Dabūju iesnas un varbūt arī kaklkslslsks sāpēs, bet šovakar tomēr forši izbraukājāmies.

Ir atsākušies Vipsporta Veloapļi Biķerniekos trešdienās, šodien bija otrais posms, uz kuru gribēju pierunāt brālēnu, bet viņš tehniski nebija gatavs, Kopijs pēc maratona nevarēja, viens negribēju, beigās visi trīs aizbraucām līdz molam. Tos divus jau kā salaiž kopā, tā no lēnā brauciena vairs nekas nepaliek.. Sākumā kāda jauna skrituļotāja gribēja nonest Kopiju, kas izskatījās šaušalīgi, bet beidzās bez skrambām, jo viņai kā sportistei bija visi sargi. Pa ceļam pļāpājām un pētījām meitenes, pie jūŗas pasalām, bet atpakaļceļā iesildošā un īsā dragreisā gandrīz izklājos uz asfalta pie 40+ km/h – mums diviem pietrūka vietas uz plata ceļa.

Vismaz kārtīgi notestēju velo. Tas nedēļu pavadīja servisā! Bezjēgā! Tam pa rudeni un ziemu bija nodiluši priekšējie zobrati, kasete, rullīši un izstiepta ķēde, tāpēc sarunāju, aizvedu to uz servisu, iedevu lapiņu ar detaļām, kas jāliek virsū, jo ko es tur daudz čakarēšos. Tā bija ceturtdiena, cerēju pirmdienas vakarā dabūt atpakaļ. Nekā, otrdien arī vēl nekā, pat trešdien nekā, zvanu pārbaudīt – "ir, rīt būs". Ceturtdien joprojām klusums, tāpēc aizgāju tam pakaļ, pie viņiem nopirku tās pašas detaļas, aizbraucu pie Kopija pēc instrumentiem (viņam ir viss!) un instrukcijām, kas un kā jādara, un nomainīju pats gan klaņus, gan kaseti, spēku tam vajag, bet nav nemaz neiespējamā misija arī pašam to izdarīt. Viņš teica, ka tam vajadzēs 40 minūtes, man pagāja stunda un 40 minūtes. Vienīgais, ko servisā izdarīja, – uzlīmēja firmas uzlīmīti.

Pilsētā jau atkal bija silts un, tuvojoties centram, arvien siltāks. Kas man vispār patīk pavasarī, ir smaržas – viss plaukst un ož. Ievas uzziedēja, pasmaržoja un noziedēja (sestdien no rīta vēl bija, pusdienlaikā pēc lietus vairs nebija). Tagad ceriņi. Vī kādreiz teica, ka vasara sākas, kad uz viņas ielas uzzied kastaņi. Šogad viss ir savādāk un saspiesti.

Brīvdienās bija tik karsts, ka man ļoti patika, un ar brālēnu aizmināmies līdz Līgatnei – es cēlos agri, agri un vilkos, bet viņš nesās un teica, ka man esot jāēd vairāk ogļhidrātu. Bet pirmdien un otrdien pa lietu tik mitrs un silts gaiss, ka vispār lieliski. Kam man ogļhidrātus..? Kam ir ogļhidrāti..?

Ceru, ka tie dzīvnieciņi, kas pārtiek no odiem, knišļiem un maijvabolēm, šopavasar ir pārlaimīgi. Kādam taču jābūt!

Piektdien vilcienā šķetināju vaļā RG58 ekranējumu, kas bija apnicīgi un prasīja krietnu pusstundu, un pēc tam kaut kā iemigu, līdz pamodos tieši tobrīd, kad vilciens jau stāvēja Siguldas stacijā (vispār tas devās līdz pat Igaunijai). Trīsreiz pārbaudīju, vai ir īstā pietura, pirms izlēcu. Īstā. Vilciena pavadonei vārds Unda.

Sestdien ievas vēl neziedēja, svētdien jau gan.

Pavasarī tas pavisam svaigais zaļums ir tik īsu brīdi. Varbūt tas tā tikai šogad, kad auksts un vispār karsts bez lēna tākākļūstsiltāks, bet kurš gan atceras pagājušo pavasari.

