Viss ir redzams

Vētrai, plūdiem gatavs

Kontralts, alts un dēls

es nezinu

deprešens pilnīgā vienatnē. nē, es neviam neatvēršos.

Lai gan pagājis gads kopš darba failiem priekšā numuram jāpievieno vārda pirmais burts un uzvārda pirmie divi burti, joprojām pasmaidu, ka man gandrīz katru dienu kā atpazīšanas zīme jāraksta SIN. Šodien iedomājos, ja mani sauktu Bārbala Ugunspuķe, tad būtu jāraksta BUG.

Es ne vienmēr saprotu, cik daudz ironijas ir iekļauts, kad kāds pasaka, ka labākā terapija viņam ir sports, bet es ceru, ka cilvēki pie pilna prāta saprot, ka vienīgā terapija ir terapija. Bet man jāsaka, ka sports var būt laba nodarbe, kurā panākt rezultātu kādā konkrētā dienā. Var būt tādi periodi, kad citās dzīves jomās pilnīgi nekas nekustās uz priekšu, un tas ļoti čakarē rewarding system. Nez kādēļ ir sajūta, ka "apbalvošanas sistēma" nav īsts termins. Pieļauju, ka tas ir iemesls, kāpēc sportot ir tik populāri to starpā, kas neaizraujas ar citām atkarībām. Es kainda gribētu teikt, ka no sporta nokāpt varētu būt vieglāk, kā, piemēram, no alkohola, bet neiesim tik tālu, un paliksim pie tā, ka sportam, atšķirībā no alkohola, ir visādas pozitīvas blaknes arī uz fizisko veselību. Tas, protams, ja emocionālā un garīgā nespiež darīt sev pāri.

Mēs esam pelnījuši, lai jūs beigtu dalīties ar tizliem AI "jaunradītajiem" emodžijiem.

atmiņu kladē
ienaidnieks
armija
zobeniem asiem
mirdzošiem droniem

ieraudzīt nespēja
patieso "bija"

tankos brauc govis
tranšejās žirafes
krāso lūpas un skropstas

Globālā darba telpa. Globālā darba telpa. Globālā darba telpa.

Reiz kādā mazā Latgales pilsētiņā dzīvoja ģimene. Mamma, tētis un meita.
Mamma strādāja veikalā, tētis bija mežsargs. Meita auga Daugavas malā.

Viņiem bija daudz meža, maza mājiņa un vienkārša iedzīve.

Tomēr kaut kas stāvēja starp mammu un tēti, ģimenes enerģijā bija trauksme un neapmierinātība. Mazā Magda, meita, juta, ka mamma ir dziļi neapmierināta ar savu vīru, viņas tēvu.

Tēvs bija mantojis daudzus simtus meža hektāru un varēja atļauties vai nu strādāt, vai nestrādāt. Viņam patika ar draugiem krogā sēdēt un runāt par visu un neko. Viņam bija arī vairākas pašceltas būdiņas mežā, lai apgaitas laikā varētu ieiet zem jumta un nosnausties. Katrā no šīm koka būvēm bija viena gulta, elektrības rozete, kafijas kanna un kafija, paka ar grauzdiņiem un vecas grāmatas. Šādu būvju mežos, kas robežojās ar Lietuvu un Baltkrieviju, bija kopā piecas. Viņš devās no vienas uz otru, apsekoja teritoriju. Brauca ar vecu “Ņivu”. Tā kalpoja labi. Pēc tam nopirka glaunu džipu, taču tikai tāpēc, ka darba vajadzībām.

Magdai šķita, ka viņa noteikti būtu tēva meita, ja vien tēvs vairāk izrādītu mīlestības mammai. Mamma pārmeta tēvam, ka viņš ir slinks, pavada pārāk daudz laika klejojot apkārt, neko prātīgu nedara, un, tā vietā, lai strādātu, dzīvo savā pasaulē, vai arī dodas uz nezināmu laiku pārbraucienos pa tuvīnajām ārzemēm. Tāpēc viņam ik pa laikam nākas pārdot daļu mežu platību, jo benzīns un ēdiens maksā naudu.

Magda bija spiesta dzīvot normāla cilvēkbērna dzīvi, jo bija deviņdesmito gadu pats sākums. Iet skolā, mācīties. Nevarēja vazāties līdzi tēvam pa ārzemēm, jo tad sistēma draudētu mammai ar tēti viņu atņemt, jo bērns neatrodas skolā, neiegūst obligāto deviņu klašu izglītību.

