Un tātad. Aizpagājušās svētdienas vakarā saņēmu meilu no mozzom (alias known as kamarilis), kurā viņa mani aicina pievienoties viņai, CopyLeft'am (alias known as troller) "un vēl dažiem dulliem bērniem" (murcielago, felipe, Mansion, aldaris) "divu dienu velopasācienam no Jūrmalas uz Tukuma ciemu pusi, brauksim gar pludmali līdz pirmajam kritušajam vai trešajam čīkstētājam". (Ā, nu vispār jau tas bērnu bars lielākoties ir pazīstams no čatkanāla #f1.lv, ja kādam rodas tāds jautājums. Es tur biju diezgan nepiederoša persona.) Copy precizēja, ka Engures virzienā un diez vai tālāk. Taču par visu pēc kārtas un vispirms, lūk, karte ar četriem galiem.

Kartē nav redzamas visas apdzīvotās vietas, kas gadījās pa ceļam. Lūk, pilns to saraksts – Bigauņciems, Lapmežciems, Ragaciems (līdz nākošajam ir kaut kāda Garā jūdze), Klapkalnciems, Lāčupīte, Apšuciems, Plieņciems, Ķersterciems, Engure, Abragciems, Bērzciems. (Tur kartē redzami arī daži interesanti vietu nosaukumi – Jādekšas, Ķūļciems, Tume, Smārde, Antiņciems.) :)

Man pastāstīja arī nedaudz par vēsturi. Ka sākumā it kā bija domāts uz Saulkrastu pusi, taču lielākā daļa (kas, kā izrādījās, tomēr nepiedalījās) izlēma par labu Engures virzienam. Taču ne līdz Mērsragam, jo tur it kā esot diezgan krimināla sabiedrība, lai nakšņotu, un (Copy vārdiem sakot) "it kā ārēji jaukā" mozzom varētu vēlēties tieši tur izrēķināties ar Murcu. Info. Turklāt līdz Mērsragam arī ir labs gabals, tāpēc mēs būtu varējuši arī tik tālu nemazam netikt. Nu, mēs (A grupa) ta' būtu, bet bija daži (B grupa, čīkstētāji), kuriem gāja grūtāk. :) Un tātad es biju diezgan tā kā izlēmis, kā piedalīšos un braukšu uz Jūrmalu.

Sestdien modinātājs iezvanījās pulksten 5 no rīta. Tik agri tāpēc, ka man vēl vajadzēja visu (tiešām "visu") savākt un sakrāmēt somā un biju nodomājis braukt ar vienu vilcienu ātrāk. Neko nebiju savācis līdzņemšanai, jo piektdienas vakarā tā kā šaubījos – bija apmācies, tumšs, vilka uz lietu, arī laika ziņas neko iepriecinošas. Tāpēc nolēmu, ka no rīta gan jau izdomāšu. Kādas 10 minūtes vēl domāju, gulēt tālāk un izdomāt kādu attaisnojumu (jo bija agrs, biju miegains, bija pamatīgi apmācies un auksts) vai tomēr celties un braukt. Cēlos, pabrokastoju, sapakojos un braucu. Izrādās, ka pārvadāt riteni ar vilcienu, ir daudz lētāk, kā biju iedomājies. Līdz Rīgai tiku mierīgi. Tikai vilciens nedaudz (kādas 10-15 min) nokavējās. Ja nākošais nebūtu kavējies un es neko nesajauktu ar Jūrmalas vilcienu, iespējams, būtu varējis braukt arī ar vēlāku. Ar elektrovilcienu nebiju braucis laikam kādus 15 gadus un viss, ko es atcerējos, ka tajos bija gaiši krēsli no lakotiem dēlīšiem. Nekā tāda vairs! Žēl, gribējās atcerēties bērnu dienas.

