Viss ir redzams

Nu ko jauno gadu sagaidīšu vienatnē, bet ir savas lietas, kas ir mainījušās. Es atkal esmu brīvs. Man nav jādara kaut kas ko es negribu. Savā ziņā skumji, bet savā priecīgi. Nemīlu es pārāk kompāniju, protams būtu prieks viņu sagaidīt kopā ar kādu, kas silda manu sirdi, bet nu nah es to negribu sagaidīt kaut kādā lielākā "draugu" pulkā.

Laimīgu uzbrūkošo!

mjā. nu šis bija ļoti savāds gads. man skan galvā teikums - "pīrāgam nabagam abi gali apdeguši". šim gadam pirmais gals bija apātiski apdedzis, otrais - dinamiski. pa vidu bija vasara. ļoti romantiska, tomēr arī mokoša vasara. es nesaprotu kā vienā gadā var notikt tik daudz, turklāt lielākoties huiņas (dārgie lasītāji, piedodiet, ka šogad tik daudz lamājos savā cibā, bet tas mazliet palīdz distancēties no tām huiņām. es ceru, ka man nākamgad nebūs vajadzības tik daudz lamāties). man kopumā gāja ritīgi grūti. BET - kā K teica - viņš neatceroties, kad es iepriekš esot likusies tik dzīva un man esot glovs, arī, kad es esot bēdīga. laikam jau labāk tā, nekā apātiskā numbnesā. un - diezgan daudz gāju uz končiem, teātri un klausījos mūziku un pēc savas iniciatīvas satikos ar cilvēkiem.
šogad nomainīju darbu, mira tuvinieki, zirgs lielāko gada daļu bija uz slimības lapas, netiku galā ar dārzu, klašoju ar māti (un brāli), dirsā ar finansēm, izšķīros un iemīlējos.
aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa


( mēnešu hailaiti )

Vīrs un sieva kaltēti āboli un taisni banāni.

meklēju vienistabas dzīvokli no feb 😮‍💨

šorīt mēģināju saklausīt krustknābi un aizdomājos, ka koncepts "pilsēta cilvēkam" vēl nav nekas, es gribu pilsētu putniem ar liegumu trokšņot stratēģiskajās stundās. vēl es gribu, lai šī gada labi aizsāktā tradīcija - neviens īpaši tuvs nav miris - turpinātos vēl kādu laiku, vismaz kamēr aizdzīs visas pērnā gada sāpes. un jācer,
ka visi, kas uzmeta un pameta tos, ko reiz solīja sargāt un mīlēt, to ir izdarījuši un arī kādu brīdi liksies mierā - citādi tās sāpes neko īpaši neatšķiras no letālā fināla. un ja man pavisam pazustu mēra sajūta, es gribētu vieglu un mierīgu un mīlošu turpmāko laiku (tādu kā vakardienas gada labāko pasākumu), pilnu ar putniem, priecīgiem tuvajiem un tālajiem, un pavisam veselu un laimīgu to, kas te tagad piespiedies guļ blakus (un viņa labāko ♡draugu).
sev novēlu izbaudīt arī tos darbus, kas nepadodas, jo cik var ciest (tas gan padodas)

Šis gads kopumā bija izcils. 

Nav tā, ka es neapzinājos šādu risku, bet jauno gadu es sagaidīšu ar zilu aci. I had fun, of course, bet tāpat tas nav tas, ko es gribēju. Stulbi arī tas, ka spēju noturēt fokusu visu laiku, izņemot pēdējās piecas minūtes, kad pēdējie trīs raundi bija daudz vieglāki kā vidējie, jo man izdevās atlābināties. Atslābinājos mazliet par daudz. Ceru uz vēsturisko pieredzi, ka ballītes, kuras es pavadu ar zilu aci, ir diezgan jautras.

"remdens kā paralēlais visums, kur viss ir tikai majonēze"
(šo izgudroja ChatGPT, dzejnieki var iet atvaļinājumā)

Gribētu dzirdēt, kuram nebesī visas tās gada atskaites, ko cilvēki pamanās sabāzt soctīklos. Kādas medaļas nopelnījuši, paaugstinājumus saņēmuši, jaunos darbos iesēdušies, stipendijas atķeksējuši, kādās valstīs degunu iebāzuši blah blah blah.

