Viss ir redzams

Defecītprece, (c) Delfi. Tualetes papīrs, vai poda birste? :D

Šorīt esot miegains es ieraudzīju Facebook friend request, un padomāju, ka kārtējais feikais profils. Kad bilde un prāts mazliet noskaidrojās, es sapratu, ka tas ir mana pamatskolas klasesbiedra vārda pieraksts oriģinālajā valodā. Es noteikti neesmu aizmirsis par šāda cilvēka eksistenci manā dzīvē, jo mēs kopā esam darījuši lietas, reizēm tas iekļāva apmeklējumu pie skolas direktora, bet es nekad nebūtu iedomājies, ka es varētu jebkad nonākt jebkādā kontaktā ar šo cilvēku, kaut vai virtuālajā vidē. Man skolā ir bijušas dīvainas draudzības, un šī bija viena no dīvainākajām. Ārpus skolas mēs dzīvojām diezgan dažādās pasaulēs - es biju nedaudz nepieradināts, jo nācu no ģimenes ar nestabiliem sociāliem, ekonomiskiem un emocionāliem apstākļiem, kamēr tam džekam viss bija, un viss bija atļauts, jo viņam bija tēvs, kura vārds tajā laikā un tajā miestā cilvēkiem kaut ko izteica. Ne obligāti viņš to tā izjuta vai izmantoja, bet pieaugušie mēdza to uzsvērt.

Pēdējo reizi es viņu redzēju kaut kur ap 22 gadu vecumu tajā miestā, kur kopā mēs gājām skolā, jo viņš bija piebraucis ar savu mersi pie vietējā krodziņa. Nekādas augstprātības no viņa puses nebija, un toreiz mēs vēl abi bijām mazliet pieaugušākas savas bērnības versijas. Tagad es viņu ne tas ka uz ielas nepazītu, tur reāli dziļi ir jāieskatās viņa acīs, lai sazīmētu to čali, ko es pazinu skolā. Kainda nešaubos, ka viņš mani atcerās, but still it's all weird as fuck. Es pieņemu, ka viņa dzīves pieredze viņam ļauj nebūt izlutinātam bagātam kretīnam, un iespējams dzīves redzējumā mēs šobrīd varētu nebūt pārāk dažādi, bet mēs noteikti esam no dažādām planētām pat dzīvojot vienā valstī.

dīvaini protams mēģināt ieraudzīt jaunus ierakstus friendlistē, ja
a - tāir neliela
b - daudziem zematslēgas rakstitājiem neesmu draugos
c - pati maz un reti rakstu

p.s. un žēl, ka ciba ir vieta, kur, ja ieraksti nav zematslēgas, drošāk noslēgt komentēšanas iespēju

Par grundge perioda prikidu uz ielas pa muti dala (1x). Easy, rēta joprojām ir.

Wau! - priecīga suņa pārsteigumā.
Pilns PC reinstall, OS, ar visiem appiem un settingiem, laika sprīdī, kad neriskēju aiziet uzpīpēt, jo tik ātri tas notiek no Image Backup.
Lielākā jātne bija pirms tam salasīt aktuālās konfigurācijas, salikt maisiņā failus, kuriem tiks formatēts pāri, un tagad būs sakārtot visu atpakaļ.

Visi 5. augusta tabi arī vaļā :D, kad tika ierakstīts Image. Un 5. augusta leitest posts, kuros viens no jz punkts ierakstiem ir "Pulkstenis ir, kad muša rāpo pa roku."
Teju dienas darbs paveikts cigaretes ilguma posmā.

Auce ne tikai rudenī kad lapas un mežvīteņi, bet arī pavasarī ir wow! maza, smuka kompektīte

Beidzot iemācījušies rakstīt: @LSM "Policija.. atsavina 1,5kg amfetamīna"
Vai varbūt tikai šoreiz? Jo kā gan gan tas izklausītos ar laikrakstos tik iemīļoto "izņem". Ja "izņemtu" 1,5kg amfetamīna, tas būtu tāds normāls throw a party. Korporaķivņiks visai Rīgas rajona nodaļai. Tiesa gan, tikai priekšniecībai, tā ātri parēķinot.

nē, nu jautājums par bērnības filozofiskajām rotaļlietām man likās kaut kāds nekorekts
it sevišķi jau uz kozlova pagājušā šitštorma fona, nafig to vajag likt vispār uz galda

man bija versija par rubika kubiku, lai arī komandas atbilde par plastilīnu man šķita vēl interesantāka, taču visādas filozofiskas konecepcijas var piedzīt tur jebkam, gan vilciņam, gan plastmasas sliežu dzelzceļam, var arī kastroli sev uzvilkt galvā un sist pa viņu ar slotu - viss der.
kapteinis un nastja gan bija pilnīgi stellāri, otrs mīļākais tīms klubā.