Nu, jā. Tātad Jūrmalā, Kauguros es biju vairāk kā pusstundu par ātru. Bišku pamaldījos, meklēdams Rimi, kur bija norunāta tikšanās. (Protams, ka mozzom sniegto precīzo info, kā līdz tam noklūt, no rīta nebiju pārlasījis.) Aizbraucu uz pavisam otru pusi, atradu T-Market, iepirkos un braucu atpakaļ. Ap desmitiem es tomēr biju pie Rimi. Sala un nedaudz līņāja. Kamēr gaidīju pārējos, pieregulēju bremzes un nosmērēju rokas un kājas ar eļļu. Vispār jau rokas man bija netīras laikam visu laiku – vai nu ar eļļu, vai ar mellenēm vai putekļiem. Un tad ieradās Copy, nedaudz vēlāk Mansion un vēl nedaudz vēlāk arī Murcs un Felipe. Un viss! Noskaidrojās, ka pārējie (kas arī balsojuši pret Saulkrastiem) dažādu iemeslu dēļ nebūs. Arī pati mozzom, kas mani pierunāja. It kā saķērusi kādu vīrusu un saslimusi. Neviens gan viņu nebija redzējis, tapē nevarēja apstiprināt. :) Nē, nu labi, laikam jau tā arī ir. Katrā ziņā, viņa par to raksta ticami. :)

Sākām braukt. Tikām līdz pludmalei un braucām pa to. Tikai daži cilvēki, jo bija patiešām auksts un ik pa laikam trāpīja kāda lietus lāse. Laika ziņās lasīju, ka būs ziemeļu vējs un ap 8 m/s. Ziemeļu ta' bija, bet vismaz divreiz spēcīgāks. Vienu brīdi, lēnām ripojot, pagriezos pret vēju un tas mani lēnām sāka stumt atpakaļgaitā. Viļņi arī pamatīgi. Un vēl vējš un aukstums. Un redzams, ka priekšā tumši, draudīgi mākoņi un līst un arī otrā pusē līst. Un tad Felipem savajadzējās nedaudz piepumpēt riepu. Murcam bija pumpis, taču piepumpēšanas vietā gaiss no riepas drīzāk gan tika izpumpēts. Un vēl tur kaut kas bija ar pedāli. Gājām ar kājām atpakaļ uz kādu benzīntanku. Nekur tālu jau nebijām tikuši. Pirmajā benzīntankā gaisa pumpis izrādījās saplīsis. Gājām tālāk un otrajā viss kārtībā. Pēc tam gan vairs nebraucām pa pludmali, bet gan pa celiņu gar šoseju vai šoseju. Ik pēc kāda laiciņa es, Murcs un Copy apstājāmies, lai pagaidītu atpalicējus. Laiks sāka skaidroties un kļuva gaišāks.

Tādā veidā pēc kāda laika bijām nokļuvuši līdz Ragaciemam. Vēlreiz aizbraucām līdz pludmalei un nedaudz pa to uz priekšu. Līdz bākai. Tika nolemts, ka regulāri atpaliekošajiem nepieciešama atpūta (mēs trīs jau ik pa laikam atpūtāmies tāpat, gaidot šos) un mēs devāmies kāpās garām bākai, lai sameklētu kādu mierīgāku vietiņu bez vēja. Atradās arī kāds laukumiņš un Felipe un Mansion uzreiz apgūlās. Savukārt es devos uzbrukumā mellenēm. Mm.. Tik daudz, lielas un liekas. :) Piena gan nevienam nebija, pajautāju. Es pie pašas mājas reiz iestādīju meža zemenītes, kas tagad savairojušās, taču mellenes gan diez vai izdosies ieaudzēt. :)

Kamēr es ēdu mellenes, pārējie apsprieda visas ķibeles, ka ritenim ceļā varētu piemesties. Pārdurta riepa vai pārrauta ķēde būtu nieks, salīdzinājumā ar pedāļa nolūšanu. Nezinu īsti kuram – Mansion vai Felipem, taču vienam no viņiem tas laikam draudēja, tāpēc ik pa laikam tika pieminēts nolūzis pedālis. Turklāt pedāļa nolūšana būtu arī kaitinoša, jo viens vesels jau vēl paliek. Bet pa vienam tos nepārdod. :) Visa brauciena laikā gan nekādas lielākas ķibeles par nokritušu ķēdi neatgadījās, lai gan arī manam ritenim kaut kas varēja notikt.