Vakar vīlos seriālā A Murder at the End of the World. Brit Marling viesa cerības, jo mīļš man viņas The OA (tā mistiskā, metafiziskā noskaņa - kaut kas ko pēc tam esmu noķērusi Amerikas Rietumu krastā), taču A Murder šķita nesakarīgs mistrojums, - kārtējā slepkavība, kārtējais mūdīgais telpiskais ietērps, bet plakani personāži, bezjēdzīgi dialogi. Vienīgi Corina un Dickinsons baudāmi (Dickinsons vispār kļūst par manu pēdējā laika lielāko atklājumu, spilgti atmiņā jau no Trust skatīšanās brīža). Eh, arvien grūtāk ir atrast seriālus, kuros iegrimst. Mana vizuālā pieredze ir jau slāņu slāņiem sagūlusi un prasības ir tikai augošas.

2024:
Koncerti: dr.Green un Lankum.
Lasāmviela: darba manuāļi un periodika (1939-1944 pa lielam ir izlasīts, kaut kādi atklājumi un secinājumi izdarīti, uzslavas un atzinības nopelnītas).
Apmeklētās valstis: Austrija, Velsa, Francija (2x), Šveice, Itālija, Slovēnija, Horvātija, Serbija, Bulgārija, Spānija, Maroka (2x), Porugāle.
Foršākās pilsētas: Belgrada, Sofija, Tanžēra, Borža.
Notikumi: Toms un klavieres. Nurmi un ramadana beigu vakariņas. Bērni, darbs un motocikls. KC.

otro dienu pēc kārtas izejot aplīti reāli jūtu kā uzlabojas psihoemocionālā veselība. laikam bija izveidojies ieradums, ja jau uzreiz

funny because it is sad.

Pandēmijas laikā mans guilty pleasure bija komentēt konspiratoristes un toksiskās ezotēriķes Instagramā. Tas loks ir noslēdzies. Meklēju jaunu guilty pleasure.

Anti-depresanti digitālā formā - "SK8 the Infinity". Ļoti smieklīga, maza anime ar brīnišķīgiem varoņiem un sirsnīgiem jokiem. Tikai 12 sērijas, bet man pat neprasās vairāk.




- Smalka vietiņa. Es varētu šurp atvest savu priekšnieci.
- Vai šeit ir kaut kas bez tomātiem?
- Vai te ir kartupelīši kanādiešu gaumē?
- Viesmīl, mums četras rāmena bļodas!!!
- Idiņ, šis ir itāļu restorāns.

- Kur Ādams?
- Laikam plāno ļoti efektīvu ierašanos.
- Jā, droši vien izšausies no lielgabala.

Kas liek ieskatīties vecā cibas profilā pēc vairāk kā 10 gadu prombūtnes? Neiburgas dienasgrāmatas. Lai cik man gribētos kritizēt to viņas priviliģētības statusu, tomēr tas pierakstītais ir intriģējošs, jo nes līdzi sentimentu par padudušu laiku, kultūrdzīvi, - tejāteriem, izstādēm, bāriem, cilvēkiem, kuru klātesamība pačābējusi. Kā jau teicu - sentiments. Neiburgas balss visu laiku kaitina - man personīgi tas, ka tikai priviliģēts cilvēks var doties tādā apjomā uz pasākumiem, būt klātesošs, lasīt, dzirdēt, spriedelēt un nebīties, ka viņa personību kāds nolinčos. Tā priviliģētība arī tāda aizgājušo laiku fenomens, jo kurš gan to šodien varētu atļauties? Un tādēļ atkal uznāk nostaļģija (tas sentiments nav tālu no nostaļģijas vai kā nu tur bija?) un esmu atpakaļ pie tām pašām dienasgrāmatām. Vēl man riebjas tie biezie vāki.

Błe

“paranoid fantasies are disturbing, but they are a defence. They protect us from a more disastrous emotional state – namely, the feeling that no one is concerned about us, that no one cares.”

Excerpt From: Grosz, Stephen. “The Examined Life.”

