Ever After

This just in! Rietumu polittehnologi izdomājuši jaunu naratīvu par Austrumu polittehnologiem, kas izdomājuši naratīvu par Rietumu polittehnologiem, kas izdomājuši naratīvu par Austrumiem, kas izdomājuši Rietumus vispār! Visi appiš visus! Es starā!

Es noteikti neesmu unikāls ar to, ka radikālo konservu apsūdzības kaut kādā (galvenais, ka pēc noklusējuma sliktā) wokeness labākajā gadījumā izraisa vāju vīpsnu, sliktākajā eyerollu, bet līdz feispalmam pat vairs nepavelk. Galvenokārt jau tāpēc, ka oponentu lamāšana pašu izdomātos, realitātei tikai margināli atbilstošos "lamuvārdos" vispār ir abu fronšu jājamzirdziņš, bet pamatā, jo apzinos, ka arī man ir daudz uzskatu un attieksmju, kas vēl, pavisam, neatbilst 22. gadsimta morāles ideāliem. Es arī, piemēram, domāju, ka Epšteins neizdarīja pašnāvību, bet Irākas ekonomiskajiem oportūnistiem uz robežas vajadzētu varbūt vienīgi atņemt bērnus, taču šis viedoklis automātiski nenozīmē, ka ticu visam QAnon bulšitam pēc kārtas, un nepadara ne par Trampa (ne Varga, ne Baidena, ne vispār kāda) atbalstītāju. Ja obligāti vajadzētu sevi pozicionēt, drīzāk teiktu, ka esmu anti-antiwoke. Sabiedrības kopējā veselība, geju, transpersonu un bēgļu problēmas un pasaules lielo buņģu afēras mani personīgi neskar, kālab kā cibas sertificētam mizantropam patiesībā ir dziļi vienaldzīgas, jebšu likumsakarīgi viduslaiku domāšana reakcijā uz šiem jautājumiem trigerē daudz vairāk par pārspīlētu tikumsignalizēšanu (tikums tomēr paliek tikums), nu, un arī tie paši netikumsignalizētāji visbiežāk ir izteikti nesimpātiski troļļi kā morāli, tā fiziski. Padomājiet paši, Pļaviņš, Jeremejevs, Točs, Vasiļevskis, Babris aaaaaa reizēm tomēr purns ir dvēseles spogulis. Gnidrologam, piemēram, ir brilles un alusvēders. Tad jau labāk gobzems (🖤) ar savu "vienpaku"

p.s. par pēdējo gan man ir maz šaubu, ka tas ir apmaksāts aģents un kā tāds savu darbu dara labi, bet personīgā līmenī man ir pārāk atšķirīģa gaume, lai to spētu novērtēt, i mean, tās viņa jawnās insta šmotkas, apavi, pozas, baltās cepurītes aaaa man deg acis, kam tas ir domāts, tas viss izskatās tik nevīrišķīgi, wtf

Wow, daudziem (daudzām) gan jau tās ir labas ziņas. Kā zināms, vardarbība nav tikai fiziska. Tāpēc tagad iešu tajā spēlē pameklēt psiholoģisku & emocionālu (tai Singapūras Satīna sievai, piemēram, arī sanāk, pa galvu sita tīri mentāli*):

https://www.pieradijumumuzejs.lv

( * )

Fk, nu rekā, es šito pat nepamanīju, bet Frīdvalds gan (FB). Izrādās, 11. novembrī jubileja ir arī vienam no mūsu laikmeta sexīgākajiem lāčplēšiem!

( Sakritība? Pilnīgi noteikti )

Ai, nu šito tad, lai ir 11x11 un miers uz feministiskas nots, bet arī tīri intrigai...

Vai kāds var uzminēt vai zina autoru? Šoreiz pareizo atbildi neteikšu.