Braucām tālāk. Laiks bija palicis daudz jaukāks. Spīdēja saule, siltāks, pat mugura nedaudz slapja un arī pretvējš ne tik jūtams. Lai gan tas iespējams tāpēc, ka vēju mums ar Murcu lauza Copy. Man kā trešajam braucējam rindā vajadzēja tikai viegli mīties, lai nezaudētu ātrumu. Ak es, izmantotājs. :) Kaut kur pie, iespējams, Apšuciema, apstājāmies kārtējo reizi, lai sagaidītu B grupu. Es ievēroju, ka mana riteņa priekšējā riepa vienā sānā sākusi plīst. Drūms paskats. Lai cik dīvaini tas neliktos, es biju pirmais, kurš nopietni sāka apsvērt iespēju pārtraukt braucienu uz priekšu un doties uz Tukumu. Jo uz Tukumu var doties ne vien pēc smukuma, bet tur arī ir tuvākā stacija vilcienam uz Rīgu. Bet tomēr nē. Bišku nolaidu gaisu un nolēmām, ka tuvākajā benzīntankā kaut kā pamēģināsim kaut ko palabot. Cenšos izvairīties no bedrēm. Vairs neatceros, kur tas benzīntanks tika atrasts, taču tajā bija arī pumpis, tāpēc apstājāmies vēlreiz. Šis benzīntanks izrādījās atrodams aiz līkuma vietai, kur mēs kādu ilgāku laiku atpūtāmies (taču tiešām neatceros, kur. Varbūt aiz Engures. Varbūt nē. Laikam nē.). Lai nu kā čīkstētāji neatteicās no iespējas nebraukt vēl kādas 10 minūtes. Ā, nu jā. Domāju, ka uz kameras ir vienkārši uzmetusies pumpa un tā arī plēš riepu. Izlaidu no riepas gaisu un pagriezu to nedaudz tālāk. Izrādījās, ka Copy milzīgajā somā ir atrodams tikpat kā viss iespējamais. :) Uzmanīgi piepumēju un izrādījās, ka nekas nav mainījies. Taču arī sliktāk nebija un galu galā viss vēl turās kopā. (Un nav saplīsusi pat vēl tagad.)

Starp Plieņciemu un Ķesterciemu ir liels krustojums ar kaut kādu dīvainu tirdziņu un attālumiem un norādēm uz Tukumu un Kolku. Paspīdzinot B grupu, tika izteikta varbūtība doties līdz Kolkai. :) Tikai nieka 97km. Un mums jau tāpat pagaidām jābrauc tajā virzienā jebkurā gadījumā.

Ap kādiem trjiem pēcpusdienā (pēc apmēram četrām stundām no īstā brauciena sākuma) mūsu grupa bija nonākusi Engurē. Pie pilsētas robežas brīdi pagaidījām atpalikušos, taču nesagaidījām un tāpēc gājām tālāk kājām. Pārmaiņas pēc. Apskatīt apkārtni, izlocīt kājas utt. Viņiem tur mājas atrodas pie pašas jūras. Interesanti, cik ilgi vēl un kāda sajūta rudens vētru laikā? Pēc laba laika mūs panāca arī Felipe un Mansion. Vajadzēja atpūsties un ieturēties. Tā mēs aizstūmāmies līdz kādam laukumiņam, kuram ielas otrā pusē bija divas kafejnīcas. Ar neko. :) Iepirkšanās izvēle tur tiešām bija niecīga, taču šis tas tomēr tika iepirkts un devāmies pie jūras ieturēties.