Nick Cave jaunais singls "Wild God" ir ļoti labs!

Latviešu repā man laikam visvairāk patīk, ka tas var mani sasmīdināt. Un sasmīdināt ne tikai tāpēc, ka smieklīgs, bet tāpēc, ka asprātīgs. Piemēram,
"Rādās pravietiski sapņi
pēc kuriem nekas nenotiek"
// vismazāk laikam patīk mūžīgais peregars, bet nu tas ir tikai mans gļuks //

Viņš gāja uz pludmales terasi Sun Hunter.

Nekad mūžā es to nevarēšu pastidž, viņš domāja, skatoties uz sūnu ainavu ar čiekuru, un paņēma to rokās un sāka lauzīt.

Pēdējo gadu ir sajūta, ka dzīvoju kā sapnī, jo ir klātesoša eksistenciālā relatīvisma sajūta, it kā man uz visu skats būtu nedaudz distancēts, bez pilnvērtīgas klātesamības. Neviļus ienāk prātā doma, ka varbūt esmu jau viņsaulē, un šī ir viena no dzīves turpinājuma versijām ko izvēlos sapņot?
Saskaitīju, ka tuvu nāvei esmu bijis pavisam trīs reizes( ... tālāk ... )

cik ātri tie bērni aug jeb, domājot par nākamo ģimenes ceļojumu, kā pirmo atvērām mācību gada kalendāru.

// man likās, ka pirmklasniekiem ir divi papildus brīvlaiki, bet tikai viens un tas pats ziemas vidū. skumji.

atbraucu no nednogales Viļņā. jā, protams, skaisti, bet mums arī ir skaisti.
viļņa ir ļoti dzīvīga, ļoti, bet arī dārga.
tur viss zied, un cik labi, ka mums vēl viss tikai ziedēs.
abi bijām slimi, tā bija likteņa ļaunprātība - pirmajā aizmukšanā bez bērniem būt ar slikten sliktu pašsajūtu. (nākamais get-away laikam novembrī, tādi mums tie grafiki)
nostaigājām svētdien 10km gar Neri.
un jaunā Sapiegu pils burvīga.
brauciet uz viļņu, vilciens ir lielisks.

Baigi gribās uz kaut kādu labu džeza koncertu tikt.

Kopš ilgiem laikiem, atkal pabiju centrā. Jauks laiks, satiku puiku.
Taču pilsētai ir drūms vaibs kļuvis(?). Savas līdz galam neizdomātās domas nav vērts te.

Tagad pašķirstīju no pastkastes spama pataupīto Stabilitātes brošūru. Kļuva nojaušamāks, kāpēc pilsētai tāds vaibs. Pa punktam, manis "tulkots", jebkuram tāpat redzams konteksts, kas izlobāms no satura:

2.lpp: Atcelt visas sankcijas pret krieviju
3.lpp: Neatbalstīt Ukrainu ar ieročiem
4.lpp: neitrāls teksts, ar ņurdēšanu par ES
5.lpp: Pirkt gāzi no krievijas
6.lpp: Izstāties no ES
7.lpp: vēl viena norāde uz ES=fui
Aizmugurējais vāks: Orbāns visā dailē, ar uzrakstu "Viktors Orbāns. Labs piemēras, .." (ar visu drukas kļūdu)

Teicami. Kā sodrējus sarīties.

UPD (4:51) Paskatījos webā reitingus, ka tādi uzskati, formāli ir tikai 3,8%. Tātad, tie diezvai nomāc pilsētu, kaut bija arī purni, kas no busa loga izskatījās tik atbaidoši tārpi, kā tikko no RU pozīcijām karā atgriezušies, un grib vēl. Kišlaka OS, – neko citu tur nav iespējms uzinstalēt.
Atvedu no pilsētas take-away stresu, sīvu smaku dūmojošu ogli.

Mans šrinks stāstīja, kā viņa strādā ar bērniem un fobijām. Piemēram, ja bērnam ir bail no zirnekļiem, tad viņi ar bērnu mēģina parunāties par zirnekļiem, vēlāk apskatīties kādas bildes ar zirneķime, tad atrasties vienā istabā, kur zirneklis ir kādā terārijā, un tad jau kaut kādā brīdī bērns varbūt ir gatavs pieskarties zirneklim. Nav cita ceļa, kā dīlot ar fobijām. Tāpat kā ar traumām.