Tomēr viņa ļoti gribēja ātrāk pabeigt skolu un ar stopiem apceļot Eiropu. Arī, kā tēvs, darīt labu dabai, kopt un uzraudzīt platības, lai mežs būtu labā stāvoklī, tiktu atjaunots, ja vajadzētu.

Taču tās visas ir tikai dekorācijas.

Katrs priekšmets Magdas dzīvē bija viņas papildinājums. Viņas zobu suka, matu lentas. Ritenis. Kabatas nazis. Labākā draudzene skolā, ko viņa tik ļoti mīļoja. Šīs lietas izteica viņas iekšējo trūkumu un pārpilnību, izteica viņas esības nokrāsas. Konflikts ģimenē bija viņas karma no citas dzīves, kurā viņa bija vai nu tēvs, vai māte. Šajā viņa bija vienīgais bērns ģimenē, meita.

Samsāras rats turpināja griezties kā tādā daudzdimensiju karuselī. Viņa bieži vien šķita ļoti apjukusi cilvēkos. Viņa sauca domās pēc savas upes, pēc meža, putniem, zvēriem. Skola ar savu cietumam līdzīgo iekārtu viņai šķita sveša un necilvēcīga. Zaudējusi dabiskumu.

Viņa gribēja uz Dienvidiem, uz Franciju, kur cilvēki teica, ko juta, gāja ielās, smējās un dejoja. Kur intravertus cēla uz rokām un tad izkala pieminekļos.

Viņa gribēja uz Ziemeļiem, uz Fjordiem un zivīm bagāto jūru. Pie cilvēkiem, kuri atpūtās parkos, ģērbušies pufīgos ziemas mēteļos, ar karstām termosa krūzēm. Tad viņa sēdētu kafejnīcās un rakstītu dienasgrāmatā par skaistajiem norvēģiem.

Taču dzīve viņai piedāvāja Rīgu, un te bija izpriecas un vīns. Kā arī augstskola, kur mācīties par dabu.

Reiz, daudz vēlāk, es satiku meža inženieri, kurš bija atradis sevī. Arī viņš bija Magdas viena no versijām. Viņas “doppelganger”.

Pa to laiku Magda nogāja no ceļa, iegriezās vienā no daudzajiem ilūziju
-ismiem, tur iestrēga, un 2012.gadā atstāja šo pasauli.

Taču šis stāsts ir par alternatīvo realitāti, kurā viņa 2010.gadā, pēc sev tuva cilvēka slīcināšanās mēģinājuma, saprot, ka viņai jau no desmit gadu vecuma ir pašai pašnāvības domas, un viņa tagad, būdama pilngadīga, pierakstās pie psihiatra.

Psihiatrs viņai izraksta antidepresantus un nozīmē dialektiski biheiviorālo terapiju.

Viņa dodas uz šo terapiju par naudu, ko bija paredzējusi iztērēt lētam vīnam, vīrakam un drēbēm.

Terapijā atklājas, ka viņas neveiksmes ar vīriešiem sakņojas mātes neapmierinātībā ar viņas tēvu. Viņa visus puišus, ko izvēlējusies, meklējusi tādus, kas nav vīrišķīgi, kas piekrīt visam, ko viņa saka un ierosina, kas ir vienkārši priecīgi kopā tusēties. Kuriem nav stingra mugurkaula un savu dzelžainu pārliecību. Viņa, pa to laiku, aizvien vairāk aizraujas ar feminisma un maģijas lietām, meklē savu vīrišķo atspulgu, animus, sievietēs.

Tādu viņa atrod kādā kursabiedrenē, kura ir ļoti pašpārliecināta, lecīga, prot labi manipulēt un melot. Viņa nežēlīgi iemīlas un ir pārsteigta, ka šī meitene tikai pavīpsnā par to.

Cilvēki viņai apkārt viņu slavē par uzdrošināšanos atzīt savu netradicionālo orientāciju uz nāvi brunčos. Viņas izkropļotā vīrišķā daļa, kas manifestējusies kā tēvs, kurš staigā pa pasauli, bet nemīl savu sievu un meitu, nu mēģina viņu apmānīt, sakot, ka jaunas meitenes taču ir bez krāniņiem, un viņas ir pasaules glābējas. Pat ja dzer, pīpē, bučojas ar visiem smukajiem pēc kārtas un mūk no savām izkropļotajām animus daļām, kas manifestējušās agrāk onkuļos un patēvos, kas izsaka nepiedienīgas piezīmes.