Un gandrīz pie pašas jūras atrodas kapi. Interesanti, cik ilgi vēl un kāda sajūta rudens vētru laikā? Pludmale tur tāda diezgan neliela. Viļņi un vējš joprojām iespaidīgi. Robains horizonts, lai arī uz kuru pusi jūrā skatītos. Netālu no mola bija kāda jahta, kas devās dziļāk jūrā. Paēdām un daļa nolēma aiziet apskatīt molu. Es, Copy un Mansion, kurš jau pēc kādiem 10 metriem devās atpakaļ. Taču mēs gan aizgājām līdz molam. Mīīīlzonīgi viļņi un nežēlīgs vējš. Pa mola akmeņiem nekur tālu negājām, jo vējš pūta šļakatas virsū un mūs nost, bet jau tā nebija neko silti. Dabūju iesnas. Mjā, žēl, ka nebija fotoaparāta, jo tie viļņi.. Nu, patiešām grandiozs skats. Dažas meitenes / sievietes no kādas citas riteņbraucēju grupas gan bija aizgājušas līdz pašam tā galam, taču viņām bija jakas un atgriezušās tik un tā izskatījās ne pārāk laimīgas. Jahta atgriezās ostā. Tur ūdenim otrā pusē bija vēl viens tāds pats mols (mols – dambis, kas no cietzemes iestiepjas jūrā un pasargā ostu no viļņiem, ledus un sanesumiem.) un jahtai vajadzēja trāpīt starp tiem abiem, lai tiktu mierīgākos ūdeņos. Brīžiem izskatījās diezgan šaubīgi. Jau tā bija uzvilkta viena maza buriņa un atsvaram uz vēja puses borta sēdēja divi trīs cilvēki, taču reizēm tik un tā diezgan bīstami tā sagāzās pa vējam. Ilgi tā jūrā nebija bijusi (mēs redzējām) un uz tās klāja varēja redzēt diezgan daudz cilvēku. Laikam atpūtnieki, kas gribēja vienkārši pabraukāties, taču ātri vien pārdomāja. Katrā ziņā tādos viļņos jūrasslimība ir garantēta. :)

Tika apsvērta turpmākā rīcība. B grupa vēlējās palikt Engurē un kaut kur celt teltis, tālāk nebraukt. Taču.. Pie Engures pagasta robežas bija liels plakāts, ka kāpu aizsargjoslā (nākošie 25km) nedrīkst celt teltis un kurināt ugunskurus. Turklāt nebija jau īsti vietas, kur apmesties tik un tā – kaut vai vēja dēļ. Un arī pārāk agrs, lai apstātos, nebūtu, ko darīt līdz vakaram. Tāpēc nolēmām doties tālāk vismaz līdz nākošajam ciemam. Ā, jā – zvanīja Aldaris (man ta' nav ne jausmas) un it kā vēlējās mūs kaut kur panākt. Tika pieminēta arī braukšana līdz Kolkai. Kaitināšanas nolūkos. Savādi, taču Mansion tomēr cēlās, lai brauktu tālāk.

Pie Bērzciema robežas apstājāmies pagaidīt mūžīgi atpalikušos. Pēc ilga laika arī sagaidījām. Skaidrs, ka pa to laiku mēs jau bijām atpūtušies un nogarlaikojušies, taču vēl vajadzēja atpūsties arī Mansion'am. :) Viņš vispār gribēja palikt tur un nekur ne par ko vairs tālāk. Nolēmām atrast nākošo ceļu līdz jūrai un, iespējams, kaut kur tur arī apmesties.

Braucām tālāk uz priekšu, līdz atradām ceļu uz jūras pusi. Taču Mansion vairs aizmugurē nebija atrodams. Bija redzams kaut kas mazs un spīdīgs apmēram tajā pašā vietā, kur apstājāmies. Izskatījās, ka viņš joprojām guļ turpat ceļa malā, kur bijām apstājušies šamos gaidīt. Padevies pavisam?

Abi ar Felipi panācām Copy ar Murcu un Copy devās apskatīties, kas ta' šim noticis. Es pa to laiku ieraudzīju mazu pakalniņu ceļa malā, apaugušu ar pusgaru, mīkstu zāli un nolēmu tajā apgulties. Katram šajā braucienā taču uznāca kāda vājība. :) Sajūta bija brīnišķīga. Mīksts, neliels vējiņš, tikpat kā nav dzirdamas garāmbraucošās mašīnas, miers.. Atvēru acis un ieraudzīju smilgas, kas pārliekušās pāri un mākoņus aiz tām. Viss prieks beidzās, kad iekoda skudra. Un arī Copy ar Mansion jau bija atpakaļ. Izrādījās, ka tā gluži vienkārši šis tomēr nebija domājis padoties, vienkārši nokritusi un iesprūdusi ķēde.

