būt

bez rūgts un ass

ABSiNTS

vienīgā skaidrā seja

Pils bārā

akcīzes prežu nelikumīga izplatīšana
(policijas relīze)

Atnāca jaunā kindle. Un, protams, uzreiz izdevās ieslēgt saplīsušo, kuru es mēnesi 3x dienā lūdzu un labināju bez rezultātiem.

Upd. Sirsniņa var būt mierīga, vecais mīļais aparāts atkal nav iedarbināms. Patīkami būt sagatavotai :)

Pēdējā laikā atkal visādi pat puspazīstami cilvēki nomiruši ar vārdu Anna.

Es tieši tāpēc nosaucu savu meitu par Annu, lai izvilktu pašu vājāko. Lai šoreiz vājajam būtu dūša papēžos un citreiz akmeņus tā tikai liktu beidzot mierā.

Viena otru nogalināšana nepiekā laba nekad nav novedusi.

Tie daži cikli ir jāievēro un jāra Prieks
Laime starp mums ar Ulvi, piemēram.

46 gadu vecumā mums abiem būs tāds kritiskais bioritmu punkts, kurā ir iespējama nāvīga sagadīšanās teleportēties laikā.

Un tas nav neda brīdinājums... nedz kāda vainošana.

Tā bija un ir īsta iemīlēšanās sajūta.

Vienkārši man tā vienmēr ir bijusi svarīgāka par jebko citu.

un jā, man joprojām rūp visi narkomāni - pamēģini nu, dzīvo pretī Kolumbijas konculātam un nejūti pat trafiku.

Šodien neiedzēru zāles...
ja jau man robežpersonības traucējumi un nav zāļu pret manām kaitēm, tad kādēļ tās dzert?
ja nav no tām labāk, kādēļ tās dzert? šobrīd ir ilgākais periods, kad tās apzinīgi dzēru ar cerību, bet ja jau tā, tad kāpēc?
jukšu prātā ar vai bez, bet bez vismaz vieglāk aknai, varbūt.

Man jau šķita, ka mani nekad vairs nespēs pārsteigt, ko dara slampa tramps. Bet nu - kļūdījos: pārsteigumiem vēl čupiem vietas

https://youtu.be/Pfg0GXYqSZM?si=ftNKu4Fw8oUsXbKv&t=1289

Karnisms - Karnisms ir jēdziens, ko izmanto diskusijās par cilvēces attiecībām ar citiem dzīvniekiem, kas definēta kā dominējoša ideoloģija, kurā cilvēki atbalsta dzīvnieku izcelsmes produktu, īpaši gaļas, lietošanu un patēriņu. Karnisms tiek pasniegts kā dominējoša ticības sistēma, ko atbalsta dažādi aizsardzības mehānismi un lielākoties neapstrīdami pieņēmumi. Kā dominējoša ideoloģiska sistēma, kuras daļa ir gaļas patēriņš un dzīvnieku ekspluatācija, tā nosaka normas un uzskatus par izturēšanos pret dzīvniekiem. Terminu karnisms 2001. gadā radīja sociālā psiholoģe un autore Melānija Džoja un popularizēja viņas grāmatā "Kāpēc mēs mīlam suņus, ēdam cūkas un valkājam govis" (2009).

Ideoloģijas centrā ir gaļas ēšanas pieņemšana kā "dabiska", "normāla", "nepieciešama" un (dažreiz) "jauka".. Svarīga karnisma iezīme ir tikai konkrētu dzīvnieku sugu klasifikācija kā pārtika un prakses pieņemšana pret tiem dzīvniekiem, kas tiktu noraidīti kā nepieņemama nežēlība, ja tos piemērotu citām sugām. Šī klasifikācija ir kulturāli relatīva, tādēļ, piemēram, daži cilvēki Korejā ēd suņus, bet Rietumos tie var būt mājdzīvnieki, bet govis tiek ēst Rietumos, bet aizsargātas lielā daļā Indijas. [

https://en.wikipedia.org/wiki/Carnism

Es tikko ierados Libānas galvaspilsētā Beirūtā.

tā sauktajā tautas valodā

Gabriela iemērca savus matus bļodā. Lēni, ar glāstošām kustībām tajos iezieda šampūnu, tad ilgi masēja savas galvas ādu. Tā atdalīja jebkādas potenciālās blaugznas. Pēc tam izmazgāja matus. Iezieda kondicionieri. Izmazgāja arī to. Tad izslaucīja matus ar dvieli un devās žāvēt ar fēnu. Tas viss kopā prasīja aptuveni stundu.