Ir skaidrs, ka Magda nepiekrīt psihoterapeitei, viņas teoriju nosauc par homofobisku, un vispār paziņo, ka hetero sievietes ir daudz zaudējušas, jo nesaprot sieviešu ķermeņa vilinājumu.

Tajā pat laikā viņa secina, ka Latvijā nav daudz laimīgu lezbiešu pāru. Vai vismaz par tiem neraksta avīzēs. Vēl viņa secina, ka tādu pāru, kas nāk no mazturīgo vides, ir vēl mazāk.

Magda pati nāk no Latgales katolicisma vides, kur jebkāda veida novirzes šajā jautājumā tiek asi nosodītas.

Ir skaidrs, ka, kamēr viņa ir jauna un smuka, Rīgas meitenes viņu gribēs, taču, sasniedzot piecdesmit un sešdesmit gadu vecumu, diez vai ar šādu orientāciju viņa Latvijā varēs atrast ilgtermiņa partneri. Tas viss ir tik sarežģīti. Atceramies, ka šo notikumu laikā Magdai ir tikai astoņpadsmit gadu.

Lai nopelnītu naudu terapijai, viņa ārzemēs lasa ābolus.

Tēvs ar viņu aizvien nerunā tik bieži, cik viņa vēlētos. Ir priecīgs, ka viņa arī sekos dabas mīļa ceļu. Taču viņa ir sen nostājusies mātes pusē, tēvu uzskata par slinķi un slīmestu, kurš pamazām izputina savu mantojumu. Rīgas puiši viņai sola daudz ko, taču nespēj atrisināt karmisko mezglu, kurš samilzis.

Jo viņai bērnībā vajadzēja tieši tēva mīlestību – rūpes, aizsardzību, drošības sajūtu. Sajūtu, ka tēvs ir mājās, kad mammai vai viņai ir bēdīgi un nestabili. Taču tēvs bija mežos. Lielākoties.

Kosmiskajā domino katrs ir tikai kauliņš. Tēvs tā nerīkojās, jo ienīda visu pasauli vai savu sievu. Nē, viņš tā rīkojās, jo viņam tā bija vieglāk. Viņš neapzinājās sekas savai rīcībai. Viņš arī bija egoists.

Terapijā pienāk kāds punkts, kurā ir jāspēj piedot. Pēc tam pieņemt. Mūsu ģimenes locekļi ir ne-perfekti cilvēki. Kuri bieži vien dzīvo mucā, atbilstoši savai izpratnei. Tālāk neesot droši. Tēvs varēja lielo mantojumu nospēlēt kārtīs vai nodzert. Nē, viņa vaina bija tikai tā, ka viņš mājās bija vienu nedēļu mēnesī. Viņš bija vientuļnieka tips, kurš bija apprecējis Magdas mammu jaunības impulsu vadīts. Pēc trīsdesmit vai četrdesmit viņam sievieti gribējās aizvien retāk un retāk, viņam pietika sajūtas, ka ir māja ar sievu un meitu, taču svarīgāk šķita dzīvot sev.

Šis domu vīruss, ka cilvēks domā, ka viņam nodarīts pāri speciāli, kaut viņš bijis tikai blakus un cietis no blakuszaudējumiem - termina, ko lieto bombardēšanā. Kāda cilvēka egoisms vienmēr rada zaudējumus. Ja cilvēkam ir draugi, ģimene, padotie, tad zaudējumi var strauji pieaugt.

Daudz sarežģītu lietu. Katrs ābols – desmitā daļa no terapijas minūtes.
Kāds vispār ir mērķis? Bēgt no traumas, lai trakā skrējiena laikā apdauzītos un iegūtu daudzas citas? Vai tomēr atgriezties izejas punktā.

Magdas māte arī bija egoiste. Nenovērtēja savu vīru, kurš nekrāpa, nelamājās, nebija agresīvs, nebija dzērājs, tikai pēc desmit laulībā nodzīvotiem gadiem distancējās un ilgi nenāca mājās. Pēc ļaužu runām – nevienas citas viņam nebija. Viņš nekautrējās gulēt savā Ņivā un pārtikt no barankām, ja tas nozīmēja dzīvi būdā pie ezera un makšķerēšanu. Viņam nepatika burzma un cilvēki. Vajadzība domāt par naudu. Viņš bija piedzimis un dabūjis mantojumu - tik lielu, ka deviņdesmito gadu Latvijā varēja nestrādāt. Veiksminieks, kurš rāda citiem it kā sliktu piemēru, jo neuztraucās par rēķiniem, tāpat kā citi. Magdas māte domāja, ka šāda tēva rīcība izlutinās meitu. Tāpēc pati strādāja veikalā garas stundas, lai vismaz no viņas meita iemācītos darba tikumu.

