parasti vakaros nemokos ar vēlmi kaut ko apēst, bet šobrīd tik traki sakārojās lasis..
Zinu, ka rīt pusdienās būs lasis! :)



recepti skatīties šeit

Lai arī ar prātu saprotu, ka šodien ir brīvdiena, visu laiku tomēr ir sajūta, ka esmu aizmirsusi aiziet uz darbu :> No rīta gulšņāju un domāju, kāda īsti jēga ir šai brīvdiena? Un apbrīnoju, ka savulaik šī iniciatīva izgāja cauri un to akceptēja. Vai šī ir diena, lai izgulētos pēc salūta un atpūstos no valsts dzimšanas dienas svinēšanas? Nezinu. Nespēju atrast pati sev atbildi uz šo jautājumu. Bet nu labi - vairākums tā lēma, tāpēc tagad nu atpūšamies visi.. Vienīgais labums no šīs brīvdienas - brālis pa smuko var svinēt savu dzimšanas dienu :) Nezin kāpēc ir tā, ka vecāki vienmēr stāsta stāstu par to, kā bija tad, kad brālis piedzima. Par mani - mazāk. Laikam jau tāpēc, ka brālis tomēr bija pirmais :)))
Bet vispār, pavēroju atkal brāli, Annu un Ilveru un.. ir laba sajūta! Redzu, ka arī vecāki jūtas laimīgi, ka brālim beidzot ģimenes dzīve ir sakārtojusies/nokārtojusies, ka viņš ir laimīgs un dzīvo harmoniski. Viņam šobrīd ir tas, kas viņām ļoti pietrūka pirmajā laulība. Un mums pārējiem ir labi, ka viņam arī ir labi.
Vispār šī nedēļas nogale pie vecākiem tāda laba bija sanākusi. Tāds riktīgs miers.
Ak, jā - viena jauka ziņa - Liene un Kārlis gaida otro mazo - aprīlī būšot ;)
Toties braucot uz un no laukiem, daudz visādas domas domāju. Gan par to, kas notiek darbā. Gan arī to, kas notiek man apkārt. Gan par to, kas notiek manī.
Par darbu runāt negribas no vienas puses, jo pietrūkst padoma, kā to visu saprast un uztvert. Vai nu konkrētais cilvēks nesaprot, ko dara, vai arī mēs pārējie esam muļķi, jo nespējam uztvert smalko domu gājienu. Vvz. Tikai kaut kāds čujs man ir, ka iebrauksim gala rezultātā kaut kādā pamatīgā ziepē. Kas būs lielākie cietēji šajās ziepēs, ir grūti pateikt. Šobrīd saprotu, ka vienīgais, ko varu darīt, ir centies tiešām maksimāli darīt visu, lai kaut nedaudz piesegtu gan savu, gan sava priekšnieka dibengalu. Lai gan pārliecības īsti nav par to, ka tas, ko daru, būs pietiekami. Vispār ir baisi. Un ir skumji. Un ir nožēlojami. Vārdu sakot, nezinu, ar ko tas viss beigsies. Un patiesībā rīt būs gana traka diena, jo visupirms jāiet atkal uz paklājiņa pie čepānes. Un tad vēl līdz dienas beigām jāiesniedz tas murgainais uzdevuma izpildes papīrs, par kura saturu neesmu pārliecināta, jo neesmu pārliecināta, ka uzdevumu esam visi kopā pareizi sapratuši.. Bet nu labi - tas būs rīt. Šodien nav jēgas domāt par to, jo neko jau jaunu neizdomāšu.
Bet vispār.. vispār gribas jau Ziemassvētkus. Jo dāvanas jau esmu dikti savlaicīgi sākusi rūpēt. ;) Un darbā jau ienesu Ziemassvētku atribūtus :)

glīts video rullītis koru pasākumam Latvijā 2014.gadā..

Šīs dienas jaukā filma - Bagdad Cafe (1987)(Out of Rosenheim).

Šonedēļ būs jāiet vēl uz vienu izrādi. Tāpēc tomēr beidzot jāuzraksta par tām, kas tikko redzēts.
Visupirms Latvijas Nacionālajā teātri - "Jasmīns.Pārdaugava". Aizgāju tāpēc, ka abonements iekrita kārtējo reizi rokās. Pirms izrādes, protams, nedaudz nobiedēja tās garums - 3 stundas 40 minūtes, tomēr patiesībā tās nemaz tik ļoti arī nepamanīju paskrienot.Bet par izrādi..gala rezultātā bija visa par daudz - par daudz emociju un drīzāk tādu skumju, bezcerības.. Pareizi jau ir - katrs no mums izvēlas to, kas viņam ir labāk un pareizāk, visi mēs meklējam laimi, tikai jautājums, vai atrodam un vispār - pamanām to, ko esam atraduši. Un vēl - par mājām un ģimeni, par to, cik reizēm esam vieglprātīgi un nesējam vai negribam novērtēt svarīgās lietas. Un par mazdūšību.
Vārdu sakot - daudz par daudz emociju šajās trijās stundās. Bet tomēr - izrāde bija laba.
Nākamajā dienā devāmies kolektīvi uz Jauno Rīgas teātri skatīties Grenholma metodi. Tā kā pirms pāris mēnešiem šo izrādi jau redzēju Maskavas Nāciju teātra priekšnesumā, tad, protams, bija grūti atturēties no salīdzināšanas.
Ja skatoties pirmo reizi, manī raisījās žēluma sajūta pret galveno varoni, jo patiesība aiz pamatīgās maskas slēpjas dziļi nelaimīgs cilvēks, tad pēc JRT izrādes man šādas sajūtas nebija. Jo? Jo publika nemitīgi smēja par jēliem vai mazāk jēliem jokiem, kas lielākoties vērsti uz to, lai pakāptos uz cita trūkumiem vai vājajām vietām. Vai tas, ka par to smejam, nozīmē, ka daļēji arī paši tādi esam? Nezinu. Atbildi sev neguvu.
Un vēl varbūt nesajutu to žēluma sajūtu, jo par īsu bija izturēta tā aina, kad galvenais varonis paliek viens telpā..Viņā neparādījās mazais nobijušais puišelis, bet joprojām bija tas pats sūdabrālis...
Un, salīdzinot abas izrādes, secināju, ka tomēr Maskavas teātra aktieriem vairāk noticēju, nekā JRT aktieriem. Līdz galam nepārliecināja ne raudošā transpersona (kurais pirmajā izrādē biju noticējusi), ne karjeriste, kuras māte ir mirusi. Kaut kā par plakanu sanāca.
Bet kopumā - kolēģiem patika un tas ir galvenais. Man bija iespēja salīdzināt.. Un secinājums? Secinājums ir tāds, ka vēl pietrūkst krievu drāmas teātra Grenholma metodes uzvedums, lai būtu pilna aina :) Bet to varētu noskatīties drīzāk jau uz pavasara pusi, lai šīs divas izrādes "nosēžas" atmiņā dziļāk.
Nu, ko.. tagad var sāk posties uz nākamo izrādi - Liepājas teātra viesizrādi - Pūt, vējiņi!