Šādi viņa rīkojās bieži. Viņai patika savu zīdaino matu sajūta. Viņa tiem pieskārās ar patiku.

Pēc matu izžāvēšanas viņa sāka pārlakot nagus. Atjaunot nagu krāsu. Pārkrāsot virskārtu. Lēni un uzmanīgi viņa ar mazmazītiņu otiņu aizkrāsoja tās vietas, kuras bija pabalējušas vai nodrupušas. Viņas standarta, ierastā nagu laka bija violetā krāsā.

Visu šo darbību laikā viņa juta lielu mieru un harmoniju. Viņa šīs darbības bija atkārtojusi jau četrpadsmit gadus katru sestdienas un trešdienas vakaru. Dažreiz vajadzēja sagatavoties kādam pasākumam, tad viņa izmazgāja matus tieši pirms tā.

Tik daudz kas bija mainījies, kopš viņa pusaudzes vecumā izdomāja studēt un strādāt par ārsti. Viņas iemīļotais bērnības sunītis devās aizsaulē. Viņas smilšu peles. Viņai nācās pārvākties uz citu pilsētu, lai studētu medicīnu. Viņas dzīvoklim trīsreiz nomainījās ārdurvju kods. Latvijā ienāca Lidl veikals, un vienu no tiem atvēra pa ceļam no viņas dzīvokļa uz augstskolas ēku.

Viņa paspēja izveidot attiecības ar diviem puišiem, izšķirties, atrast trešo un saderināties. Viņa piecas reizes nomainīja savā guļamistabā tapetes un plakātus, jo viņa jutās izaugusi no mūzikas grupām Paramore un Avril Lavigne deviņpadsmit gados. Divdesmit piecos viņa jutās izaugusi no Keitas Bušas un Torijas Amosas.

Psihiatrijas studijas nesalauza viņu, jo viņa tika brīdināta, ka 80% kristiešu, kas sāk 24 gadu vecumā studēt psihiatriju rezidentūrā, pēc tās beigšanas kļūst par ateistiem. Varbūt tā ir teika, mīts, ka tā notiek. Taču šī informācija Gabrielu nebiedēja. Viņai taču ir eņģeļu vārds.

Pēc rezidentūras viņa aizvien pateicās Dievam par katru piešķirto dienu, par iespēju būt šajā krāsainajā pasaulē.

Tomēr kaut kas cits salūza viņā, lai saaugtu jaunā konfigurācijā. Tas jaunības naivums, ka viņa spēs ar empātiju ieklausīties visos pacientos, uzlabot to dzīves, spēs ar siltu skatienu palīdzēt.

Viņa saprata pavisam drīz, jau pirmajā darba gadā kā psihiatrei, ka Tu vari palīdzēt tikai tik, cik Tu saproti. Nevienā mācību grāmatā nebija pateikts par cilvēkiem, kuru psihe bija tiktāl savērpusies un deformējusies, ka viņi, lai nenošautu sevi vai pārējos, ikdienā lietoja jebkādus apdullinošus līdzekļus, lai aizmirstu, ka viņiem ir sirds. Viņu sirdis bija burtiski sacaurumotas ar traumatiskām dzīves pieredzēm. Un viņiem nebija jaudas un sapratnes, kā tās aizlāpīt ar mīlestību. Viņi vienkārši truli darīja mehānisku darbu, ievēroja likumus, brauca ar auto, taču iekšēji jutās kā kropļi, kurus neviens nekad šajā dzīvē nav mīlējis.

Viņa sākumā jutās ļoti izmisusi, ka nespēj šādiem cilvēkiem neko dot. Tikai vēl zāles, kas vēl vairāk viņus notrulina. Viņa gribētu, kaut vairāk cilvēkiem Latvija apmaksātu psihoterapiju, un tajā bezmaksas terapijā strādātu terapeiti, kuri katru pirmdienu no rīta pie kāda cilvēkmīlestības benzīntanka uzpildītos līdz matu galiņiem ar jaudīgu mīlestību. Taču terapija arī šodien, 2026.gadā, Latvijā bija maksas pakalpojums, un benzīntankā mīlestību uzpildīt nevarēja. Ar atlaidi 3 centi litrā, ja pērk kubikmetru mīlestības uzreiz.

Psihiatram bija jābūt imūnam pret to, ka bezdibenis viņa pacientos apēd viņu pašu, un viņš notrulinās kopā ar saviem pacientiem. Pat ja aizvien mehāniski izraksta zāles, uzklausa simptomus, nosūta uz stacionāru, mehāniski nosūta uz ekspertīzēm, mehāniski sniedz izvērtējumu policijai un tiesai.

