Piemeties kaut kāds lavenderas sindroms. Uz darbu braucu ar velo, atpakaļ – kājām, pagājušajā nedēļā divas reizes, šodien atkal. Divreiz. Pa vidu var aizbraukt līdz jūrai, Siguldai un atpakaļ līdz Rīgai un nekā tāda. Galvenais, ka nav skaidrs, kur tā vaina – niecīgs caurumiņš ir nevis riepas, bet aploces pusē.
Es zinu, kā mainīt riepu.
Zinu, kā līmēt kameru.
Zinu, ka jāpārbauda riepa un aploce, vai tur nav kaut kas ne tā.
Bet nekā tur nav. Viss tiek noslaucīts tīrs un noglāstīts gluds. Šodien pat aizstaigāju pēc jaunas aploces lentas, lai arī vecā vēl izskatījās piedienīgi. Problēma noteikti ir darbā. Vai karmā. Ja šonedēļ vēlreiz būs tukšītis, es.. es.. es.. varbūt raudāšu!

Šorīt bija jāceļas sešos, un es pamodos desmit minūtes pirms modinātāja! Citus rītus jāceļas stundu vēlāk, un es pamostos vēl 45 minūtes pēc modinātāja. Tas taču nav nopietni.
Šorīt iekāpu tramvajā, kas dodas uz otru pusi, uz aizbraucu līdz galapunktam. :|

Divas dienas pavadot darbā savā nodaļā vienatnē, pārstāvot kopā četrus cilvēkus, var uzzināt, ar ko viņi visu dienu nodarbojas. Tāpat var arī uzzināt no citiem, cik daudz man vajadzētu zināt.

Dabūju mācību uz pāris gadiem, ka nekad nevajag pieskarties jēlam silikonam. Pēc tam pusstundu cītīgi ar birstīti un tad tikai varbūt būs labi. Nāves smaka.

Iešņauci pūku?

Nupat aiķūns iešaflējās uz kādu Kārļa Kazāka dziesmu, un uzreiz atcerējos, ka pirms.. ēē.. nesen satiku viņu uz ielas – viens otru redzējām, pagājām garām, un dafuk es taču neko viņam nepateicu!!

Katrā ziņā, ja nu kāds viņam var to nodot – esmu fans, paldies par mūziku, labi.

Klikšķinot no viena linka uz citu un tā kādu laiku, šovakar noskatījos "Scott Pilgrim vs. the World". Sāku nosaukuma dēļ un turpināju, jo tur bija tik daudz dafuqdidijustsee, ka droši varu to nolikt vienā plauktiņā ar "(500) Days of Summer" – man tās abas patika vienlīdz ļoti labi. Laikam tieši tik reti skatos filmas.

Stacey Pilgrim: Did you really see a future with this girl?
Scott Pilgrim: Like... with jet-packs?

Bija un izčibēja atvaļinājums kādu laiku, kad iesildījos ziemai un katru dienu grābu lapas, kas tikai krīt un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un .., un tiek sastumtas turpat, kur nonāks sniegs. Viss bija tik mierīgi, ka man nebija skaidrs, kuru dienu īsti jāatgriežas darbā, jo tā nebija pirmdiena, bet tad kolēģe atsūtīja īsziņjautājumu, ka rīt taču es būšu, ja, tāpēc laikam tad arī bija jābūt.

Vienurīt pamodos ar skaudru domu, ka kā, nu, kā gan var būt jau 12. novembris un ir palaists garām 11. Bet pirms tam sapnī sw rādīja oldskūlīgu sieviešpilsētvelo un stāstīja, kā to pārvedusi no kādas -stānas (valsts, kas beidzas ar -stāna). Turklāt ar nelielu pastīvēšanos viņa esot izkārtojusi tam vietu lidmašīnas salonā. Es to neizdomāju, to nemaz nevar izdomāt.

