Pirms nedēļas biju pie SERGB, kur S bija knapi sākusi atgūties no gripas. Neko nepārvedu mājās, jo imunitāte laikam gana stipra beidzot ir.
Aizbraucu uz laukiem, bet tur.. Mammai kakls sāp un klepo, klepo, klepo. Skaidrs, ka nav gripa, jo nav temperatūra. Vienkārši saauksējusies ir. Tētis arī krekšķinās, laikam jau arī saaukstējies. Edu ķiplokus, augļus, dzēru tējas un neko laikam neesmu mājās pārvedusi.
Bet šeit.. šeit viens otrs (ar pirkstu nebakstīšu, kurš:)) ) ir noķēris gripu. Tāpēc es turpinu ēst daudz, daudz ķiplokus (pats smieklīgākais, ka gribas jau arī pašai, nevis vienkārši pienākuma apziņa) un pāris galviņas esmu sagriezusi sīkos gabaliņos, lai visa māja smaržo pēc ķiplokiem un vīrusam pat prātā nenāktu ieperināties :D
Šķic, zaraza! :))
Un man vienalga, ka nelāgi odīšu. Toties ir apziņa, ka daru visu, lai nesaslimtu! :)
Tagad izvilku no saldētavas upenes. Būs nevārīts upeņu biezenis - riktīga C vitamīna bumba! :)

Jau nākamajās brīvdienās - Ledus skulptūru festivāls Jelgavā ;). Būs jābrauc! :)

Vakar bija lielisks vakars ar Valmieras teātri un Hedu Gableri. Tiešām patīkami pārsteidza Ieva Puķe - ja godīgi, tad man sākumā bija ļoti grūti iedomāties viņu kā Hedu, bet.. bija pārsteidzoši labi!
Un tik precīzi teātra mājas lapā par šo izrādi ir rakstīts:
'Henrika Ibsena drāma par ģenerāļa Gablera meitu uzrakstīta 19.gadsimta beigās, un pasaulē iestudēta ļoti daudz un dažādās versijās. Heda ir šīs lugas un izrādes centrs, un valmieriešiem tā ir Ieva Puķe. Pēdējā aristokrāte šai vidē, kurai ir pāri plūstoša enerģija, kura var būt ērmota un inteliģenta, un tomēr - neizbēgami nezinoša par sevi un pasauli. Kura var būt snobiska, sīkumaina, aprobežota, konservatīva, kaislīga un noliedzoša, vēsa nogarlaikojusies un nežēlīga. Bohēmiste, kas baidās no skandāla, un bezcerīga romantiķe, kas dzīvojas sirreālā pasaulē un nespēj stiprināt, saglabāt un valdīt jūtas. Izrādes telpa - dzintara istaba, jūgendstila tērpi un aksesuāri, tīkliņi, zeķītes, cilindri un cigāri, aktieru jūtība un saspēle pa milimetram, un no tā vientulības, skaistuma un neaizsniedzamā ilgas, kas vērš šo izrādi kaislīgā un smeldzīgā kliedzienā pēc īstas dzīves.'
Tiešām lielisks teātra vakars pie tv vakar vakarā bija!

Smiling at the people who dislike you just to piss them off even more.

Alkohola un asiņu upes: Lawless (2012).
Atsevišķos mirkļos bezgala pretīga, bet.. laba! Un atkal aizdomājos par to, kāpēc filmās nereti jūti līdzi un simpātijas jūti pret it kā sliktajiem, likumnepaklausīgajiem..