Ir liels risks kļūt par mehānisku skrūvīti medicīnas sistēmā, ja tu strādā ar psihiski slimiem pacientiem.

Gabriela tāpēc brīvdienās pavadīja daudz laika Juglas dzīvnieku patversmē, barojot suņus un kaķus, vedot suņus pastaigā, iepazīstot dzīvniekus. Viņa uzlādējās. Glaudot dzīvniekus viņa saņēma daudz mīlestības atpakaļ, kamēr izrakstot zāles – viņa saņēma caur lūpu kaktiņiem izspiestu čukstu: “Paldies dakterīt, es varēšu mierīgi gulēt”.

Tāpat viņa bieži vien devās pie jūras un vienkārši atpūtināja galvu, skatoties uz horizontu. Dažreiz debesjumā bija putni, dažreiz jūra bija mierīga, citreiz tā šņāca un sprausloja. Vētras laikā viņa uz jūru negāja. Vētra Gabrielai atgādināja praksi bērnu psihiatriskajā slimnīcā, kur viņai nācās glābt bērnus, kad tiem bija epilepsijas lēkmes. Tas viņai atgādināja, ka haoss un slimība ir ar spontānu raksturu. Ir jābūt gatavai uz jebko un jebkurā brīdī.

Cilvēks var nomirt pusstundas laikā, ja viņa lēkmi neviens nepamana.

“Ārpus psihiatrijas nodaļas sienām daudzi cilvēki mirst gadiem ilgi un tā arī nespēj nomirt, mokās ar dzīvi, izjūtot asas sāpes galvas un sirds apvidū.”

Medicīnas personāla melnais humors, lai netērētu laiku, pārdzīvojot par katru pacientu, kurš nomiris “pāragri”. Kas vispār ir pāragri? Kas to nosaka? Vai pirms tam, kad noklausījies bērnu raidījumu “Miedziņš” vienu, pēdējo reizi?

Gabriela bieži savā galvā secināja, ka negrib veikalā pirkt baltas drēbes, jo šī krāsa asociējas ar balto darba apģērbu. It kā medicīnas personāls, tāpat kā līgava pie altāra, būtu balts un pūkains.

Viņa tāpēc mēdza iet uz koncertiem nomālējusies gluži melna, ar auskariem, ar ķēdītēm, kirzas zābakiem, ar nokrāsotiem matiem, lai dabūtu no sevis ārā šo smacējošo baltumu.

Viņas kabinetā darbā pie sienas bija glezna ar neaizmirstulītēm. Runā, ka tās simbolizē īstu mīlestību, pieķeršanos, un kontaktu, kas ir tik noturīgs, ka dzīves brāzmās tas liecas, liecas, taču vienmēr iztaisnojas.

Gabriela ticēja, ka cilvēks ir tāda mašīna, kuras dzinējs ir ārpusē, to ir devis Dievs, taču cilvēkam ir jāmāk savienot vadiņi sevī. Katram orgānam, juteklim, nervu galam pievadīt enerģiju. Cilvēkā plūst fiziskās asinis un enerģiju asinis – tās atbild, lai cilvēks justos aprūpēts. Viņa akna, niere, taisnā zarna un kreisā auss būtu saņēmusi vajadzīgo uzmanību, lai tālāk funkcionētu, nevis turpinātu atrofēties. Ja šīs uzmanības nav, cilvēka nāve iestājas ātrāk. Ātrāk – tā ir funkcija ar atvasinājuma raksturu. Vēlāk – tā ir funkcija ar integrēšanas raksturu. Integrējot savu ausi lielākā enerģijas apritē, tā kļūst par ko vairāk, nekā dzirdes aparātu vai vietu, kurā iestiprināt auskarus.

Šīs idejas par holistisko medicīnu mūsdienās bija populāras, taču tik un tā visi topošie psihiatri primāri mācījās par dažādu zāļu grupām, simptomiem, medicīnisko loģiku un to, ka psihiatrs nav ķirurgs, tāpēc visu zināt nav vajadzīgs.

Viņa jutās sava pirmā darba gada laikā kā trauks, no kura visu laiku tiek smelts ārā ar spaiņiem. Viņa – jauna, skaista, iekārojama sieviete, ar ārsta grādu, Dr., sēž un lasa vecu, psihisku slimu cilvēku anamnēzes, uzklausa tos, cenšas pateikt kaut ko, kas liktu pacientam cīnīties par sevi, nevis ļaut dabiskajai slimības entropijai saraut sevi gabalos.