Terapeite nevarēja Magdai sagādāt jaunu tēvu vai māti. Taču varēja iemācīt elpošanas, apzinātības tehnikas, kuras pielietot pašnāvības domu novērošanai. Nesatraukties, ka ir šādas domas. Novērot tās kā vētru, kura izpeld, pagorās un nozūd. Spēju pārdzīvot emocionālus satricinājumus, nevainojot apkārtējos vai sevi.

Magda bieži teica, ka dzīvo mātes dēļ. Un, ja nebūtu mātes, tad nebūtu nekā. Jo viņa strādāja par diviem vai trijiem. Desmit un sešpadsmit stundu maiņas.

Tomēr tēva nospiedumi uzvedībā bija acīmredzami. Magda negāja pie masiera, bet pirka dažādus motorizētus verķus, ar ko masēt muguru, kad tā no sēdēšanas pie datora sāpēja. Viņai nepatika kontakti ar cilvēkiem, atskaitot māti un savu skolas draudzeni.

Viņa dzīvoja savā komforta zonā, jo zināja, ka daudz kas var izprovocēt šņabja dzeršanas lēkmi. Tēvs meitai deva naudu, jo uzskatīja, ka meita ir pietiekami gudra, lai to nenotriektu. Rīgā vecākiem Magdu izkontrolēt bija praktiski neiespējami, tāpēc viņa Rīgā uzvedās pavisam citādi. Viņa vairāk tikās tikai ar tiem, kas domāja tā, kā viņa. Radikalizējās.

Tikai terapeite spītīgi palika pie tā, ka pašnāvības domām ir saistība ar to, ka viņa jūtas kā nevajadzīga.

Terapeite uzskaitīja, ka tas ir standarta gadījums:

1. Bērns ir pamests novārtā. Tēvs nav mājās, jo ir mežā. Māte nav mājās, jo strādā garas stundas. Tie abi ir signāli, ka meita nav viņiem prioritāte.
2. Bērns tēva prombūtni neuzskata par neitrālu, bet gan apzinātu izvēli. “Ja es būtu svarīga, tēvs būtu biežāk mājās!”
3. Mātes dusmas, ka viņai ar visu jātiek galā, meitai rada sajūtu, ka viņa ir daļa no šī “visa”. Ka arī viņa ir mātes dusmu iemesls. Viņa nav vajadzīga.
4. Dzīve šādās mājās, kur naudas ir daudz, taču nav neviena, kas vakarā samīļo, rada trauksmi un stresu. Trūkst stabilitātes. Haoss nozīmē briesmas un hronisku stresu.


Sekas šiem faktoriem, pēc terapeites teiktā, ir sajūta: “Es neesmu vajadzīga, un mana eksistence visiem padara dzīvi tikai sliktāku”. Tieši šādā augsnē domas par pašnāvību sāk kļūt "normālas".

Vēl viens faktors ir tāds, ka Magda neapzinājās, ka bija kļuvusi par emocionālo miskasti mātei un tēvam aiz pārprastas mīlestības pret viņiem. Tā vietā, lai viņiem neļautu aprunāt vienam otru, viņa viņus uzklausīja bez komentāriem. Un kļuva tik pilna, ka tikai Daugava varēja viņu panest.

Viņai mājās nebija ne tantes, ne onkuļa, ne vecvecāku, kas viņai dotu prieku dzīvē. Jā, kaut kur citur Latgalē tie visi bija, bet ne rokas stiepiena attālumā. Neviena stabila pieaugušā, pie kā pieķerties.

Sociālie tīkli viņai signalizēja, ka viņas pieredze ir retums. Citiem ir ģimenes brīvdienas Somijā, kopīgas brokastis svētdienas rītos, vai vismaz baznīcas apmeklējums, citiem ir brāļi un māsas. Viņa bija viena.

Vēl terapeite uzsvēra, ka Magda neprasa palīdzību, jo ir pieredzējusi, ka citi viņu nesaprot. Jo viņa taču ir no bagātas ģimenes, kam viss ir!


***

Magdai nebija nekāda konkrēta lūzuma punkta. Pakāpenisks process, kurā viņa naudu izpriecām, erotiskām drēbēm, alkoholam, braucieniem uz ārzemēm, ka tik tālāk no mājām, pārvirzīja uz psihoterapiju. Uz vietu, kur visvairāk sāp. Uz vietu, kur atklājās, ka viņa tikusi atstāta novārtā mājās, kas viņai šķitušas nu tā “diezgan ok”.