Esmu izdomājis, kā pagarināt nedēļas nogali divreiz ilgāku – ceļos ap pieciem, apdaru visu padarāmo un liekos gulēt tālāk līdz normālam laikam. Laiks pirms saullēkta ir satriecoši lielisks, vienalga, vai saule lec aiz mākoņiem, vai pa īstam, vai līst, vai viss skaidrs, tas laiks ir īpašs, kad citu tikpat kā nav, visa pasaule vienam, var darīt visu, kas vajadzīgs. Pēc tam iet gulēt, ceļas parastajā laikā, un ir sajūta, ka agrāk darītais ir darīts vakar, jo vakar taču noteikti kaut kas tika darīts. Pārbaudīts jau otro nedēļas nogali pēc kārtas, pagaidām darbojas. Šorīt starp lietus lāsēm aizbraucu līdz Murjāņiem pārbaudīt raidītāju ar vistālāko puslīdz brīvo LOS, ko varēju iedomāties, stāvēju ceļmalās, cik bieži vien vajadzēja, neviens mani neredzēja, jautājumu nebija, nevienam netraucēju, atgriezos apmierināts, un neviens pat nemanīja, ka kaut kas mainījies.

Vakar Saulei bija dārzs un suņi.
Šodien zars parāva velo stūri un iestūrēja mani zemē uz līdzenas, taču šauras vietas.

Divas dienas pēc kārtas celties piecos un iet gulēt vienos, jo tik daudz ko var sadarīt, kamēr neguļ.

Šorīt jau deviņos diezgan neplānoti ar bijušo priekšnieku devāmies veselīgā izripošanā pa mežiem, kur vēl var atrast sniegu. Viņš kā iedzimtais, bet nevienu no vietām un ceļiem līdz šim nezināja. Izrunājām visu ko, beigās viņš nopirka mašīnu.

Vakar vēl vienam nodaļas kolēģim bija pēdējā darbdiena. Īsā, bet pagarinājām un visu gudri pārspriedām, iekļaujot pat gaisa ventilācijas caurules, kurām tiek atrauti atomi, radīts elektromagnētiskais lauks, kas ar lieko voltu nojauc blakus esošo tīklu. Beigās uzdāvināju viņam vienu pašdarinātu nieciņu, par ko viņš tik ļoti nopriecājās, ka man tā vēl jāmācās.

Vakar par divām minūtēm nokavēju -5.9 spožo Iridium sauleszaķīti muļķīgu tehnisku iemeslu dēļ, šovakar kompensācijai ir trīs pēc kārtas desmit minūtēs, taču dažreiz blāvāki, toties jau ir redzama Venēra un Saturns ir iespaidīgs, vakar Kasīnī sprauga bija tik skaidra, bet pa to laiku kāds dārzā sāk čabināties, es neko neredzu un nevaru saprast, kas tur būs. Pele? Žurka? Stirna? Lapsa? (Pirms nedēļas divām uzskrēju virsū, vagu paņēma abas puses.) Čaboņa nāk arvien tuvāk un tuvāk – atkāpties neērti, biedēt negribas, dzīvnieks jau nav vainīgs – līdz sāku saskatīt melnu un kustīgu, kas pienāca klāt, paskatījās un izrādās ezītis, aizgāja tālāk čabināties pa gravu.

Atradu ledusskapī omītes ērkšķogu ievārījumu, iebraucu tajā ar karoti un.. mm.. atcerējos vasaru. Tā ir visīstākā vasaras garša. Man visi ievārījumi sanāk tādi pavisam saldi, pat cidoniju, bet šis bija skābens un kā vasara. Kā tiešām vasaras garša.

Man šķiet, ka pavasaris ir saspiedies pārāk mazā laikā – vienudien tulznas no sniega rakšanas, nākamajā nomainīju velo uz vasaras riepām, atsāku braucienus uz jūru, nākamajā nedēļā pusmetrīgo sniega čupu vairs nemaz, viss sauss, zilās vizbulītes, vēl pēc nedēļas baltās, tagad maijs jau ieskrējies. Par ātru. Vismaz atkal esmu pārvācies uz gulēšanu verandā, jo maijs tomēr. Cerams, ka tagad atkal līdz Ziemsvētkiem, jo pie pakāpeniska aukstuma tomēr kaut kā vieglāk pierast.

Pirms dažām dienām laikam gāju gaitās kaut kur, klausījos kaut ko, līdz saklausīju Gustavo pieminam levitāciju, atcerējos, kā gājām snorkelēt ar Uldi un kādu norvēģi dienā, kad pie Sarkanās jūras nebija vēja. Klausījos dziesmu un nodomāju, ka niršanai taču it kā visvairāk būtu jālīdzinās brīvam lidojumam, tomēr tādas sajūtas nu nemaz par to reizi neatceros, varbūt biju aizņemts ar domām, ka ūdens ir tik dzidrs, ka zem ūdens ir tik košs, ka tur ir vesela pasaule – kā filmās – par ko nemaz nenojautu.

