Šonedēļ būs jāiet vēl uz vienu izrādi. Tāpēc tomēr beidzot jāuzraksta par tām, kas tikko redzēts.
Visupirms Latvijas Nacionālajā teātri - "Jasmīns.Pārdaugava". Aizgāju tāpēc, ka abonements iekrita kārtējo reizi rokās. Pirms izrādes, protams, nedaudz nobiedēja tās garums - 3 stundas 40 minūtes, tomēr patiesībā tās nemaz tik ļoti arī nepamanīju paskrienot.Bet par izrādi..gala rezultātā bija visa par daudz - par daudz emociju un drīzāk tādu skumju, bezcerības.. Pareizi jau ir - katrs no mums izvēlas to, kas viņam ir labāk un pareizāk, visi mēs meklējam laimi, tikai jautājums, vai atrodam un vispār - pamanām to, ko esam atraduši. Un vēl - par mājām un ģimeni, par to, cik reizēm esam vieglprātīgi un nesējam vai negribam novērtēt svarīgās lietas. Un par mazdūšību.
Vārdu sakot - daudz par daudz emociju šajās trijās stundās. Bet tomēr - izrāde bija laba.
Nākamajā dienā devāmies kolektīvi uz Jauno Rīgas teātri skatīties Grenholma metodi. Tā kā pirms pāris mēnešiem šo izrādi jau redzēju Maskavas Nāciju teātra priekšnesumā, tad, protams, bija grūti atturēties no salīdzināšanas.
Ja skatoties pirmo reizi, manī raisījās žēluma sajūta pret galveno varoni, jo patiesība aiz pamatīgās maskas slēpjas dziļi nelaimīgs cilvēks, tad pēc JRT izrādes man šādas sajūtas nebija. Jo? Jo publika nemitīgi smēja par jēliem vai mazāk jēliem jokiem, kas lielākoties vērsti uz to, lai pakāptos uz cita trūkumiem vai vājajām vietām. Vai tas, ka par to smejam, nozīmē, ka daļēji arī paši tādi esam? Nezinu. Atbildi sev neguvu.
Un vēl varbūt nesajutu to žēluma sajūtu, jo par īsu bija izturēta tā aina, kad galvenais varonis paliek viens telpā..Viņā neparādījās mazais nobijušais puišelis, bet joprojām bija tas pats sūdabrālis...
Un, salīdzinot abas izrādes, secināju, ka tomēr Maskavas teātra aktieriem vairāk noticēju, nekā JRT aktieriem. Līdz galam nepārliecināja ne raudošā transpersona (kurais pirmajā izrādē biju noticējusi), ne karjeriste, kuras māte ir mirusi. Kaut kā par plakanu sanāca.
Bet kopumā - kolēģiem patika un tas ir galvenais. Man bija iespēja salīdzināt.. Un secinājums? Secinājums ir tāds, ka vēl pietrūkst krievu drāmas teātra Grenholma metodes uzvedums, lai būtu pilna aina :) Bet to varētu noskatīties drīzāk jau uz pavasara pusi, lai šīs divas izrādes "nosēžas" atmiņā dziļāk.
Nu, ko.. tagad var sāk posties uz nākamo izrādi - Liepājas teātra viesizrādi - Pūt, vējiņi!