Viņa izlēma atrast jaunu iemeslu dzīvot. Nevis tāpēc, ka māte tik daudz viņā ieguldījusi laika un nervu, un tēvs – naudas. Nevis tāpēc, ka viņa arī glābs dabu un sekos tēva pēdās.

Viņa pārstāja sist kosmiskā domino kauliņus vienu pret otru. Vainot sevi, māti, tēvu, blakus neesošās tantes un onkuļus. Deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tikai sešiem mēnešiem psihoterapijā, viņa nonāca pie secinājuma, ka cilvēks vispār ir viens. Taču tas ir normāli.

Katrs cīnās ar savu ego. Meklē izpriecas un maizi savā mucā. Baidās paskatīties pa spundi ārā, ja nu tur ir elle?

Terapeite neiedeva viņai brīnumrecepti. Un arī antidepresantus viņa vēl glabāja ilgi, ja nu noderēs.

Viņa kritiski izvērtēja ieradumus, ko bija mantojusi neapzināti no mātes – paššaustīšanos, dusmas, mazohismu, darbaholismu, un no tēva – klejošanu pa pasauli, antisociālu uzvedību, iegrimšanu sevī, visas cilvēku civilizācijas noliegšanu.

Viņa meklēja sevi ārpus šīs dzīves pieredzes. Ārpus bērnībā iegūtām traumām no vecāku skaļajiem strīdiem. Ārpus mājas, kurā nejutās gaidīta.

Kas bija tas labais viņas dzīvē? Kuri viņas papildinājumi atspoguļoja to viņas dzīves daļu, kas jau bija laimīga? Nevis iluzori, bet patiesi laimīga?

Viņa lasīja par ģenētiku, par to, ka cilvēks neapzinās, cik patiesībā daudz, kas ir iedzimts no vecākiem un vecvecākiem. Viņa pētīja sevi, lai saprastu, kas ir "viņa" ārpus dzimtas. Kur beidzas viņas miesa un sākas viņas apziņa?

Tas nenozīmēja, ka viņai bija jāpamet Meža inženiera studijas. Viņa tās turpināja. Taču jau ar citu motivāciju.

***


Ir tāds teiciens: “No visām lietām, kas nav notikušas, šī nenotika visvairāk”. Tad lūk, tā patiešām nenotika.

Taču iespēja bija un ir.

Bļāviens, ar mani noticis tas pats, kas notiek ar katru moderno ģitāristu, kurš mīl spēlēt dažādu žanru mūziku - es agrāk biju vientinuma skaņas noņēmēju cienītājs, taču jo es vairāk spēlēju, jo vairāk gravitēju divtinuma noņēmēju virzienā. Man ir viena ģitāra ar vientinumu un otra ar divtinumu - pēdējā laikā spēlēju tikai otro. Gravitācija no spalguma uz krēmīgumu.

Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers.

Affirmations.

Aiziešu uz klases salidojumu un parādīšu urlām, kā es pīpēju cigareti.

Viņš laikam joprojām ir kopā ar to meiteni, kas ir 17 gadus jaunāka par viņu. Redzu reti, varbūt slēpjās, tā kā viņš man pateica, kad vēl runājām, kad izteicu sašutumu. Nu labi. Kāda gan man vairs daļa par to, izņemot pretīgi, nepatīkami atkal un atkal sastapt vilšanos.

P.s. Gaidu, jo nav izpildījis saistības ar tiesu

Mana sajūta par pasauli šobrīd ir aptuveni līnijās, ka mums ir mērķis, piemēram, uzbūvēt lapeni, siltumnīcu, vai jebkādu citu praktisku, bet ne pārāk sarežģītu konstrukciju, bet no pieejamajiem resursiem mums ir mazdārziņu kaķu kolonija. No offence mazdārziņu kaķu kolonijām.

Man patīk meitenes,kas lieto Heroīnu, jo viņām neviens neteiks - ble tas simons tevi uzseedinaas. Un ja nu tieshaam gadījumā, nu ble es pie tā nebūšu vainīgs. Jēcis teica, ka viņam patīk meitenes,kurām ir bērns, līdzīgu iemeslu dēļ. Plus neauglība viena sēklinieka zaudēšanas dēļ. Jumtā visi invalīdi.
Man reiz patika meitene vārdā vienaldzība un solīju to precēt. Tā būtu jau mana otrā sieva. Tādus neprec. Vienaldzība apprecēja citu un es raudu prieka asaras no rītiem pirms šota.

staigāja dievs
turpu šurpu

es tur biju

viņš padeva roku
un piedeva visu

meta ar zvaigznēm
svieda ar acīm
ũdeni deva no plaukstas

izdzer vienreiz to upi
nākamgad nākšu atkal

Nekad vairs nebūs tāda seriāla kā Serial Experiments Lain.

