B lapa jau pie dakteres atvērta.
temperatūra - dīvainīte. ap 6:30 normāla, tad rāp augšā un uz vēlu vakaru - atkal lejā.
un nespēks, miegainums..
ir tāda sajūta, ka izguļu visu iepriekš neizgulēto. nē, nesūdzos, jo patiesībā jau patīk.
un vēl, lai man patika salīdzinājums par to, kas ar mani noticis: nazīts iedūries. uz āru neko jau nevar redzēt, bet iekšā.. :> šis liek vēl vairāk apstāties un atpūsties, atpūsties, atpūsties.
un vēl - ar nepacietību gaidu katru dienu sulas ar dzelzi iedzeršanas mirkli. dikti patīk.
un vēl - joprojām neko nedomāju par atgriešanos darbā. darbaholisms tiek nīdēts ārā lēnām un pacietīgi. jo tā vajag.
pāris dienas iepriekš vēl kalu visādus plānus, bet tagad pat to vairs nav. nodzīvo dienu, ir labi. zinu tikai to, kas jāiet pie ārsta, kad jānodod analīzes, kad kāda procedūra utt. Kalendārā ir nevis sanāksmes, bet atgādnes par ārstiem :)

šodien i ārpus mājas biju, i pa māju parosījos.
beidzot nomainīju ģimenes ārstu. līdz šim man ģimenes ārsts ir bijis vajadzīgs ļoti, ļoti, ļoti reti. tāpēc arī neizjutu vajadzību to mainīt. tagad gan vajadzīgs ģimenes ārsts, līdz ar to radās nepieciešamība to nomainīt.. nu, ko - nākamā vizīte pie ģimenes ārstes 26.03. vēl 10 dienas mājās. ja tā padomā, tad rīt būs 10 dienas kā esmu uz darbnespējas lapas. bet šodien ir 10 dienas, kā tas viss notika. ja slimnīca likās, ka laiks velkas, tad šobrīd šķiet, ka laiks nenormāli skrien. un šobrīd šķiet, ka visas tās filmas, kas ir, nepagūšu noskatīties šajā laikā, un ka visas tās grāmatas, ko gribas izlasīt, nepagūšu izlasīt. smieklīgi sanāk - kad esi vesels, tad skrien un sūdzies, ka nav laiks tik daudz, cik gribētos. kad guli mājās - atkal tas pats ;). nē, nu es zinu, kādēļ šodien tā šķiet. tāpēc, ka beidzot pa šīm dienām sagatavoju "no nulles" vakariņas. iepriekš vnk izvilku no saldētavas to, kas iepriekš bija gatavots un sasaldēts. bet šodien sakārojās zupa. un to jau nekādi nesasaldēsi. tas, kas parasti top ļoti ātri - stundas-pusotras laikā, šodien tapa teju trīs stundas. un tāpēc jau tas laiks tā aizskrēja :> esmu lēna, bet... laimīga. un tieši mana lēnuma pēc man šķiet, ka laiks skrien. nezin kāpēc tikko atmiņā atausa viena diena slimnīcā, kad sēdēju gultā, skatījos pa logu un sapratu, ka aiz bezdarbības un nekā-nenotikšanas sāk nedaudz jumts braukt. bet tagad - it kā jau nekas daudz nav mainījies, bet mājas ir mājas. mājās ir labāk. viennozīmīgi.
vēl.lai katru vakaru nav jāņemas ar mušļa gatavošanu, paņēmu lielu bļodu ar vāku un griezu un riekstus, bēru visādas žāvētas ogas un sēklas. gribētos ierasto medu nedaudz pielikt un pavisam nedaudz zemā temperatūrā krāsnī paturēt. bet nu labi. šoreiz nē. un lielās bļodas krietnam brīdim pietiks, un nekas man nenotiks, ja tas muslis tomēr būs līdzīgs katru dienu, nevis atšķirīgs. tāpat tur daudz visa ir - ir 'interesants'.
kas vēl? pat nezinu. kaut kāds iekšējs miers pārņēmis. un tajā pat laikā ir sajūta, ka dzīve apmetusi kūleni.

mēs tak pāris dienas atpakaļ ar le_minga un kramers par lošiem, losjiem, losienēm utt. runājām.. :)
a izrādās... eto vsje obo mne :P

ar manu iepirkumu sarakstu veikalā vīrietis var sajukt prātā ;))
a ko lai dara? es tak slims un smagumus nevaru staipīt :)))