Hint: Household name LV kultūras aprindās

Bet tagad pārmaiņas pēc reāls lāčciparplēšmuzons (šodien esmu likumsakarīgi ieplānojis precīzi 11 autentiskus pukstus). Pagājušā Lāčplēša dienā pabeigts un publicēts miksteips/izlase ar 20 x 2020. gada tumšā sintezatorviļņa skaņdarbiem, kas par godu asinssvētkiem pārsvarā atlasīti pēc kareivīguma un mītiskuma principa. Atsauksme no mana 58-gadīgā Mixcloud francūžu draudziņa: Ouch !! This one is a real kick in the balls !!

https://www.mixcloud.com/nefolk/welcome-to-the-last-days-vol-v-battlesynthtornado-22x00/



Šo gan labāk klausīties no rīta, ja vispār

Tā, tagad vienu par ordeņiem, jo, kā jau minēts, 11. novembris ir arī ordeņu un apbalvojumu diena, kad dažādi nopelniem bagāti latvieši tiek arbitrāri iedalīti kaut kādā acīmredzot no nopelniem izrietošā hierarhijā (ir komandieri, virsnieki, kavalieri un zemākas kategorijas ačīveri, bet tā vispār jocīgi, ka Kairišs kā komandieris var teorijā, piemēram, ownot tādu Rajecku, kas ir tikai kavalieris) un saņem attiecīgos nopelnus apliecinošus medaļjonus, kā arī zināmu par tiem (nopelniem) signalizējošu statusu sabiedrībā.

Ja man jautā, es domāju, ka šis Mildas plaukstās turētais & Zemgali kā pašpietiekamu entitāti diskriminējošais simbols ir reāli morāli novecojis, jo arī trīs zvaigžņu filmas un viesnīcas, piemēram, skaitās diezgan viduvējas. Bet kāpēc šo rakstu? Jo šogad (šodien) tika izdalīti kārtējie TRĪSDESMIT TRĪS TRĪSZVAIGŽŅU ordeņi, no kuriem pie viena ticis arī manu bērnības & ģimenes māju kaimiņš, kurš dzīvo otrpus Mārupītei (kaimiņos tiem kaimiņiem, kuri tur cūku, ko katru gadu uz ziemu nokauj). Viņam ir (vairāk vai mazāk) paveicies iekļūt tajā vidējā trīszvaigžņinieku "kastā", pie virsniekiem, kādēļ viņš var imagināri ownot, piemēram, Adrianu Kukuvasu vai, teiksim, Aiju Kukuli.

Interesanti, ka uz otru pusi pāri ielai mums kaimiņos dzīvo (pašlaik kāreiz aktīvi būvējas/paplašinās) Kalvītis, jebšu viņam gan, es ceru, nekādu ordeni neviens nekad nepiešķirs.

Man ir viens laifhaks tiem, kurus apsūdz savas mazvērtības vai insecurity sajūtas kompensēšanā ar dažādu (visbiežāk apsūdz jau par subjektīvi nepatīkamu) pašapliecināšanos kā dzīvē, tā uz skatuves, internetā vai politikā un citur: apzināties, ka cilvēks kā tāds ir fundamentāli mazvērtīgs un, pavisam, nav safe & secure šajā mazprognozelējamā (paldies, telefon) pasaulē, tālab tie, kuriem šādu "kompleksu" "nav" (tieši visādi reliģiski vai ideoloģiski aptaurēti frīki rada iespaidu, ka nav), vienkārši peldas self-serving ilūzijās un dzīvo blissful maldos. Lepnums par atteikšanos no neverificējamiem māņiem ir tikums (autentisks)

Hei, cibiņ! Sen (pirms 15 min) solītā Lāčplēša dienas viktorīna ir klāt! Atbilde jāsniedz uz vienu ļoti vienkāršu jautājumu, kas saistīts ar šīs dienas varoņa rādītāja pamatnodarbošanos, kā arī publiski izplatītāko ģīmetni, kurā viņš, proti, Andrejs Pumpurs, tautas eposa Lāčplēsis autors, redzams tērpies lepnā cara karaspēka mundierī. Pumpura dalība kaujās pret turkiem Balkānos ir "vispārzināms" fakts viņa biogrāfijā, bet viktorīnas jautājums ir šāds: Ko tieši Andrejs Pumpurs darīja Krievijas impērijas armijā? Kā jau var secināt pēc ordeņiem, šajā jomā kungs sasniedzis zināmus nopelnus. Vēl varu pateikt priekšā, ka jūrnieks viņš nebija, bet tas jau ir liels solis atrisinājuma virzienā. Kad esi izdomājis atbildi (ja neesi zinājis iepriekš), spied uz lj-cut un pārbaudi savu atmiņu un/vai intuīciju. Pareizās atbildes zinātājiem par to nekas nebūs!