Ar prieku esmu spiests paziņot, ka ar platenieka adatu nu ir viss saprotami un kārtībā - izdevās pieradināt.

Palīdzēja:
- tie 0,4mm beizie plastmasas paplāksnīši arī zem kasetnes turētāja - no abām pusēm izolētāks no tonarma;
- paspēlēties ar kasetnes pozīciju tās turētājā ārpus šablonu rāmjiem - moš bik šķībi dimants un iešķiebšana kompensē?

Kļuva:
- skaidrs, ka, bik savēršot adatu pret centru, mazinās augšu akcents - tās izlīdzinās, nekropļojas. Šķībs dimants, hz...
- baigi tvirti un asi basa galā- ņamman. Tas jaunais preamps 200pF iestatījumā indeed jauks!
- skaidri redzams, kura plate ir references, kura ir knapi lietojama. Igorrr - Amen ir THE references plate! Jēze!

Baudu
- baigi atvērtu, detalizētu skaņu ar
- krietnu skatuvi, kurā visiem instrumetiem ir sava 3D poozīcija, kā arī
- pamatīgu detalizāciju un dinamisko diapazonu jeb to, cik klusi un skaļi/atvērti dziesmā skan: kur liek akcentu ar skaļumu.

YES!

no noklausītas sarunas aptiekā:

"Es tikai tāpat ienācu. Man neko nevajag."

Es saprotu, ka pasaulē ir ātrie kredīti un sporta likmes, bet es nesaprotu, kāpēc joprojām eksistē telemārketings?

Es varbūt drusku saprotu pensionāru vajadzību pēc vitamīniem, ne tik ļoti vajadzību pēc elektriskajām zobu birstēm. Arī vajadzību vispār cilvēkiem uzbāzties ar elektriskajām zobu birstēm es diez ko nesaprotu. Un, protams, arī faktu, kāpēc ir jāignorē potenciālā upura apgalvojumi par to, ka viņu neinteresē ne elektriskās zobu birstes, ne šī saruna pa telefonu. Drusku zūd motivācija palikt pieklājības robežās, pat ja es saprotu, ka ne visi var darīt emocionāli pacilājošu darbu, lai apmaksātu savus īres rēķinus. Ja mēs izliekamies, ka visas šīs darbības ir maksimāli racionālas, tad kainda vajadzētu saprast, ka nav vērts uz tādu cilvēku kā es tērēt laiku, un es esmu zudis kā klients pat tad, ja tev ir pasaules labākais produkts, kurš man pat būtu vajadzīgs.

Es nezinu, vai šādas mārketinga aktivitātes ir normalizētas publiskā apziņā, bet man šķiet, ka to nedrīkstētu normalizēt. Gan virtuālā, gan fiziskā publiskā telpa ir piebāzta ar mārketingu, un neejot dziļi filozofiskā diskusijā, pieņemsim, ka tā ir mana brīva izvēle tur uzturēties. Skatos, ka pilsēta uzskata, ka vēl ne pietiekami, un šobrīd visur zaļajās zonās aktīvi tiek uzstādīti ekrāni. Bet arī tad, ja man uz ielas kāds pienāktu, un es viņu palūgtu likt man mieru, un viņš izmisīgi turpinātu man uzmākties ar savu personu, tas jau būtu harassment. Šajās līnijās man nav skaidrs, kāpēc random cilvēkiem būtu tiesības sasniegt mani manā privātajā telpā, un ja ar to vēl nepietiek, ignorēt manu lūgumu atpisties? Nomiris kāds mans radinieks? Sure, policija vai medicīnas personāls mani par to var informēt. Mūzika par skaļu, vai tek ūdens no griestiem? Kaimiņš droši var mani traucēt arī nakts stundā, ja situācija to prasa. Tev ir lielisks jauns produkts, ko varētu vēlēties iegādāties visi Latvijas iedzīvotāji? Sure, ej uzliec milzu baneri uz sienas kaut kur Brīvības ielā pāri Šlesera sejai. Don't you fucking dare to call anyone!

no sarunas ar ChatGPT:

(es nepabeidzu jautājumu, bet šis atbildēja to, ko es gribēju pajautāt)

- Es nejauši piespiedu "enter" taustiņu. Kā tu zināji, ko es gribu pajautāt?