Ar paša spēkiem joprojām var braukt uz Siguldu un Rīgu, tikai vējš vai auksts, vai migla, bet galvenais jau ir tumsa – no rīta ir tumšs, vakarā ir tumšs. Dažreiz, braucot pa šoseju, man ir sajūta, ka aiz muguras ir kāds spoks vai kas, bet vēl kāds. Minas aizvējā. Atskatīties negribas, jo, nu, ja nu tiešām ir, bet tad garām pabrauc mašīna un uz ceļa un krūmos nozib vien mana ēna, bet to, vai spokiem maz mēdz būt ēnas, es nekad nepaspēju iedomāties, jo ar to pietiek.

Vakar biju StarSpace stārpārtijā, un bija tiešām foršs stārpārtijs. Iepriekš vienmēr grib rasties atrunas nekur nebraukt – patālu, nu ko es tur, ņemtne ar teleskopa vadāšanu, varbūt nemaz neņemt līdzi, nakts vidū atpakaļ, varu taču mierīgi pas'tīties tiešraidi jūtūbē, šoreiz vēl tas, ka visu bija jāiekrāmē mašīnā jau no agra rīta un jāaizbrauc to nolikt kaut kur patālāk no mājām, jo maratona dēļ iela slēgta līdz vēlai pēcpusdienai (neviens jau neteica, pašam tas bija jāsameklē), bet, bet, bet drošības pēc tomēr no rīta gandrīz visu sakrāmēju, aizvedu, aizgāju un aizbraucu.

Bija vērts.

(Braucot uz turieni, pa ceļam bija tik skaisti skati – zilas debesis, svaigi zaļi lauki ar ziemājiem un fonā visi krāsainie koki, bet neviena paša skatītāja, un man neviena paša fotoaparāta (fotostatīvu biju paņēmis līdzi, bet fotoaparātu uzlādēju, iepakoju un noliku degungalā, bet tāpat aizmirsu). Tā vietā Siguldā abas dienas ir milzu sastrēgumi, jo pilsētniekiem jābrauc uz vienu vietu, lai redzētu dabu. Karsta vasaras diena – Jūrmala, saulaina rudens diena – Sigulda. Klišejas!)

Kopējā pasākuma tēma šoreiz bija planētu pavadoņi – īpašie mēneši. Šis bija jubilejas stārpārtijs – desmitā reize, esmu bijis uz lielāko daļu, bet ne visiem. Bija interesanti stāstījumi, bija smukas biwžiņas, bija daudz jaunu lietu, ko nemaz nezināju. Bija skaidras debesis! Neticami, bet stārpārtija laikā tiešām beidzot bija skaidras debesis un visi stāri! Zinkā, man joprojām ir doma kādu piemērotu vakaru paņemt savu boileri un aizvest uz publisku laukumu parādīt tuvāku vai tālāku kosmosu, bet vasarā to nevar (jo gaišs), rudenī to nevar (jo līst) un, un, un, bet tad man likās, ka nu 12. oktobris gan tam būtu piemērota diena, jo labs laiks un augošs Mēness, bet izrādījās, ka tieši tad ir stārpārtijs, tāpēc sanāca, ka tur iesildījos – man bija iespēja tēmēt teleskopu uz kaut ko, stāstīt, atbildēt uz jautājumiem, nodemostrēt, cik ātri griežas mūsu planēta (jo manējais ir bez automātiskās sekošanas, tāpēc objekti ik pēc kāda laika izslīdēja no redzesloka), un cilvēki pat stājās rindā, lai paskatītos. :) Bija forši. Noteikti jāsaņemas uz to arī vienam, kamēr vēl nesnieg. Vien vajag labāk patrenēties, jo pa vasaru viss bija piemirsies, kas kur atrodas. Bet tiešām vajag. Kas gan var notikt?™

Man pašam arī beidzot bija iespēja paskatīties StarSpace observatorijas lielajā teleskopā! Iepriekš, protams, visi pasākumi bija zem mākoņu vāka, bet šoreiz varēja. Kādas tur Suntažos bija debesis! KĀDAS TUR BIJA DEBESIS! Kā bildēs! Kā filmās! Kā vēlmēs! Kā nekur citur! Nosētas ar zvaigznēm! Tik daudz! Tik.. visas! Piena ceļš skaidrs un spilgts. Pirms prombraukšanas kādu brīdi vienkārši stāvēju, apbrīnoju un centos iegaumēt. To tur bija tik daudz, ka viegli varēja apmaldīties, jo parasti redzamas tikai spožās, mazliet mazāk spožās un tā, pēc kurām var orientēties, kur kaut ko meklēt, bet te uzreiz tik daudz. Varbūt pat būtu pierādījumi, ja būtu paņēmis fotoaparātu, heh.