Es laikam esmu gatavs runāties un lasīt stāstus par zirnekļiem, metaphorically speaking.

Kill Bill: Volume 1, Kill Bill: Volume 2 (2003, 2004) (revisited)

Šomieg, brīvdabā bija pulcēšanās Līgo vakaram, pa bariņiem, zaļā zālē. Vienā citā bariņā arī mapats! Kaut ko klusi nod**sa mani, un uzmeta man, zālē atlaidušamies, pašdarinātu vistas kūpinājumu, ietītas bulku picas izskatā, uz sejas, drīzāk kā negribīgi cienājot. Jāņos neviens nekašķējas, "tāpat kā Ziemassvētkos". Es neņēmu ļaunā, biju pat priecīgs, jo zvērīgi izsalcis. Dzeramais mūsu bariņā tā kā būtu, bet par paiku neviens nebija padomājis, un vakars ap 20-iem, veikali slēdzas.

Citas dienas miegā, strādāju kādā birojā, savu darbu, un netālu krii, ņemās ar tekstiem. Viņai bija blūze ar īsajām piedurknēm. Savos priekšstatos, nekad nespēju iedomāties, ka viņai ir notetovēta roka (kreisā), visā tās garumā.

Quo vadis, ciba?

The Zone of Interest bija unsettling. Kas gan, protams, nebija pārsteigums. To gan pastiprināja divas sakritības. Viena - iepriekšējā filma, ko es noskatījos, bija Anatomy of a Fall, un redzēt to pašu aktrisi vēl vienā "vieglā" filmā bija neliels trips. Otra - tas sakrita ar visu twitter naciņu komentāriem pie manis ļoti specifiski konstruētā tvīta. Es, protams, rēķinājos ar komentāriem, un negrasījos ne ar vienu no viņiem iesaistīties diskusijā, bet viņu iekšējie dialogi ļoti labi saskanēja ar manu hipotēzi, ka mums netrūkst cilvēku, kas filmā redzamo "sapni" būtu gatavi padarīt par realitāti. Kā jau teicu, tvīts bija formulēts tā, lai atbildot tikai uz manis rakstīto, nebūtu iespējas sarakstīt to visu sūdu, kas tur tika sarakstīts, bet kam dvēsele plīst pušu no spriedzes, un gribās izgāzt ārā visu tarakānu cirku, tie to arī izdarīja.

Bet šīs ir tikai primās sajūtas par filmu. Tā noteikti būs viena no filmām, par kuru viedoklis formulēsies kādu laiku. Un ne obligāti tāpēc, ka tā ir ģeniāla filma - tur bija krutas lietas, tur bija lietas, par kurām es vēl nezinu, kā es jūtos - bet tā bija diezgan atšķirīga filma no citām filmām par šo tēmu, un tur noteikti ir no kā izvēlēties gan satura, gan formas ziņā.

Cita starpā, izskatās, ka daži cibiņi ir sagājuši raitvingā. Es kādu laiku visādus personīgus uzbraucienus norakstīju uz personisku aizvainojumu, kas gan joprojām var būt patiesība, un man nav tendences civlēkus norakstīt, un es tolerēju civlēku tiesības justies tā, kā viņi jūtas, bet jau pie iepriekšējā troļļu uzlidojuma, es ar sevi vienojos, ka nu ir laiks pieņemt, ka tomēr nebūs. Tomēr jau septiņi gadi pagājuši. Tad nu tagad bļaut kopējā ruporā ar citiem naciķiem, kas apšauba iedzīvotāju tiesības uz pulcēšanos, man kainda grūti izdarīt citus secinājumus, ka šim cilvēkam es ne tikai negrieztu muguru personīgu iemeslu dēļ, es viņu negribētu redzēt nevienā varas pozīcijā, pat ja runa būtu tikai par vienu suni.

Centos gulēt, un skatījos uz spilvenu blakus (neietekmētu). Tā mēs gulējām seju pret seju kādu laiku.


Ēnu spēles un apmetuma pleķu veidoti zīmējumi. Vecajās mājās, kad tualetē noberzu no sienām krīta kārtu, uz apmetuma atklājās "Jēzus seja". Nu, jēzīgu džeku tur visi varēja saskatīt. Žēl, vieglprātīgi, pat neienāca prātā nobildēt.