- Es nezināju. 😄
Es vienkārši uzminēju pēc tava iepriekšējā jautājuma no 13. augusta, kur tu lūdzi gandrīz identisku konstrukciju

pēdējā rītā ap plkt.6, kad es gāju modināt vientuļnieku būdiņas, pāri ceļam nenormāli ātri sprīžoja melns dieva sunītis (pūkainas kāpurs) un viņš bija tik nenormāli melns, salīdzinot ar visu pārējo, kas bija ainavā, ka bija redzams jau no 10m attāluma, kas nav baigi raksturīgi kāpuriem, un izskatījās gandrīz kā portāls uz citu dimensiju.

baltos patisonus nākamreiz neaudzēšu, dzeltenos jā, bet jāpieskata laikus apraut ziedus, lai nepūst
gurķi ir beigušies, bet melotrijas to vietā varen labas
jaunnopirktās paprikas glītas, bet tikai pa vienai vai divām uz stāda
pastinaki neizdīga
puravi tieviņi
selerijas tiek bāztas visos salātos (nevaru saprast, kuras skaitās kātu selerijas, kuras sakņu, jo abām stublāji tagad tādi koksnaini, tikai vienām resnāki, otrām tievāki), noteikti nākamreiz nebūs tik daudz, to vietā salātus
kavbūži vēl nav pagaršoti
divkrāsu tomāti labi, gan dzeltensarkanie, gan melnsarkanie
mēnešzemenes man patīk, tikai ne dzeltenās
Vilibalža kazenēm viena kupli ziedēja, bet apkalta un nenoražoja, viena izauga gara un neziedēja, viena nokalta, bet no saknes izdzina jaunu dzinumu. Ogu nav.
maziņie pipariņi bija tomēr jātur siltumnīcā, jo, ārā iznesti, Latvijas vasaru diez cik labi nepacieš (iznesu uz to karstuma periodu un tur tad viņi stāvēja. ārā. jūtas abižoti)
vīnogām šogad lapsenes vēl nav uzbrukušas, maisiņus nemaucu
dzeltenā plūme ražo, augļi nebirst, gatavi sapūst turpat kokā
ābelēm uzlaidu trihogrammas vienu reizi, vajadzētu vēl, bet tagad lietus nedēļa
sviesta pupas stiepjas gar sienu, kur kādreiz bija vīnstīgas, līdz pašam jumtam
reāli to visu nav iespējams noēst

Mammai ir viena druška, kura šad tad brauc ekskursijās vai ceļojumos un uz to laiku atstāj savu mašīnu viņas pagalmā. Tas tāpēc, ka mašīna ir Volvo ar viegli nozogamajiem lukturiem.

Ejot garām skatos uz to braucamo un domāju, ka šis nu gan ir ieberziens: mašīna nav nekāda jaunā, jau rūsa arkās redzama (un tas nozīmē, ka mazāk redzamās vietās jau ir jābūt ļoti slikti), bet īpašniekam joprojām nākas par mašīnu raustīties.

Vārds “dezinficēts” būtu jāaizvieto ar citu vārdu, jo pretēji rodas iespaids, ka runājam par infekciju aizmēšanu, taču patiesība ir plašāka.

Kaut kādā veidā ir noticis, ka čatgpt atbildes tipiskais pirmais vārds (un pirmais teikums) atbildot uz manām uzvednēm tagad ir "Yes". Nevis tāpēc, ka manas uzvednes būtu jā/nē jautājumu, viņš vienkārši acīmredzot saka, ka piekrīt darīt tajā virzienā, ko es prasu.

(Es ar LLM sarakstos angliski, pret MI-ģenerētu latviešu valodu man ir lielāks bloks.)

Snow White & the Huntsman (2012)

Vissvarīgākais (bez kā balanss nav iespējams) katram vīrietim ir apzināt savu sievišķo pusi (anima) un katrai sievietei savu vīrišķo pusi (animus). Jo mēs esam bikamerālu smadzeņu duālisma dzīvnieki. 

Jūs jau dzīvē esat redzējuši, līdz kādam absurdam noved koncepts, ka vīrietim ir jābūt tikai vīrietim - nekādu īpašību no sievietes! Jo citādāk pediņš. Un otrādi - ja sieviete izpauž savu animus pusi - lezbe. 

Nāve ir piedzimšana atpakaļgaitā. Nāve ir svarīgāka par jebkuru dzimšanas dienu, atskaitot pašu pirmo.