Uuuuuuun uz nākamo stārpārtiju mēs esam uzaicināti šoreiz paši būtu tur priekšā un kaut ko pastāstīt. Ōsom, ne? Skērī, ja! Laikam jāsāk gatavoties laicīgi. Pārtija tēma ir par visu, ko astronomisku dara amatieri, tad nu kaut kā tā mēs arī par, ē, baloniem. 12. aprīlis, Suntaži, laicīgi visus pabrīdināju.

Pārrodoties mājās ap pusdiviem, mani sagaidīja bēdīga ziņa, ka minkas nav, kas radīja lielus pārdzīvojumus, garas pastaigas, daudz jautājumu visādiem cilvēkiem un pat sazīmētu plakātiņu fotošopā (šņuk), līdz sivēnaste tieši pēc 24 stundām kopš iziešanas pārradās, nesniedzot nekādus komentārus, taču galvenais, ka visi sveiki un veseli.

Kārtība tiešām ir, nesaprotu, kāpēc tā nesanāk vienmēr, un pusnaktī dill stilā iznesu miskasti. Man vienalga, cik daudz tie mazie draņķi darījuši zinātnes labā, ciemos neaicināju un paši prom neiet. Te gan nav tik tūkstotis kā.. ē.. dažam labam, bet mani arī desmit, kas plivinās apkārt, kaitina. Kur ir spaiderbro, kad to vajag!

Kad virs zemes ir mākoņi, kad virs jūras ir skaidrs, kad ir vakars, kad saules gaisma atspīd pret ūdeni un trāpa mākoņvākam no apakšas, tad man visvairāk patīk. Šovakar bija viss kopā un vēl stari. Šovakar redzēju smuku saulrietu un smuku riteņbraucēju.

Tādas dienas ganjauka būs vēl, bet šodien man ļoti patika visu laiku līstošais lietus – tā mitruma un siltuma sajūta, tīrums, smaržīgums, tumšās debesis. Zinot, ka pienāks beigas, ir nu un par slapjajiem bikšu galiem, žļurkstu un pārējo. Protams, ja man būtu pazudis numurs, kaut kas aizlijis vai jābrien pa ielu, kad ūdens līdz p..otītēm, iespējams, būtu cita oma. Tādas dienas ganjauka būs vēl, bet tad datums būs dziļāk rudenī, un varēs depresēt.

Ólafur Arnalds — And They Have Escaped The Weight Of Darkness (Full Album)

12.50

_____________________
* Pēc trim dienām tā bija pēdējā vietā, kur skatījos.

Pamošanās ar nejūtīgu kāju un asiņojošu degunu, bet es taču neko tādu. Saplānot ar vienu jau nav pavisam viegli, bet ar diviem reizē vispār nereāli. Sarunāta tikšanās 17.30, par kuru atcerējos 17.34 ar visu atgādinājumu. Tik silts kā vairs nekad, Saule vienā, Mēness otrā pusē, circeņi Gaujā, Vangažos, Garkalnē, Berģos un Juglā, bet pie mājas divas ugunsdzēsēju mašīnas.

Taču kurš zina, kur ir, un kur ir mana pase? Ja nu pēkšņi ka.. kā..

Pa to laiku man sācis zust ne vien laiks, bet arī lietas. Nesen pēkšņi pazuda dzīvokļa atslēgas, turklāt no iekšpuses, ne pa ceļam, bet tās vismaz vēlāk atradās – no ārpuses. Toties mājas atslēgas joprojām ir "kaut kur". Zinu, kur bija, nezinu, kur palika. Savukārt maksājumu karšu maiņa šogad ir standarta piedāvājumā – jau trīs šogad. :| Vismaz PIN kodi kļūst arvien savdabīgāki – iepriekšējais bija džekpots ar 777, tagad ir vēl kaut kas vispār. Ik otru rītu no dzīvokļa izeju trīsreiz, jo divreiz kaut ko aizmirstu.