-Vai jūs esat remontdarbnīca?
- Jā, brauciet iekšā.

Šajā pavasarī, gatavojot divas devītās klases meitenes eksāmeniem, jo vairāk jūtu, cik labi, ka es saprotu 14 gadīgu meiteņu psiholoģiju.

Tas ir pateicoties, galvenokārt, māsai, kura 15-16 gadu vecumā, varbūt pat tajos 14, man stāstīja diezgan daudz par savām izjūtām. Varbūt viņa stāstīja vēlāk, atceroties, kāda bija 8-9.klasē.

Tas ir laiks, kad pusaudžiem gribas izcelties. Parādīt savu individualitāti. Meitenēm mēdz gribēties atrast tādu make-up un drēbju salikumu, kas ir unikāls, un ir viņai vienīgajai visā skolā, vai savu draugu vidū.

Lai arī viņa, varbūt, kā daudzas smagās mūzikas klausītājas, staigā ādas jakā, melnās biksēs un koši sarkanu lūpukrāsu, ir kāda nianse, kas viņu atšķir no pārējām. Vai tie ir auskari, vai rokassprādze, vai kaklarota. Dažreiz tie ir pīrsingi.

Dažreiz tie ir ārzemēs pirkti zābaki ar spīdumiem. Citreiz matos ielikts kāds dekors, kas var arī saturēt cirtas, lai ieveidotā frizūra vakara laikā saglabātos.

Parasti to kombinē ar mežģīnēm, legingiem, svārkiem, dažādu nokrāsu acu ēnām. Var arī uz sejas uzzīmēt miniatūru sirsniņu ar hennu.

Vēl ļoti svarīgi ir nagi. Rokas redz visi. Tāpēc nagiem jābūt ar unikālu dizainu. Melnā vai sarkanā krāsa ir par maz. Nagus var uztaisīt kā mazu glezniņu. Tajos var būt rietošs mēness vai zvaigznes.

Tas viss kopā, šī sapošanās, vienalga, vai tā ir iešanai uz skolu, vai ballītei ar draugiem vakarā, ir gara un pamatīga. Cik stundas tiek pavadīts pie spoguļa mācoties uzklāt grimu ideāli! Cik ļoti dīkts vecākiem, ka tas vai šis topiņš ir tā vērts, lai vecāki no ārzemēm to pasūtītu!

Tas viss tiek darīts, lai varētu skolas sistēmā, kur visus sarindo alfabēta un atzīmju secībā, saglabāt savu es. Vai arī, ja skolā vienā klasē ir trīs Ievas, lai esi Ieva ar mēness auskariem, nevis Ieva nr. 3.

Laikam ejot, saprotu, ka meitenes bieži vien man kā draugam ir paraudājušas uz pleca par dažādām lietām, bet reti kad stāstījušas visu. Māsa stāstīja ļoti daudz.

Pusaudžu laiks, 11 - 17 gadi, bieži vien saskan ar laiku, kad jaunais cilvēks ir visievainojamākais. Viņu var viegli saraudināt vai sadusmot. Zēni dumpojas pret vecākiem, meitenes taisa histērijas. Vecāki cenšas viņu galvas stūrēt pretī pieaugušo dzīvei un lielākai prasmei uzņemties atbildību par savu rīcību.

Visi vecāki, kuri cenšas just līdzi un vienmēr atceras, kādi paši bija 14-15 gados, pamatskolas beigšanas pavasarī, ir pelnījuši manu atzinību.

Tas arī ir laiks, kad daudz kas notiek pirmoreiz. Pirmie eksāmeni. Pirmās ballītes. Pirmais skūpsts, attiecības. Pirmā iemīlēšanās līdz ausīm un sekas no tās.
Jaunais cilvēks iziet no tā visa ārā stiprāks, pieredzējušāks, viedāks.

Tas ir lielu pārmaiņu, lielas izaugsmes laiks. Man kā vecākajam brālim un tagad skolotājam, ir bijis un ir gods to redzēt un atbalstīt tos un tās, kas tam iet cauri.