( Pareizā atbilde )

Tā, tagad mani sāka nomocīt jautājums par to, kur palika Lāčplēša ausis pēc nociršanas. Like... vai Melnais Bruņinieks tās iesvieda Daugavā, vai tās nokrita turpat zemē, nē, nu varētu jau paskatīties avotos, jo rokoperās šai vietai horeogrāfijā uzmanību nepievērsu. Jā, horeogrāfija arī 1988. gada oriģinālā daudz izteiksmīgāka, varētu pat teikt pārspīlēta kā viss astoņdesmitajos. Vienvārdsakot, es par to vēl padomāšu. Varbūt sarīkošu kādu bezjēdzīga aptauju vai viktorīnu. Svētki taču

[Rokoperas "Lāčplēsis"] Pirmizrāde notika 1988. gada 23. augustā. Saskaņā ar Māras Zālītes mājaslapā sniegto informāciju, pavisam bijušas 43 izrādes, kuras ik reizi noskatījās 4 000 skatītāju; pieskaitot koncertuzvedumu skatītājus, skaits pārsniedz 180 000.

Uz vienu no šīm izrādēm biju arī es, bet atceros vienīgi māti (iespējams, nevienu citu no ģimenes tas arī neinteresēja) un to, ka Kangars bija reāli foršāks par Lāčplēsi, bet Jumprava tāda meh, jo par maz (un nemelodiski). Izrādes notika Sporta manēžā Ķengaragā, kuru sasniedzām ar tramvaju, bet pēc tam deviņdesmitajos apsēda importa drēbju un apavu tirdziņi. Tur tad vēlāk es arī tiku pie pirmajām lielajām baltajām botām, kas noteikti saviļņoja mani vairāk par strauji norietošo veco estrādes zvaigžņu repertuāru manas tālaika muzikālās gaumes kontekstā. Piemēram, Lāčplēša vinils manā Melodija Records kolekcijā tā arī neparādījās, lai gan atceros, ka tika apsvērts, bet jau tad likās kā šis milzis ir izgājis no modes Baušķenieka nazālajā intonācijā

Omg, īstenībā reāla eiforija pēc 2018. gada Lāčplēša kavera uzlikt oriģinālo 1988. gada iestudējumu, kam ir arī reāli kāds sakars ar jēdzienu roks vārdā rokopera. Kkāds kultūrkontrastu eargasms pillnīgi, pat tie nebeidzamie nemelodiskie Liepiņa jodu un velnu džezbūgija filleri ar vienas nots piedziedājumiem cēlienu sākumos nešķiet tik kaitinoši un nogurdinoši. Kad Igo atver savas slūžas pēc Dona sažņaugtā kaut kā, nevar nenovērtēt atšķirību, Brīze vēl jauns un konkrēts kings, nav nodzēries, apprecējis Veidemani un nomiris, bet Vanzovičam, izrādās, ir nenormāli skaista un vitāla balss, kā arī daudz vairāk nešpetnuma un harismas, jebšu mazāk slīdenības nekā Martam Kristiānam. Lūsēnas vellatas mati mega jocīgi, bet balss līmenī, Grauba gan astoņdesmitajos svepstēja stiprāk, bet varbūt pēc tam varēja atļauties logopēdu un tad jau ar laiku (& TAS IR LAIKS!!!) nopičot sevi Ēķim kā kinorežisoru, un, re, šovakar visa Latvija, kurai nebūs nekā labāka ko darīt, valsts pirmajā kanālā jau trešo? reizi varēs skatīties viņa YA/leather porn netrilleri Nameja gredzens

TAS IR LAIKS!!!