Viņa redzēja, cik daži viņas kolēģi bija kļuvuši vienaldzīgi pret pacientu likteņiem. Daži centās saviem pacientiem izkarot invaliditātes grupas, lai pacienti varētu slimot labākos apstākļos, dzerot garšīgāku vīnu mājās. Kā saka, nodzerties ar kvalitatīvu alkoholu taču ir skaistāk, nekā ar ļergu?!

Jo vairāk viņa domāja, ka dara smagu, svarīgu darbu, jo vairāk atdūrās pret domām, ka tas patiesībā ir egoisms, upura sindroms un megalomānija, vēlme būt īpašai, citādākai psihiatrei.

Tomēr, ko nozīmē vēlme nebūt kā visiem Latvijas psihiatriem? Vai visi ir vairāk vienaldzīgi, vai egoistiskāki, vai visi dzīvo savas mazās dzīves, tomēr pieņemot ietekmīgus lēmumus, kas izlemj cietušo dzīves, jo daži noziedznieki tiek atzīti pie “nepieskaitāmiem”, tāpēc viņiem piemēro citu soda mēru? Vai psihiatrs ir tāds pats cilvēks kā mācītājs vai tiesnesis, kurš spriež tiesu pār cilvēku likteņiem, izvēloties diagnozi, derīgas vai nederīgas zāles, nosakāmo atbalstu, ko pacients var saņemt no sistēmas, jo pie vienas diagnozes, kas ir smagāka, pienākas vairāk atbalsta, pie citas – mazāk?

Kāpēc tev jābūt smagi psihiski slimam, lai saņemtu to atbalstu, kas tev būtu daudz vairāk noderējis slimības gaitas sākumā, kad tā bija tikai neiroze, kas vēlāk tapa par slimību?

Kāpēc sistēma uztur pie dzīvības mehāniskus zobratus sistēmā, kuri sen vairs neatšķir labu no ļauna, tikai dzīvo no rokas mutē?

Dažreiz Gabrielai gribējās burtiski izslēgt savu prātu kā datoru ar vienu pogas spiedienu. Ne par ko nedomāt. Tad viņa gāja pārgājienos, soļoja zābakos līdz spēku izsīkumam. Tad viņa mīlējās ar savu puisi, un tā laikā spēja nedomāt neparko. Tad viņa koncerta troksnī pazaudēja savu “es”, kas griezās kā laboratorijas žurka ritenī pirms izbarošanas laboratorijas pitonam.

Arī skaitot rožu kroni, dažreiz viņa izšķīda savu vārdu virknē.

Dzenbudisms māca, ka cilvēkam ir jādara darbs, ko viņš ir uzņēmies, esot pilnībā šeit un tagad. Kristietībā – darbs ir jādara, ļaujot svētajam garam darboties caur tavu mēli un rokām. Tādā stāvoklī tu esi kā svētā, kura ar dziļu mieru un siltām rokām mīca maizes mīklu, no kuras pabarot trūkumcietējus.

Gabriela neticēja Mātes Terēzes brīnumam, taču ticēja Fatimas pareģojumiem. Tikai darbs ar savu sirdi spēj cilvēku atvērt patiesi dodošai dzīvei, kurā viņa vai viņš ir brīnumdaris, kurš dod savas ticības vārdā visiem, jo patiesais Kristus palīdz visiem, nešķirojot to mantisko, reliģisko vai citu stāvokli.

Šāda ideālisma pakāpe daudzus kristiešus bija novedusi līdz izdegšanai savos darbos laicīgajā pasaulē, jo “nepateicība ir pasaules alga”. Jāatceras parūpēties arī pašai par sevi.

Par savu prātu, saprātu, par savu psihi, dvēseli un labbūtību, kā moderni medicīnā saka.

Taču šo prasmi psihiatrijas rezidentūrā viņai iemācīja tikai nosacīti. Viņai bija supervīzija, kas palīdzēja pašai apstrādāt emocijas rezidentūras laikā. Viņa uzzināja par miega svarīgumu tik dziļos līmeņos, ka saprata, ka iemācīties aizmigt autobusā, lai justos “svaigāka”, ir vitāla spēja. Viņa iemācījās jogu, meditāciju, braukšanu uz retrītiem un autogēno treniņu. Iemācījās veselīgāk ēst, dzert, iekļaut savā 168 stundu nedēļas ciklā vajadzīgās fiziskās aktivitātes.

Visu rezidentūras laiku viņu dresēja saprast sevi, aprūpēt sevi, lai viņa neizdegtu psihiatra darbā. Taču rezidentūra bija četri gadi, un tā beidzās. Bija jāsāk lielā dzīve.

