smth
"Mēs, roks, sekss un PSRS", Valmieras drāmas teātris 
28th-Jan-2024 09:42 pm

No rīta pukojos par to, ka nopirktu biļeti uz dienas izrādi, bet, nākot no izrādes mājās, sapratu, kāpēc rudenī izdarīju šādu izvēli - svētdienas vakarā pēc 22.00 vazāties pa pilsētu īpaši negribētos. Bet tā sanāca ļoti piepildīta diena un vēl vakars mierīgs. ;)
Bet, ja par izrādi "Mēs, roks, sekss un PSRS", tad jāsaka, ka pārsteidza, ka uz šo it kā jauniešiem adresēto izrādi, bija atnākuši daudzi cilvēki arī sirmām galvām.
Ja godīgi, tik daudzas bērnības sajūtas uzjundīja. Skolas formas kleitas mācību gada sākumā vienmēr bija par garu, bet mācību gada beigās jau īsas. Vienādās drēbes kaitināja, tāpēc priecājos, ka vecāki regulāri brīvdienās siroja uz Lietuvu vai Baltkrieviju, lai nopirktu drēbes un apavus, un arī šo to no pārtikas. Ziemassvētku svinēšanas tēma nerezonēja, jo.. jo mammai dzimšanas diena ir tik tuvu Ziemassvētkiem, tādēļ mums vienmēr bija "legāla" atruna, kādēļ mājās ir svinības ap to laiku. Tiesa, eglīti vienmēr ienesa 23.decembrī, bet novietojām tā, lai kaimiņi nevar redzēt, ka tā jau "tik agri" tiek iedegta". Tualetes papīra stāsts bija smieklīgs. Vecāki tādam nolūkam abonēja "Padomju Latvijas Komunists" - žurnāls ar gana labām lapām šādam nolūkam. :D
Tomēr labi, ka aizgāju uz šo izrādi. Vismaz kāda krāsa manā ikdienā.
Runājot par ikdienu, uz rītdienu runājām notāra vizīti mājās, bet.. mammai sašķobījās veselība. Tas slikti. Vēl rīt ir jātiek galā ar banku, lai tiktu dzēsta ķīla zemesgrāmatā, lai tālā visu pārējo var kārtot. Šobrīd tiešām daudz ko no teorētiskā praktiski mācos. Es ļoti priecāšos, kad visu izdosies sakārtot un beidzot ievilkt elpu. Šobrīd visa ir par daudz visa.


Un vēl.. šoreiz saglabāšu arī U.Adamaites recenziju par šo izrādi.
Sarkanā sajūtu istaba. Izrādes Mēs, roks, sekss un PSRS recenzija

Jāņa Znotiņa izrādei Mēs, roks, sekss un PSRS no atklātiem, tīšiem stereotipiem izdodas tikt līdz sāpīgai īstenībai. No "toreiz" un "viņi" panākt "mēs" un "tagad" pieslēgumu

Režisora Jāņa Znotiņa un komandas izrāde Mēs, roks, sekss un PSRS sākas tieši tāpat kā leģendārais Pērkona koncerts Ogres estrādē 1985. gada 6. jūlijā. Varam ieslēgt Jura Podnieka dokumentālo filmu Vai viegli būt jaunam? (1986) un salīdzināt. Lūk, elektrizētie jaunieši, kas neapturamā straumē atstāj savas sēdvietas un brāžas uz skatuves priekšu. Šaubos, vai kāds šodienas jaunietis pa īstam var iztēloties, cik revolucionāra un radikāla toreiz bija šī šodienas acīm nevainīgā un ierastā lēkāšana pie skatuves. Ierakstā tiek atskaņots dokumentāls ieraksts – Jura Kulakova ievadvārdi no Ogres koncerta – atvainošanās par atcelto koncertu un lūgums "mēģināt koncerta laikā neatstāt savas sēdvietas". Izrādes septiņpadsmitgadnieki draugi – Klintas Reinholdes Vizma, Sanda Runges Andrejs un Eduarda Johansona Uģis –, aurodami līdzi Pērkona "troksnis nāk un apēd mani", "nevar, nevar dzirdēt" un "sliedes dun", ieskrien zālē pa skatītāju durvīm no aizmugures. Uzskrien pa sānu trepītēm, noskrien gar pirmo rindu, "ekstāzē ārdās", runājot Jura Podnieka vārdiem.
Lūk, arī miliči ar glūnošo, pāri slīdošo skatienu, kas reizē ir gana vienaldzīgs un apātisks, kā jau pildot svešu komandu.
Miliči, no galvas līdz kājām sarkani, izveidojuši ko līdzīgu Strēlnieku piemineklim. Skaidrītes Putniņas pieminekļa miliciene, palikdama sastingušajā miera stājā, neuzkrītoši krata galvu līdzi mūzikas ritmam. Asprātīgi, sirreāli, precīzi.