Pi**s atjaunojot visus appus, settingus, loginus telefonā. Un tā, ielogojoties fb, uzreiz parāda attēlu no svolochiem, ciniķiem un mizantropiem.
Kādu brīdi mēģināju saprast joku, un tad izsprāga smiekli. ( Nu, bāc, gaumīgi. )

1) motociklam pārregulēju sajūgu, noņēmu somas un pa kalniem nobraucu daudz, daudz kilometrus. Sākums, kamēr pieradu pie izmaiņām, bija ļoti stīvs un diezgan nebaudāms.
Izradās, Ilmāra pilsetā ir trīs motociklu veikali, no kuriem viens izskatās pēc īsta antikvariāta. Starp citiem motocikliem, tur beidzot klātienē ieraudzīju arī klasisko honda cb750 un kawasaki windowmakeru
2) Be...kts šodien ziņās. Lepojos. Lasot komentārus, jutos atkal kā viņa vecumā, kad apkārt ir draugu loks, bet ārpus tā, kaut kāda urlu elle. Nekur tālu neesam tikuši. Nu, ja neskaita to, ka tie urlas, kas uzbrūk manam māsas dēlam, tagad ir dažu manu draugu domubiedri.
3) KC

Confess, Fletch (2022)

@ mūzika: Pink - Try

Lāābi ieper. Pavasaris sācies .. šodien. Visi putni dzied.

kopš vakardienas mūsu autoparkā ir jau trīs auto. visi ir universāļi, manuāļi, ar āķiem un jumta reliņiem.
1) 2005. gada ford mondeo, kurš martā neizgāja skati ar deviņiem divniekiem, bet mammas brālis viņu pa 100 eur sametināja un otrajā reizē skate tika izieta. kopā turas, uz priekšu var tikt, jaudas maz, starp virsbūvi un vējstiklu tek iekšā ūdens. bet ļoti daudz vietas un mīļš
2) 2010. gada volvo v60. kopumā visai patīkama mašīna, vienīgi nav ieteicams braukt slapjā laikā, jo var sākties elektrogļuki un iespējams būs jāmeklē kāds, kurš velk mājās. nu vai jāsēž kādu laiku (līdz pat vairākām stundām) kamēr izžūst un attopas. vēl viņai ir izoperēts partikulu filtrs un varbūt viņa vairs nevarēs iziet skati
3) 2016. gada škoda octavia. pagaidām šķiet, ka vienīgā problēma ir tāda, ka nevar pie stūres regulēt mūzikas skaļumu. un nav zapaskas.

1) un 3) iegādei naudu iedeva K māte. 2) ir K mātes vecā mašīna. mūsu pirmā mašīna - 1998. gada 4. golfs arī bija K mātes vecā mašīna. ļoti traks auto. iespējams uz mūžīgiem laikiem radīja vēlmi turēties no jebkāda veida folksvāgeniem pa gabalu. vēl mums ir K mātes atdota piekabīte, kura nevar iziet skati, kaut kādu mūsdienu gaismas prasību dēļ, kuras viņai nav paredzētas.
diez es kādreiz dzīvē pelnīšu tik daudz naudas, lai pati sev nopirktu normālu mašīnu? nē, nu varbūt, ja man nebūtu zirga, tad ļoti ilgā laikā varētu sakrāt. bet tagad man īstenībā vajadzētu sākt krāt jaunzirgam.

A: Skolā katru dienu jālasa. Apnicis!
B: Ej prom no tās skolas! Mums nekas nav jālasa, ir tikai dziedāšana.
Iejaucas mamma: Nav tādu skolu, kur nebūtu jālasa.
A: Dzirdēji? Nav tādu skolu, kur nav jālasa!
B: (..) Mani mīļākie priekšmeti ir matemātika un mūzika.
A: Manējais datorika.

Es zinu, ka man jau ir 40 un būtu jāuzvedās kā pieaugušam cilvēkam, bet kurš bija tas boss, kurš izdomāja noteikumu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir obligāti jāgrib pieteikties uz vietām zvanot pa telefonu? Kategoriski nē!

Cilvēce var vienlaikus uzturēt dzīvas ierobežotu skaitu idejas. Dažreiz idejas vēl paliek mākslā, dažreiz buramvārdos, bet jo mazāks to pielietojums, jo tās pazūd no mūsu apziņas.
Mēs zaudējam tehnoloģijas, prasmes, mēs zaudējam tradīcijas un to ekosistēmas. Zaudējam arī to, ko mēs nezinam, jo esam aizmirsuši.

Māksā par degvielu, neizkāpjot no automašīnas. Ievadi sūkņa numuru, lai sāktu degvielas uzpildīšanu.
Hm... Dārgie komunikāciju speciālisti, kopīraiteri un UX speciālisti, kā tieši jūs šo iztēlojaties, kā degviela nonāk bākā?