Pirmdien kādu brīdi stāvēju pie ārdurvīm, pūloties atcerēties, kāds ir durvju kods. Kāds vispār ir durvju kods? Man tas vajadzīgs gandrīz katru dienu, bet kāds tas ir.. Atminējos PIN kodu, arī veco PIN kodu. Apsvēru, kam zvanīt, kurš varētu zināt, līdz pēc dažiem mēģinājumiem tas padevās. Otrdien kādu brīdi domāju, kāpēc pusdienlaikā saule pa logu spīd tur, kur pirms nedēļas tā vairs nespīdēja. Man pavasaris sākas, kad pie pusdienām var dzert pavisam svaigu un saldu kļavu sulu. Darbā pa to laiku ir pilnīgs vājprāts, sabiedriskās attiecības ir eitupagaisu, priekšnieka-drauga vairs nav, priekšnieka vietnieka-drauga nākamnedēļ vairs nebūs, ir citas dāmas un vēl citas drāmas. Naktī biju Igaunijā, tur meklēju izeju uz pareizo pusi no lielveikala, un mani par to sita. Tā ir tā pavasara depresija? Man ir vitamīni. Iekšķīgi, taču neregulāri. Šovakar izripinājos no caur Pārdaugavu un centru, kad sāka snigt, – esmu tikpat kā pavisam gandrīz pārliecināts, ka daži smaidīja tieši sniega dēļ. Tas brīdis, kad sāk snigt, ir savādāks.

Vispirms rudenī, pēc tam arī ziemā un tagad jau pavasarī man bija un ir doma šo to uztaisīt, šo to salodēt, šo to izlasīt, šo to padarīt, kad būs garlaicīgi un nebūs nekā prātīga, ko darīt, kad ārā laiks būs sabojājies un iekšā laiks vilksies. Jocīgi, bet laiks tām nodarbēm tā arī nav atradies. Tā nu arī šodien dzīvojos pa vietējiem laukiem vispirms ar vieglajām slēpēm, pēc tam ar smagajām slēpēm, vispirms lēni, pēc tam ātri. Kaut kad uztaisīšu to antenu meteoru ķeršanai un sildītāju teleskopam, un "šķūņa durvis", un visu pārējo. Kad nebūs, ko darīt. Kad būs laiks. Hāhā. :/

Pa brīvdienām visādas lietas sadarītas, tāpēc uz tēju un miegu vien velk, bet.

Vakar pretēji visām prognozēm vējš tomēr pūta, tāpēc iekrāmēju pūķi un slēpes un aizbraucu izmēģināt vienu milzu lauku pie Sunīšiem. Tas ir kaut kur starp Turaidu, Raganu un Murjāņiem, un labums tam laukam tāds, ka tas ir milzīgs, turklāt ar patīkamu un būtisku atšķirību no citiem milzīgajiem laukiem – tur nav elektrības stabu un vadu. Tik vien kā pie lielceļa, bet tam pāri jau es tāpat nebrauktu.

Biju bez kompānijas un saprātīga padoma, tāpēc neizvēlējos to labāko spotu – it kā pietiekami tālu no meža, skats tīrs un tā, pūš stabili, tomēr kaut kas nebija. Tā nu pūķis gaisā, doma pēc domas, un izdomāju aizbraukt līdz taaaaam tur pakalnam, kas tālumā. Jātiek cauri mazai ieplakai, tāds sīkums, un.. tur, kā izrādījās, vēja nav. Varētu padomāt, ka padsmit metru augstumā tas pūš normāli, jo ieplaka nav dziļa, bet nekā. Beigās gan izdevās to atkal pacelt, arī līdz pakalnam tiku, taču sapratu, ka no ieplakām un visa ap to jāturas pa gabalu, jo tur nav "normāli"™. Piemēram, pat tad, ja man pūš vējš, pūķis ir uz sniega, un arī tam pūš vējš, tad tas nenozīmē, ka trīs-četru metru augstumā arī pūš vējš. :/

Vēlāk vakarā piezvanīja piezvanīja.. ēē.. onkulis pastāstīt par dienas slēpošanu, apjautājās, kā man tur gāja, ko es arī visu izstāstīju, un tad viņš ieminējās par tieši to pašu, kas man pa dienu ienāca prāta.

Būtu forši redzēt vēju!