Lozungu kilometri

Šī izrāde ir jaunu cilvēku mēģinājums runāt par laiku, kuru viņi paši nav piedzīvojuši. Skaidrs, ka "veterāna" augstprātība ar "īstajām" atmiņām laikus jāliek malā, jo visas atmiņas māna un atstāj pašsacerētus nospiedumus. Kāpēc lai jauniešu skatījums/versija – "satīra par dzīvi komunismā" – nebūtu tikpat īsts? Grāmatvediska faktu nobīžu uzskaite nešķita tik svarīga, jo izrādes komandai izdodas galvenais – saslēgties ar tai svešā laika garu un uz brīdi radīt pat ļoti konkrētas un līdzpārdzīvojamas cilvēku ciešanas, ko raisa dzīve lielā būrī.
Izrādes divi cēlieni notiek nemainīgās konceptuālās Pamelas Butānes dekorācijās. Scenogrāfe izveidojusi kaut ko līdzīgu "sarkanajam stūrītim". Puslokā novilkts sarkans audums, sarkanas rūtotas koka stalažas, kas izrādes laikā tiek pārbīdītas dažādās konfigurācijās. Tās atgādina kādu 1. maija gājiena konstrukciju, pie kuras visas izrādes laikā tiek piestiprināti padomju lozungi. Daži plakāti ir funkcionāli, laikmetu ilustrējoši, bet daži pilnībā saplūst ar izrādes notikumiem un kļūst par emocionāli iedarbīgu elementu. Piemēram, nelaimīgā gaidībās esošā Vizma sakņūp zemē un aizliek kā vairogu priekšā plakātu – padomju zemē mātei būt ir ne vien prieks, bet arī gods.

Skaidrojošā vārdnīca

Arī Pamelas Butānes kostīmi ir konceptuāli – gandrīz kā ričurača kauliņi. Dominē sarkans un pelēks. Jaunieši no galvas līdz kājām ir ietērpti padomju ērai tipiskajā pelēkajā, lai gan tik nošņurcis un lamzacīgs vairs īsti nav atkārtojams. Īpaši tas sakāms par Vizmas pelēko kleitiņu, kas uz Klintas Reinholdes trausli meitenīgā stāva vairāk atgādina francūzietes garderobi. Abi varianti – kā dumpnieciskais mini, tā oficiālais "tieši tik tizlais garums, lai nesauktu ne par īsu, ne par garu", dramaturģes Ances Muižnieces vārdiem runājot, – izskatās glīti un eleganti. Varbūt varēja vēl ko samaitāt ar nošļukušām zeķbiksēm ar lāpījuma "tārpiņu", kas skaitījās gluži normāla prakse. Bet ne taču! Atcerēsimies, ka Vizma ir VDK darbinieces meita, kurai noteikti varēja būt arī importa zeķbikses. Pamela Butāne kostīmos nav iecerējusi ne mazāko līdzību ar reālo 80. gadu jauniešu modi – Pērkona koncerta apmeklētāju panciskajām frizūrām, banānenēm un sporta jakām. Sanda Runges augums ir iežmiegts pelēkā uzvalciņā, kas ir krietni par mazu. Tā arī bija ierasta prakse – pirkt daudz lielāku un valkāt, kamēr galīgi izjucis. Matiņi godīgi pielaizīti. Par Eduarda Johansona dzejnieka brīvdomību liecina pelēks džemperis, brīvākas bikses un pusgari mati.
Apmēram līdz 1. cēliena pusei rodas iespaids, ka izrāde veidosies kā asprātīga un rotaļīga retroballīte "spēlējam padomju laikus". Draugu trijotne dzīvojas pa "sapuvušajiem Rietumiem" – Klintas vecāku vasarnīcu –, klausās Pērkonu, pēc kārtas nāk pie mikrofona un iepazīstina ar kādu padomju sadzīviskās realitātes fenomenu, protams, sākot ar košāko parādību – komunālo dzīvokli, gulēšanu "raskladuškā" un totālu privātās telpas neesamību. Tālāk jau skaidrojums, kas ir blats, stāsti par to, kā stājās rindas galā, pat ja nezināja, ko tur pārdod, kā puiši baidījās no Afganistānas un Černobiļas un cik barbariska bija attieksme pret jaunām meitenēm, turot neziņā par ikmēneša "sarkanarmijas" ierašanās patiesajiem, ne gluži nāvējošajiem cēloņiem. Un tā tālāk, un tā joprojām.