Saņēmu zvanu un uzaicinājumu dalībai kādā starptautiskā bērnu radioamatieru nometnē Igaunijā šonedēļ. :| Nopietni. :| Igaunijā. Tartu. Tur būs igauņi, latvieši, zviedri, krievi, lietuvieši, ESTCube-1 cilvēki. :| Mēs tad atteicāmies. :|

airBaltic atsūtīja kārtējo spamu, un es uzķēros – nopirku pēdējo biļeti uz Londonu septembrī. Jau pagājušajā gadā gribēju doties uz kādu konferenci, šogad tiešām došos. Manam hobijam ir konference, turklāt to rīko paši, nevis kaut kas komerciāls. Piereģistrējos dalībai, rezervēju viesnīcu. Būt ārzemēs vienam man vispār ir diezgan bail, bet citādi pāri tikt nevar.

Šogad esmu piedalījies tikai vienās sacensībās. Kaut kā. Kaut kā. Bijām ar brālēnu Smiltenē – bija lieliska trase, bija +30°, man gāja viegli, dažus kilometrus līdz beigām izbraucu caur upīti, un no aizmugures atskanēja: "Mīkstais!", uz ko varēju vien: "Jāā..", tāpēc piestāju nomainīt riepu.

Šogad biju plānojis pārtikt no senāk ievārītajiem ievārījumiem, bet nenoturējos - ir jauni papildinājumi.

Sākot mīties uz Rīgu pirmdienā pirms saullēkta, pirmā ēna ir apmēram tik gara:
   __o
 _ \<_
(_)/(_) _______________________________________________________...

Man patīk vannasistabā sataisīt pirtiņu, piecelties kājās līdz griestiem un ieelpot mākoni.

Oh.. thatgingerscourser.

"Mēs jau tur ilgi nebūsim, vēl pa gaismiņu mājās."

4:00:

4:48:

Brālēna dzimšanas dienā ar brālēnu, māsīcu un Edi aizbraucām pie brālēna un māsīcas māsīcas uz Lāņiem uz brālēna un māsīcas māsīcas dzimšanas dienu.

Aizstaigāju līdz veikalam pēc nedēļas krājumiem un tur atradu savu pazudušo bufu. :|

Atpakaļceļā netālu no veterinārās klīnikas pamanīju kādu večiņu uz trīs kājām, zemē nolikts dzīvnieku pārnēsājamais koferītis, piestājusi atpūsties. Piedāvājos palīdzēt, viņai jātiek līdz autobusa pieturai, pārbaudījusi, ka laiks man ir, viņa piekrita.

Vecenītei liels vecums un ar iešanu bija pavisam grūti, mēs tos 150 metrus gājām kādas desmit minūtes, nezinu, kā viņa vēl būtu aiznesusi kaķi. Minka ar koferīti ir diezgan smags, pat man roka piekusa. Minku sauc Ladočka, Lada. Tāds smuks minka, izskatījās diezgan vārgs, bet tāpat ziņkārīgs. Minkam bija operācija, tāpēc uzlikta kauna apkakle, lai nelaizītu šuves. Tantukam tas droši vien ir kā ģimenes loceklis, ja, pati knapi kustot, vēl apņēmās transportēt dzīvnieciņu ar diviem autobusiem, bet kurš mājdzīvnieks gan nav ģimenes loceklis.

Pa ceļam arī parunājāmies – es gan krieviski nerunāju (vienkārši krieviski nerunāju), un viņa šo to pārjautāja divreiz, bet tāpat par visu sapratāmies. Nils pa to laiku klārē, ka vecajiem krieviem nav spēju iemācīties valsts valodu, ak, labais Nils. Nevis nevar, bet negrib, vai arī tāpat jau māk, bet negrib.