Atgriezāmies ar saracēņiem no esenciāli kurmīga un gaumīga Baltās Kāpas apmeklējuma (gnidrologu nesatikām), par godu kara, invalīdu un spīdošo trīšžvaiģžņu bļembaku svētkiem* uzliku fonā beidzot to jauno LĀČPLĒSI ar Donu un citiem, ko vispār neatpazīstu, un atvēru cibu, jo biju baigi apņēmies to šajā datumā piepumpurot ar tematisku kultūrsaturu. Nez, cik daudzi ir piefiksējuši, ka Lāčplēša diena ir tā kā gandrīz speciāli pieskaņota ASV Veterānu dienai? Proti, Rīgu no krieviem tajā pēckara daudzpušu bardakā atbrīvoja PRECĪZI VIENU GADU pēc tam, kad (11. mēneša 11. dienas plkst. 11.00) spēkā stājās slavenajā dzelzceļa vagonā (tajā pašā, kur Hitlers 1940. gadā simboliskos nolūkos lika padoties Francijai) Kompjeņas mežā parakstītais pamiera līgums. Sakritība? Lāčplēša dienu Latvijā ieviesa jau 1920. gadā, kad mūsdienu sovokfanu spiedzieni par pārdošanos amerikāņiem vēl nebija baigi aktuāli, tāpēc domāju, ka nekādas sazvērestības te nav, tikai interesanta sinhronitāte.

* Ap 1935. gadu 11. novembra oficiālais nosaukums bija Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētki

Cita starpā, pirms trim dienām viņsaulē iečekojās pacaks, kurš Linča KĀPĀ tēloja doktoru Juē, suku nodevēju, kuru barons Harkonens piespieda kļūt par savu aģentu, piesolot pārtraukt viņa sievas spīdzināšanu. (Es, starp citu, nelamājos, jo par sukiem sauca īpaši sagatavotus imperiālos dziedniekus, kas skoloti pēc ievērojamā doktora Suka metodes, kurš savukārt slavens ar to, ka savulaik aplidoja 30 planētas, lai cīnītos pret kaut kādu starpgalaktisku mēri.) Kā zināms, Juē plāns cieta trejkāršu fiasko, no kā katram būs gūt mācību, ka ar sauroniem, putiniem un visiem tiem kimdiršviņiem nav vienošanās. Ar telohkrātiem arī nebūs. BET pacakam (Dīnam Stokvelam) bija 85 gadi, un nomirt šis uzdrīkstējās ne no kovida, ne vakcīnas, bet gan "dabīgiem cēloņiem". Lai nu tā būtu

Darbā, kā jau vēlējos, vieni vienīgi Kurmji, tāpēc šodien atļāvos ļauties Kurmja dzīves aicinājumam, proti, doties ārpasaules eksplorācijā, ko allaž aizrautīgi atbalsta gan abi saracēņi, gan MDFD. Devāmies uz Carnikavu sleš Gauju, proti, no C burta pāri Gaujai pa jauno zilo gājēju tiltu paralēli dzelzceļam līdz Gaujas stacijai, tad pa Jūraskrasta ielu līdz Gaujaskrastam, un tad jau gar to arī līdz pašai Baltijas jūrjai. Brīnišķīgs pastaigas maršruts ar episkām ainavām, kuram pielīdzinot, Lielupes ieteka Vakarbuļļos zaudē vienos vārtos, jo, pirmkārt Gauja ir vismītiskākā Latvijas upe, kas ne vien tek gar daudzām cieši mītiskām vietām, bet čūskainības ziņā piekāpjas tikai Ogres līkumiem un līkločiem, bet tāpēc, ka, salīdzinot ar Gauju, Lielupe ir, atvainojiet, ģeodēzisks pimpis, kas tupa taisnvirzienā iepisies jūrā, kur pavasaros stumj savus ledājus, gāžot priedes un graužot krastu, kas pēdējo piecu gadu laikā kļuvis nestaigājams.

Pie Gaujas ietekas jūrā pirmoreiz redzēju tik tuvu krastam augošus bērzus (metrus piecus desmit no viļņiem), neticami maz cilvēku (nevienu) un neticami daudz roņus (varbūt pat desmit), kas izskatījās ļaujam Gaujas straumei nest tos atmuguriski (atpakaļ?) no upes jūrā, ik pa laikam ienirstot un atkal pabāžot virs ūdens galvas te pa vienam, te pa diviem vai trijiem reizē. Tas bija kaut kas, vienīgi grūti nofotografējams fenomens, jo saule jau bija norietējusi.