NYT par Shen Yun, kas uzstājas Dailē:
The dance group Shen Yun Performing Arts has accumulated enormous wealth, in large part by getting followers of the Falun Gong religious movement to work for free and pay its bills, while exploiting young, low-paid performers, a New York Times investigation found. https://nyti.ms/3DwO6Km

nedēļas hailaiti:
* Saldū saule riet apm 20 min vēlāk nekā Smiltenē. šajā gada laikā visai jūtama atšķirība;
* biju pie ex-vīramātes. lai gan otrās dienas vakarā jau jutos no viņas visai nogurusi, tāpat bija labāk nekā krietni īsāks laika sprīdis ar manu māti;
* no Saldus braucām uz Saļiku. māte, par spīti tam, ka teica, ka to nedarīs, sākusi tīrīt kaķu kaku īrnieces telpas. izrādās viņa pa šiem gadiem sahoardojusi neticamu daudzumu ar dažādām mērcēm (kečupi, bbq, tabasko utt., utjpr) - neatvērtos iepakojumos, daudziem jau pāris gadus beidzies termiņš;
* biju ballītē, kur it kā bija paredzēts noskatīt visus Harijus Poterus, bet tas īsti nenotika;
* kā kompensāciju par manis ganīšanu ~0.6 ruma reibumā, aizvedu bij.vīru uz Valm.baseina atpūtas zonu. bija pārāk daudz bļaujošu bērnu, bet ļoooti sen nebiju bijusi pirtī. bija labi;
* joprojām nespējam izvēlēties un nopirkt dīvānu;
* runājām ar I. par šķiršanos, ko varbūt runāsim arī viņas podkāstā;
* uz ikgadējo kursabiedru tikšanos bijām veselas septiņas! sen tā nebija bijis. piem, pag.gad ieradās tikai 2 (un neviena no tām nebiju es);
* cilvēki sāka čupām sūtīt Olu video, kurā ir skrīnšots no Žildes, ka Līgas pH3 sākotnēji bijis plānots nominēt ZM, bet tad nomainītas pret Skribinsku;
* aktīvāk pievērsos Rīgas Minku izstādes un Difūzijas konča organizēšanai. jums noteikti jānāk;
* vispār nesatiku zirgu :(

pēc Liels & mazs balles villā tomēr aizgulējos un neaizbraucu uz laukiem. Aizsūtīju Eiženu pie Lolitas pēc Skukas dienasgrāmatas un valstos visu dienu, dzeru kombuču, ēdu dženku un lasu. labākais jaungada laika pavadīšanas veids.
ballīte bija kā aina holivudas filmā, kam mērķis parādīt, cik viss bija labi pirms sākās lielie sūdi.

https://www.imdb.com/title/tt0070628/

Kādas atsauksmes par k/f The Hourglass Sanatorium (1973)?

Šoreiz ir jauna blakusparādība - elpas trūkums aizmiegot, kad tūlīt pēc iemigšanas esmu sēdus un liekas, ka slāpstu.
Līdz šim tā ir bijis tikai guļot >4km virs jūras līmeņa.
Šonakt jābūt jau labāk.

Against The Ice (2022)

piezvanīja man atkal viens onkulītis no svētceļojuma palicis mantojumā. katru reizi svētkos apsveic. pastāstīja i par svēto Šarbelu (brr) i par izsūtījumu parunājām, tie stāsti ir zelta vērti, bet man nav resursu pierakstīt

Vakar bija negaidīti izglītojoša diena. Mēģinot iztēloties dažādus kinkus, es domāju, ka man neko nedarītu role-play ar dzīvnieku lomām. Mēģināju atcerēties arī izrādī "Zvērīgā Mīla" - if anything, tad tas likās jautri. Tai pat laikā ir ļoti sociāli akceptētas visādas skrāpēšanas, košanas, rūkšanas. Visspilgtākais piemērs, kas man nāk prātā, ir viena Elvisa dziesma, kurā ir tas seksualizētais tīģera rūciens. Kaut kāda izlikšanās par dzīvnieku laikam tomēr meiko kaut kādu sensu cilvēku seksualitātes spektrā.

Pilnīig cits žanrs ir drēbes. Es esmu iemācījies kosplejot džekus uzvalkos, visbiežāk, protams, dēļ svinīgiem vai bēdīgiem pasākumiem, bet lielā mērā es esmu atgriezies tajā pusaudža laiku nepatikā pret formālu apģērbu. Un ir jauki, ka tas abpusēji strādā, ka pogājams krekls ir occasional treat, bet es iedomājos par cilvēkiem, kas to fetišē. I mean, džeku baltos kreklos un uzvalkos seksīgums. I'm not here to kinkshame, bet kas man šķiet jocīgi, ka uzvalks ir standartīgākais un lielā mērā garlaicīgākais apģērba gabals, ja vien tu neej full-on Aivarā Lembergā. Tas ir tik jocīgi, ka seksīgi ir atņemt jebkādu personību un individualitāti. Tur iespējams ir kāds gener gap, bet es nevaru uzlikt pirkstu uz to, vai visa tā sievišķīgā uniforma nav šīs pašas medaļas otra puse. Un par uniformām runājot, vai uniformu kinki arī nav kaut kas no šīs pašas sērijas, kad tu indivūdu reducē līdz kaut kādai lomai, un tas tev liekas seksīgi? Which I personally find a bit weird. Again, I'm not here to kinkshame.

