Ņujorkā "Empire State Building" izgaismos Latvijas karoga krāsās dienu pēc Latvijas pludmales volejbolistu uzvaras pār ASV

RĪGA, Aug 07, BNS – Dienu pēc Latvijas pludmales volejbolistu sīvā cīņā gūtās uzvaras pār amerikāņu pludmales volejbolistiem, kuriem līdz ar sagrāvi mačā pret latviešiem nespīd olimpiskās medaļas, otrdien ASV lielākās pilsētas Ņujorkas debesskrāpi "Empire State Building" izgaismos Latvijas karoga krāsās, liecina ēkas apsaimniekotāju izplatītais paziņojums presei.
"Empire State Building" atzīmē Londonā notiekošās olimpiskās spēles, izgaismojot visas četras slavenā torņa puses olimpiādes dalībvalstu karogu krāsās.
Otrdien "Empire State Building" tornis būs izgaismots balts un sarkans par godu Latvijas dalībai olimpiskajās spēlēs.
Jau vēstīts, ka Mārtiņš Pļaviņš/Jānis Šmēdiņš pirmdien izcīnīja uzvaru trijos setos ceturtdaļfinālā pludmales volejbola olimpiskajā turnīrā, iekļuva pusfinālā un garantēja arī vēl vismaz vienu spēli – par medaļām.
Latvieši izcīnīja uzvaru ar 2:1 (19:21, 21:18, 15:11) pār amerikāņiem Džeiku Gibu/Šonu Rozentālu un otrdien pusfinālā spēlēs ar Alisonu Ceruti/Emanuelu Rego no Brazīlijas.
Latvijas komandai atkarībā no iznākuma pusfinālā ceturtdien būs arī spēle par medaļām – zelta vai bronzas.

Mūsdienu paradokss.
Mūsdienu paradokss vēsturē ir tas, ka
mums ir augstākas mājas, bet zemāki mērķi;
plašāki lielceļi, bet šaurāks skatījums uz lietām;
mēs tērējam vairāk, bet mums pieder mazāk;
mēs pērkam vairāk, bet priecājamies mazāk.
Mums ir lielākas mājas un mazākas ģimenes;
vairāk sadzīves tehnikas, bet mazāk laika;
mums ir vairāk zinātnisko grādu, bet mazāk veselā saprāta;
vairāk zināšanu, bet mazāk spriešanas spēju;
vairāk ekspertu, tomēr vairāk problēmu;
vairāk zāļu, bet mazāk veselības.
Mēs dzeram pārāk daudz, smēķējam pārāk daudz, smejamies
pārāk maz, braucam pārāk ātri, ejam gulēt pārāk vēlu,
pieceļamies no rīta pārāk noguruši, lasām pārāk maz,
skatāmies televizoru pārāk daudz un pārāk reti lūdzam Dievu.
Mēs esam daudzkāršojuši savus īpašumus,
bet samazinājuši savas vērtības.
Mēs runājam pārāk daudz, mīlam pārāk reti un
neieredzam pārāk bieži.
Mēs esam iemācījušies kā izdzīvot, bet nevis dzīvot,
mēs esam pievienojuši gadus dzīvei, nevis dzīvi – gadiem.
Mēs esam veikuši ceļu uz Mēnesi un atpakaļ,
bet mums ir apgrūtinoši pāriet pāri ielai, lai satiktu jauno kaimiņu.
Šis ir dubultu ienākumu un vēl lielāku šķiršanos laiks,
greznāku namīpašumu un izpostīto māju laiks.
Atcerieties – pavadiet kādu laiku ar saviem mīļajiem,
jo viņi nebūs ar jums mūžīgi.
Atcerieties – pasakiet laipnu vārdu kādam, kurš lūkojas uz jums uz augšu
ar apbrīnu, jo šis mazais cilvēks drīz izaugs un nebūs jūsu tuvumā.
Atcerieties dāvāt siltu apskāvienu kādam, kas ir jūsu tuvumā,
jo tas ir vienīgais dārgums, ko jūs varat dāvināt no sirds
un kas nemaksā ne centa.
Atcerieties pateikt “Es tevi mīlu” savam dzīves draugam un saviem mīļajiem, bet, galvenais, tā arī domājiet.
Atvēliet laiku mīlestībai,
atvēliet laiku sarunām,
atvēliet laiku pārdomām.
/Džodžs Karlins./

Nu, ko.. viss šoreiz laikam labi būs noslēdzies. Protams, krietni vairāk jāpieskata sevi un atkal visādu lietu virkne nākusi klāt, kas ir riska faktori, bet es īpaši par to nebēdāju. Ir tā, kā ir un nav ko lauzīt galvu ar jautājumu - a par ko tas viss? un kāpēc? Viss ir tieši tā, kā ir. Vienkārši vairāk jārūpējas par sevi, vairāk jāpieskata, kas un kā ir.
Tagad nākamā reize pie ārsta ir septembra sākumā.
Smieklīgi bija šodien personāldaļā. Aizgāju parakstīties par amata maiņu ar pirmo septembri, visa personāldaļa saskrēja uz mani skatīties, kā es izskatos. Nu, jā, pagājušajā nedēļa visu nedēļu (gandrīz) biju mājās un biju brīdinājusi, ka var gadīties, ka atkal slimnīcā nokļūšu. Pati direktrise ieskrēja palūkot uz mani, un teica, ka es izskatoties labi un atpūtusies. Pasmēju un teicu, ka nu atpūta tāda jancīga sanāk man - ar slimnīcu draudiem un antibiotikām. Nu, neko..
Bet nu darbā.. darbā kaut kāds sajukums, vai? Var just, ka liela daļa nesaprot, kas notiek un kas būs pēc tā pirmā septembra. Bet mainīt jau neko daudz nevar. Bet nu redzēs, kas būs.
Ceturtdien beidzot būs intervijas. Skatīsies, ko varēs paņemt uz vakantajiem darbiem. Ceru, ka būs lietas koki un būs vieglāk. Un tad jau kaut kad septembrī-oktobrī varēs paņemt kādu daļu atvaļinājuma - pārāk daudz tas man ir uzkrājies.

Ar mammu sarunājām, ka riekstiņu formiņas viņa man atdos, jo pati viņa vairs neatceras, kad pēdējo reizi cepusi un teicās, ka diezin vai vēl ceps :) Nu, ko, tikai jāaizbrauc pakaļ tām un tad..un tad.. un tad mājās cepšu riekstiņus un pildīšu ar kondensēto pienu :D