Pēc tam atpakaļceļā satikām iepriekšminēto mana 1/2 Sibīrijas haskija, kurš nebūt nav lapsa, vārdamāsu, gājēju tilts uz Carnikavu kosmiski zaigoja mazām gudrona zvaigznītēm un uz tā sabirušās vītola lapas likās māksliniecisks ietves segumu izdaiļojošs elements. Uz atvadām aplūkoju sakņupušā tautas varoņa skulptūru Carnikavas parkā, nospriedu, ka jānoskaidro, kuram tautas varonim (spriežot pēc pleciem uzmestā apmetņa tas bija tautas varonis) tā veltīta, un tad jau devos mājup atpakaļ pie saviem pateicīgajiem kurmjiem un suarešiem, jebšu par sakņupušo varoni drīz aizmirsu un pievērsos citiem varoņiem, kā arī nevaroņiem

Attēlā: saracēnis Raita II, samojeda Mares un haskija Tora meita, Gaujas ieteka Rīgas jūras līcī

Dooora pats vainīgs, ka sper lapseņu pūznī. Lai ņem piemēru no zivs

Пацаки на Аракисе

Komponistam un diriģentam Jānim Mediņam bērnībā bijusi ļoti stingra mājskolotāja. Viņai esot paticis mazo audzēkni iepērt bez nekāda nopietna iemesla. Tā, piemēram, kādā reizē, kad viņš apguvis rakstu darbus, viņa viņam zvetējusi pa muguru ar lineālu, bet Jānim esot bijis skaļi jāskaita līdzi tam, ko viņš uzrakstījis: "Pī-le. Vī-le. Mī-le." Tas tamdēļ, lai blakus istabā sēdošajai mātei, kura allaž klusi adījusi, nerastos nekādas aizdomas.

Tomēr šī rūgtā pieredze Mediņam kalpojusi par pamatu paša rakstura stingrībai tālākajā dzīvē.

Tā man stāstīja viena muzejniece komponista lauku mājās, viņa memoriālajā istabā.
Sapnī.
Pagājušajā naktī.

Es atkal visu laiku lasu tos mūzikas skolotāju sludinājumus Darbs nevakcinētiem. un redzu, ka ar tiem ir visbēdīgāk, jā, tieši mūzikas skolotājiem kaut kādā provincē, ģitāras privātstundu pasniedzējiem, līnijdeju koučiem un visādām vienreizēju ideju ģeneratorēm no lauku mazpilsētām, nu, ir vēl dažas kategorijas, bet tagad jau ir arī labs noiets un arī atsaucīga mērkaķauditorija, spriežot pēc komentētājiem. Tas ir, ES GRIBĒJU TEIKT, ka muzikalitāte un talants, kā arī pedagoģiskas noslieces varētu pat būt RISKA FAKTORS, piemēram, paskaties uz Vestrtardu Šimkusu ;(

Mediņa bildē arī, ja ielūkojas ciešāk, ir kaut kas no tā Ciekura viegli pasistā skatiena. Ilgi skatīties nav ieteicams, var ievilkt gaismas tīmeklī (tunelī?) brr

Ģimene Peru atklāj, ka viņu Sibīrijas haskijs nemaz nav suns. Pavisam, neparastu pieredzi piedzīvojusi Maribela Sotelo un viņas ģimene Peru, kas savās mājās paņēmusi Sibīrijas haskiju mazuli. Laika gaitā atklājies, ka tas nebūt nav suns.