Jānis Šķupelis Investoru klubā:

ASV akcijām ir bijuši divi lieliski gadi pēc kārtas. Viens labs jautājums gada nogalē varētu būt: vai šīm akcijām izdosies vēl trešo gadu pēc kārtas demonstrēt pieaugumu 20% līdz 30% apmērā? Kādēļ gan, nē!

patiesībā, man kaut kā dīvaini ļoti patīk šodienas darbadiena.
laiks lēnām sakārtot lietas, mierīgākā laika plūdumā

Man sanāca tāda nesmuka nolaidība pret savu velosipēdu, tam atkārtoti nokrita ķēde, un tas tādā stāvoklī nostāvēja vairāk nekā mēnesi pieslēgts lietū. Nolēmu ienest blakus esošajā darbnīcā, ceļā uz darīšanām tur iegāju noskaidrot, vai būs iespējams atdot uz apkopi un ķēdes nomaiņu, cik tas būtu, man teica, ka jā un izklausījās saprātīgi. Es nodomāju, darīšu to tūliņ pat. Izgāju ārā, sāku slēgt vaļā, bet saslēga slēdzene lietū bija kļuvusi neatslēdzama. Iegāju atpakaļ un prasīju, vai viņiem ir WD-40, servisa darbinieks teica, ka neesot, un es nospriedu, ka tas arī viss, tagad nav laika iet dzīvoklī meklēt, devos tālāk, lai ienāktu citu dienu. Citas dienas gāja, bet šķita, ka serviss slēgts, un pati visu laiku vilcinājos ar WD40 un to, ka varētu pamēģināt atslēgt, jo tad, ja saslēga atslēga ieķeras slēdzenē, bet neslēdzas vaļā, nu tad cauri. Aizvakar gāju uz veikalu, un riteņa saslēga turētājā ieraudzīju lapiņu. Domāju, nez, kas nu tas, reklāma, draudu vētule. Izrādījās zīmēte no servisa darbinieka, ka slēdzene sapūsta ar speciālu eļļu. Vakar redzēju, ka vieta vaļā, pamēģināju atslēgt – viss izdevās lieliski. Ienesu slapjo riteni servisā, un tur atklājās, lūk, kas. Tajā brīdī, kad darbinieks bija teicis, ka WD40 viņiem neesot, viņš bija griezies pret plauktu, lai demonstrētu man to, kādas viņiem ir speciālas un profesionālas veloeļļas. Un tad izbrīnījies, kur es esmu pazudusi. Vēl pusstundu skatījies pie loga. Nākamajā darba dienā tad nolēmis, ka iepūtīs eļļu, atstās zīmīti cerībā, ka tā kaut kas virzīsies un riteņa ciešanas, pilot lietū asiņainu ķēdes rūsu, drīzāk tiks izbeigtas.

Lasu "No ugunīm un sniega"

- Lomkas. Otrā diena.


- Pēkšņs un negaidīts pavērsiens cibas ekspertu tuvo austrumu miera risinājumos.
Tā kā nesenā LU pētnieka ideja par 100% Gazas iedzīvotāju izsūtīšanu un deportāciju atbalstu guva tikai no tā džeka kurš tāpat kaut kad nomirs (toties parādu vairs neesot), LU pētnieks tagad saka, ka
"Vajag reālus nevis politkorektus risinājumus." Londonas aptiekārs principā piekrīt, jo atzīst, ka esot veicis labu analīzi. Hare-hare.
Tur ir vēl, bet atļaušu to atklāt pašiem.

No Sudden Move (2021) (revisited)

"You see, Ron, the problem is
you're not smart enough
to know how not smart you are.

Which makes you unpredictable.
Which makes you untrustworthy.
And sloppy."

gada nogales tumšais portāls ar vakar-vakaru ir oficiāli atvēries