Būtu forši redzēt visas plūsmas, visus virpuļus, visus aizvējus, visus pagriezienus un virzienus, visu. (Dažreiz, kad snieg, un esmu ārā, es atskatos, lai uzzinātu, kas paliek aiz manis un cik ļoti sabojāju gaisa normālo kustību.)

Sāku prātot, kā to varētu izdarīt. Varbūt kādreiz tas būs iespējams. Protams, var jau vējā iemaisīt daļiņas, kaut vai dūmus, bet tas ir pārāk vienkārši un šmucīgi. Var modelēt vēja plūsmu, ņemot vērā reljefu, esošo infrastruktūru un visu pārējo, bet tas nav iespējams rīltaimā un ir pārāk grūti un gīkiski. Ienāca prātā, ka varbūt to varētu redzēt ar kādu īpašu infrasarkano kameru – šur tur gaiss saspiežas, šur tur rodas zemāks spiediens, tam būtu jāietekmē temperatūru, bet pilnīgi noteikti to visu tāpat absorbētu atmosfēra, un atkal nekā. Tā nu "reālākais", kas ienāca prātā, bija pārjūtīgs radars, kas varētu uztvert biezākās un plānākās vietas gaisā. Attālumu arī tā var var viegli uzzināt. Patiesībā tas viss jau mūsdienās ir pieejams, jo tā darbojas doplera radars. Vien jānodzīvo pietiekami ilgi, līdz jūtība pieaugs un izmēri samazināsies..

Š'on uz mājām bija atnākusi stirna. :/ Pie loga beidzot redzēju zaļžubīti (pateicoties dill, pat atpazinu) un pelēko zīlīti.

Š'on pašļūkājām pa lauku. Pārējie divi testēja pūķus, es pa to laiku.. čakarējos. Sērsna nu gan tāda, ka ar slalomzābakiem mierīgi var pa to staigāt, taču vējš bija nedaudz par mazu un tāds caurumains, tāpēc dažas reizes noskatījos, kā pūķis apstājas un nāk lejā vertikāli dažus metrus no manis. Cauri stropēm.. Toties! Citādi tik smuks skats, kad var braukt pats pa sava pūķa ēnu! Personīgais mākonītis – nedaudz spīd cauri saule, bet apkārt viss tik balts un spīdīgs. Un ledains. Toties! Atkal tiku pie savām "cik tev viņas ir?" slēpēm, kas ir tieši 200 cm garas un ar 23 metru rādiusu.

Es negribu saprast tos, kas saka, ka gaida vasaru, un ziema ir neizturami gara. Piemērotu nodarbošanos iekšā vai ārā var atrast jebkurā gadalaikā, vajag tikai gribēt. Mums ir veseli četri gadalaiki! Citiem nav! Mums ir! Visi!

Bet nu..

Kompensācijai vakars pavadīts pie plīts, cepot biezpiena plācenīšus. Nekad TO nebiju darījis, un arī šovakar vispār bija plānotas pankūkas, bet mīkla sanāca tāda savādāka, jo receptes ir perfekcionistiem, un tā nu pirmoreiz mūžā pašam savi plācenīši – ne tik smuki kā omītei, taču garšo labi, it sevišķi kopā ar rudenī gatavoto ābolbrūkleņzapti, kas jau iet uz beigām, jo arī tā padevās itin garda. Labi. Papīru var iebāzt.. krāsnī.

Tas mirklis, kad garāmgājēji-pretīmnācēji pūlī noķer viens otra skatienu, apkārtesošās ļaužu satiksmes dēļ pazaudē un tad sprīdi pirms pēdējā brīža atrod to no jauna. Kaut kas kopīgs.

Pirmdienas, kas nav brīvdienas, šķiet kaut kādā veidā salauztas.

Ārā vēl ir gaišs! Tik gaišs kā vēl nekad šogad! Tieši tik!

Nupat uz ielas man kāds puisītis tā ap 5-6 g. prasīja, lai nopērku viņam vienu cigareti. Kad pārsteigumā iesprauslājos, viņš ātri turpināja: "Nē, nē, par manu naudu!"

Šovakar ir jāiet slidināties pa ietvēm.

Uz kuru pusi ir pogas vīriešu krekliem un uz kuru – sieviešu?
Vakar man bija uz vienu, un šodien izrādās, ka ir uz otru, tāpēc sāku domāt, kā ir pareizi, vai kāds no tiem ir svešs, vai kāds to ievēro, vai tur vispār ir kādi kanoni, jo patīk un it kā der abi. :|

Youtube: Sometimes, security cameras catch something totally different