Savukārt es, pavisam, neparastu pieredzi piedzīvoju šodien Gaujā pie Gaujas, kur pirmoreiz satiku dzīvu suni (un suņa saimnieku, no kura to uzzināju), kuru sauc tāpat kā manu vecāko suni, kurš toties ir 1/2 Sibīrijas haskijs (un arī satika visus iepriekšminētos), jebšu laika gaitā, pavisam, nav apstiprinājies, ka nebūtu suns, un ir pat laidis pasaulē vēl septiņus suņus (kuri nu jau ir 1/4 Sibīrijas haskiji, jebšu tomēr 4/4 suņi). Tas bija interesanti arī tāpēc, ka kaut kādā ziņā sasaucās ar pavisam līdzīgo vārda jautājumu šodienas vārdu apmaiņā ar cibas lietotāju pavisam, kura, pavisam, nejaušu apstākļu sakritības dēļ gan ir satikusi tikai iepriekšminētā 1/2 Sībirijas haskija dēlu (1/4 Sībirijas haskiju, 1/4 samojedu un 1/2 Šveices ganu suni, jebšu, pavisam, 4/4 suni).

Ā, jā, tas Peru feikais haskijs izrādījās lapsa. Andu lapsa. Izlasīju jauns.lv

upd. Atvērnu nākamo ziņu un tur izlasīju, ka Bauskā vietējos tramda lapsa, kuras atbaidīšanai pašvaldība pilsētniekus aicina radīt troksni. The foxiness thicknessss

Северный ветер (2021) - смотреть онлайн безнаказанно

Cosmic Kindness
Nekas sevišķs, bet par dažiem eirocentiem prokrastinējot spontāni nopirku divus mazzināma retrofutūristiskā spacesynth projekta ANDROID FORNICATION ierakstus, jo tas ir mans paņēmiens, kā pretoties nežēlīgajai kapitālcentrisma un Spotify ietekmes eskalācijai mūzikas industrijā, kā arī dīlot ar naudas attiecību izraisīto stresu šajā dehumanizācijas laikmetā, bezatbildīgi notriecot to par dziesmām, ko mierīgi varētu klausīties par velti. Es vienkārši jau gatavojos 22. gadsimtam

Vakardienas pēdējais puksts īstenībā bija iekšējā cibas prokura keiss par labu vēl nebijušam precedentam, kas seko uz karstām pēdām jau iepriekš oficiāli (t.i., ar heštegu) apstiprinātajam virinātāju genocīdam, proti, par labu absolūtai šī žurnāla komentāru dekrišjanizācijai tuvākajā un tālākajā nākotnē, ja tās subjekts (attēlā – fotorobots) turpinās savu bezjēdzīgo retoriku, kas neved ne pie kāda atrisinājuma un kuras vienīgais τέλος allaž izrādās bezjēdzīga uzmanības deficīta motivēta situācijas eskalācija, pašam eskalatoram sevi maldīgi iztēlojoties par baltu dūjiņu ar olīvu zaru knābī, kas tikai liecina par kādu pārlaicīgu patiesību, proti, ka, cenšoties panākt tikai kaut ko vienu, vienmēr, turklāt neprognozējamā apjomā, tiks panākts arī diametrāli pretējais (atgādinu, ka attēlam ir ilustratīva nozīme, jebšu tas ilustrē kādu citu šajā kontekstā aktuālu 22. gadsimta patiesību, proti: neskati vīru no ķiveres).

Lieki piebilst, ka piespriestais pārbaudes laiks tika neņemts vērā apmēram 15 minūtes un konceptuālais lēmums par labu absolūtai dekrišjanizācijai, sperot lielu soli baudas zemastslēgas komentāru pārtapšanai par SSS (aka somewhat safer space, jebšu jābrīdina, ka gnidrologs atkal ir piedraugots atpakaļ) sastapa absolūtu zvērināto vairākuma atbalstu. Pagaidām šīs ir pēdējās krišjāņa kadirova rindas baudas SSS+ žurnālā, kuras es pārvērtu dzejā, lai deviantā cibas galma āksta vienreizējā vienvirziena izeja šķistu svinīgāka.

Nekad nevajag bīties izmēģināt ko jaunu! (Izņemot varbūt vienīgi geju seksu vai nakšņošanu kailam ar šīferi apsegtā kartona kastē aktīva vulkāna krāterī sudrabaino gorillu pārošanās sezonā sešu un vairāk magnitūdu zemestrīces laikā, kad tev ir gandrīz izlādējies pārnēsājamā tālruņa akumulators)