Patiesībā tik maz cilvēku vispār integrēti izprot cilvēka patības elementu kopumu - lielā ES spoguļainu. Viņi lasa, kas ir ego, id, superego, utt. Bet tā informācija vispār netiek izskaidrota. Tā paliek mistificētā plauktiņā ar nosaukumu "psiholoģija". Lai gan patiesībā tas ir tik vienkārši, jo viss balstās uz cilvēka dzīļu skaistumu un neglītumu - un mūža darbs taču ir tas, cik ļoti tu esi distancēts no savas emocionālās reakcijas uz šīm niansēm, lai spētu šo informāciju praktiski integrēt savā uztverē.

Ja kādam interesē psiholoģijas paši pamati, kas jāzina, lai veidotu izpratni par savu patību un realitātes uztveri - vislabākais interneta kanāls šīm zināšanām ir šī Dubaijas psihes centra wiki tipa lapa, kur eksperta līmenī, saprotamā valodā, ir paskaidrots viss, kas jāzina. Mana mīļākā sadaļa ir Jung vs Freud - kāpēc viņu draudzība beidzās, un viņu atšķirīgā psihes fenomenu interpretācija. Es Jungu saprotu kā integrētāju, bet Freidu kā dezintegrētāju. Viens konstruē jēgu caur milzīgu kognīcijas rezolūciju, otrs ir iestrēdzis a-holistiskā hiperfokusā.

Lūdzu: https://chmc-dubai.com/articles/freudian-jungian-models-of-psyche/

Praktiskā psiholoģija ir miesas, gara, attiecību, kopienas un cilvēku lielākas kopības pilnīga apvienošana vienotā sistēmā, kur ideālajā pasaulē indivīdi, esot starp citiem līdzīgajiem, atradīsies nepārtrauktā eksternalizācijas stāvoklī (jo kopiena, nevis ekrānu realitātes dominance jeb antikopiena) - kur viņu trivialālās sarunas jebkurā mirklī, nepieciešamības gadījumā, pāraugs visdziļākajā, intīmākajā paš-analīzē.

Cilvēki attīrīsies cits cita priekšā. Jo tā ir mūsu daba, tā ir mūsu būtība. Tāds bija mūsu vēsturiskais stāvoklis desmitiem tūkstoš gadu. Mēs visi atradāmies nepārtrauktas eksternalizācijas stāvoklī, jo vienmēr kāds bija blakus, tāpēc vienmēr bija jāmij mēles.

Mēs visi esam kaili cits cita priekšā, katrs nedaudz ar savu manieri, jo esam arhetipiski dzīvnieki (tāpat kā ir govis, kazas, vistas, roņi, utt. - arī cilvēki nepiedzimst kā tīra lapa, ko var brīvi formēt pēc gribas). Freids vairāk sliecās uz tabula rasa, Jungs to, kā vienmēr, noliedza caur savu holistisko, integrēto skatījumu. Jo cilvēki dzimst konkrētā laikā, konkrētā zvaigznājā - viņi neapzināti visu dzīvi būs "konkrētas" vibrācijas cilvēki, jo mēs esam arhetipiskas būtnes, kas sevī jau kaut ko iemieso pašā pamatstāvoklī.

To pat var redzēt sejās. Pasaki, ka tu neesi redzējis sievieti, kuras seja izskatās pēc lapsas, un vīrieti, kura seja izskatās pēc putna.

Tāpēc es iztēlojos, ka šī žurnāla pastāvēšanas laikā (nu jau 22. gads) varbūt kādi pāris cilvēki ir sapratuši autora ieceri - izveidot templi, kur viņa ēna var justies droši, izpausties pilnībā, bez jebkādas civilizācijas vai ego cenzūras.

Ja godīgi, es nesaprotu, kāpēc cilvēki nemīl psiholoģiju. Kāpēc viņi nekultivē dzīles. Jo kāda jēga iet cauri dzīvei, vienmēr atdauzot galvu pret vienu un to pašu stenderi? Kāda jēga vienkārši strādāt, iet mājās, runāt par savu sūdīgo dienu, skatīties kaut kādus jobainus seriālus. Rinse. Repeat.

Manuprāt, labāk būtu nomirt, nekā dzīvot tādu dzīvi. Jo nomiršana - tā ir piedzimšana atpakaļgaitā. Un nekas nav skaistāks par dzīvības rašanos (vizualizēju to kā mikroskopiskus gaismas uzplaiksnījumus mūžīgā tumsā) un tās cikliem.