Cik stulbi!

Pakāpeniski ballīte kļūst visai rūgta un neizdevusies. Trīs ar divi nedalās, un draugu kopība neatgriezeniski sašķobās.
Dramaturģe Ance Muižniece ir radījusi mezgla punktus, kuros vispārzināmas patiesības par padomju laikiem sāk vērties vaļā varoņu individuālajā telpā un emocionāli skarbajā pieredzē. Izrādei izdodas panākt galveno, kāpēc to būtu vērtīgi rādīt Skolas somas programmā vidusskolēniem, – atsevišķos brīžos gluži kā analgīna rūgto garšu mutē sajūti, kā padomju režīms salauza konkrētu cilvēku dzīvi. Cik "nevainīgi", vienkārši, truli un bezjēdzīgi. Ilzes Pukinskas Dzidra ar saldu, saprotošu smaidu uz lūpām un īsi, bet pietiekami nepārprotami uzdzalkstījošu skatienu paved Andreju draugu nodošanas un ziņošanas mācībā, no kura īsti atpakaļceļa nav. Tas, kā Sandis Runge pēc tam dzied: "cik stulbi nosist gulbi, bet stulbāk vēl, ja vēlāk žēl", ar riebuma izmisumu mēģinot nokratīt notikušo sarunu/laiku, pierāda, ka ir iespējams pāri laikam saslēgties ar sajūtām, kuras kāds līdzīgs jauns cilvēks piedzīvojis gandrīz pirms 40 gadiem. Aktierim šajā lomā izdodas tas, kas īsti neizdevās ideālista Uģa Daugavieša lomā Gunāra Priedes Jaunākā brāļa vasaras iestudējumā. Palikšana situatīvā dekorativitātes līmenī gan bija visas izrādes problēma, ne aktiera individuālā neveiksme. Ar šo lomu Sandis Runge, kurš pamanīts jau eksāmenu darbos, apliecina sevi kā vienu no interesantākajiem Valmieras teātra jaunajiem aktieriem.
Līdz tirpām iedarbīgi Latvijas vēstures traumas iedzīvina Skaidrītes Putniņas vecmāmiņas Marijas attiecības ar mazdēlu Andreju. Izsūtīto mentalitāte – zemāk par zāli, tu tik nekur neiepinies, necel galvu, galvenais, esi labs cilvēks, bailes, piesardzība –, kas veidojusi lielas daļas Latvijas sabiedrības pasaules uzskatu. Marija iet kā uz pirkstgaliem, drīzāk lavās, skatīdamās apkārt un iekšēji sastingusi.
Savukārt Kārļa Freimaņa plašu un vienkāršu vēzienu cilvēks Ivo zina visu par fabrikas strādniecēm un 20 DEN zeķbiksēm un mēģina ieklapēt bīstami romantiskajā un dumpnieciskajā brāļukā drošu ideju, ka "armija visu saliks pa plauktiņiem". Eduarda Johansona Uģī nav izlikšanās vai slēptu domu. Nokritis uz ceļa, kā liels kucēns spīdīgām acīm viņš bildina meiteni ar aizmetušos drauga bērnu vēderā – "mēs pārtiksim viens no otra un nevis no pārtikas precēm"... Johansons panāk vajadzīgo efektu, negribas ne domāt, kas notika ar šādiem ideālistiem padomju režīmā.
Aktieri visas izrādes gaitā izsit ar dūri vai izsper ar kāju pa stikliņam no rūtotajiem sarkanajiem režģiem. Aiz sāpēm, dusmām, vilšanās, riebuma, bezspēcības. Vilciena izdemolēšanas epizode tādējādi tiek noņemta no dažu paraugprāvā sodīto jauniešu pleciem. Jāņa Znotiņa izrādē iespert pa ribām PSRS gribas ikvienam.

"Dzīve ir rūgta, ziniet."
This page was loaded Nov 14th 2024, 5:54 am GMT.