Viņa pati bija atbildīga par savu veselību un to, lai spētu uzklausīt pacientus ar veselīgu attieksmi.

Beigās mēs vienmēr nonākam pie tā, ka visas intelektuālās zināšanas, ko apgūstam skolā vai augstskolā, apstājas pie intuitīviem lēmumiem, kas, vai nu stāv pāri racionālajam, vai nestāv. Tas cilvēciskais faktors, kas ārstam ir jāatceras katru reizi, kad viņu mēģina uzpirkt ar naudu vai mantām, vai citādi. Ārsts ir palīdzoša profesija, kas kalpo cilvēkiem. Kalps nevar kalpot diviem kungiem uzreiz. Mamonam un Jēzum. Tāpēc Tev nebūs pieņemt citu pateicību, kā vien to, kas ir oficiāli noteikta.

Tomēr Latvijā ārsta solījums, tā sauktais Hipokrāta zvērests, ir ar citu tekstu, kā senajā Grieķijā. Daudz kas ir padarīts formāls. Ārsta profesijas ētika nav tas pats, kas humānistiskā ētika vai Aristoteļa ētika, vai Platona ētika. Pat ja oriģinālais zvēresta teksts ir pilnībā saglabājies, to vairs neizmanto. Tas liecina par Rietumu sabiedrības vērtību maiņu.

Gabriela nemācēja atbildēt, kā priekšā ir atbildīgi tie ārsti, kuri ir ateisti. Savas sirdsapziņas priekšā? Ja nu ārstam nav sirdsapziņas un viņš pats ir psihopāts? Cik ilgs laiks paietu, kamēr kāds to atklātu? Un, ja arī atklātu, kurš uzstādītu diagnozi psihiatram? Ne jau viņa kolēģis, cits psihiatrs.

Komisijas pārbauda, vai topošais psihiatrs pats ir psihiski vesels.
Visur ir cilvēciskais faktors. Cik empātiskam ir jābūt, lai varētu strādāt par psihiatru, kur ir apakšējā un augšējā robeža?

“Tu man prasi, cik labam cilvēkam ir jābūt, lai tiktu paradīzē, un es Tev atbildu, ka Tu nevari tirgoties ar Pēteri. Esi kā Pēteris, neļauj sevi pirkt, un neizliec sevi pārdošanā nekad!”, teica kādā sprediķī mācītājs. Gabriela šos vārdus iegaumēja labi.

***
Mati gandrīz jau izžuvuši. Nagu laka arī. "Varbūt tomēr es kādreiz nopirkšu baltu kleitu, ko valkāt ziemā", Gabriela padomāja, paskatoties uz sevi spogulī.

A request made through ChatGPT, an AI-based virtual assistant,
consumes 10 times the electricity of a Google Search,
reported the International Energy Agency.

nezinu vai gribēšu pati ar mašīnu un sīkiem vakarā braukt atpakaļ uz Rīgu, bet ļoti gribas uz Katedrāles mūzikas koncertu 4.05.

Ārona Švarca k-gs dienu pirms suicīda 2013.pauda, ka Sems "Māspisējs" Altmans ir absolūtākais sociopāts, kurš dominances vārdā gatavs uz jebko. Vadoties no šī apgalvojuma, man būtu jāizdara secinājums, ka tur ir arī cilvēki, kuriem ir sirdsapziņa, kuriem ir morāle un spēja pastāvēt par to? Nesaprotu.

Ja uzņēmums vai valsts saka: drošības dēļ, lasīt: mēs sagrābjam kontroli, atņemot to tev.

Google ir vismaz bik jēdzīgāks no trim lielajiem gigantiem: vismaz Edu spārnam šobrīd vēl atstāj Manifest v2 pieejamību, ar kuru var smalki ravēt nevēlamos elememtus no lapām centralizēti ārā... Visādi citādi - radījuši infrastruktūru bakendā, shadow elementus un tamlīdzīgas kodētas lietiņas, kas principā smagi apgrūtina lokālam sisadminam filtrēt nost lapās elementus, kas smagi novērš uzmanību no mācību darba.

Un tad visi "brīnās", ka jauniešiem problēmas uzmanību galvā saturēt. Like - no shit. Pašas korporācijas peļņas dēļ pārbāž klientu galvas un kabatas ar tehnosūdiem, tad pēc 20 gadiem sāk sūdzēties, ka sabiedrība tupa. Rīcība un sekas, nekas vairāk.

Rupjmaize ar skābētiem sarkanajiem kāpostiem un viršu medu.