Aizbraucām līdz jūrai, bet tur.. Nekā nav. Viss aizaudzis. Tikai niedres un ūdens. Smilšu nav. Pakāpos kalniņā un izrādās, ka viss krasts tāds izskatās – tikai zaļumi vien. Mansion īd, taču skaidrs, ka tādā vietā mēs nevaram palikt. Nedaudz aveņu. Devāmies atpakaļ līdz šosejai.

Otrā pusē ceļam pamanījām uzrakstu, ka tur ir Engures ezera parks vai aizsargājamā teritorija vai kaut kas tāds, vairs neatceros. Nolēmām meklēt vietu pie ezera. Vispirms gan pašu ezeru. Kartes līdzi nebija nekādas (tā inčīgāk braukt kaut kur :) ). Bija kaut kāds ceļš, kas veda iekšā mežā apmēram uz to pusi, kur varētu būt ezers. Govs pļavā uz mums dīvaini skatās un mauj. Skaidrs, ka, ja ķēde ļautu, viņa nāktu pie mums. Laikam vientuļi. Pēc labi ilgas maldīšanas un samērā lēnas braukšanas mēs tomēr nonācām līdz pašam ezeram. Atradās tāds paliels laukumiņš, kurā arī palikām. Pie ūdens gan klāt nebija iespējams tikt. Izskatījās tāpat, kā jūras krastā – tikai niedres un ūdens tālumā. Nu, nekas. Turpat arī palikām. Uzcēlām teltis (aizliegts), sameklējām zarus, iekurinājām ugunskuru (aizliegts). Felipe un Mansion's pa to laiku bija aizdevušies uz veikalu. Ā, jā – ik pa laikam notika sazvanīšanās ar Aldari, izrādījās, ka viņš tiešām domā braukt no Rīgas uz Tukumu un tad mūs sameklēt. Pēc paviršiem aprēķiniem viņam vajadzēja mūs atrast ap kādiem pusdivpadsmitiem. Vajadzēja. :) Pasēdēšana, parunāšana, paēšana. Vēss. Apspriedām, kā jūtas Aldaris kaut kur labu gabalu no mums, īsti nezinot, kur viņš pašlaik atrodas un kur viņam beigās jānonāk. Neapskaužami. Ik palaikam notika sazvanīšanās ar viņu, lai noskaidrotu atrašanās vietu un precizētu maršrutu. Un ap kādiem pusdivpadsmitiem es devos gulēt. Aizmigu un pamodos, kad Aldaris patiešām bija ieradies. :) Nezinu, cikos gan, taču ne tik drīz.

Kaut kāda mašīna brauc garām. Nodomāju, ka mežsargs mūs taisās sodīt. Pēc tam pamodos kaut kad naktī, kad vēl bija tumšs. Pamodos no lietus. Sapratu, ka derētu tomēr apavus savākt. Ā, jā – teltī es biju viens, neviens tā arī netika piekomandēts. Aizmigu un pamodos ap kādiem pieciem, kad jau bija neliela gaismiņa. Līst. Pēc tam pamodos ap sešiem. Es pat biju paspējis šo to nosapņot. Es sapņoju, ka platinum man dod dažus padomus. Kas ir gaužām saprātīgi un vietai un laikam ļoti atbilstoši, tāpēc skaidrs, ka tie nākuši no manas apziņas. Diemžēl jau dažas sekundes pēc pamošanās visi šie padomi tika veiksmīgi aizmirsti. A ko citu man ar tiem darīt? :) Brīdi pafilosofēju, kāpēc mana apziņa bija izvēlējusies tieši Platinum tēlu, taču īsti skaidrībā tomēr netiku. Varbūt tāpēc, ka biju par viņu todien domājis braucot. Taču, braucot kādu pusmetru aiz Murca un skatoties uz hipnotizējoši rotējošo uzrakstiņu uz viņa riteņa aizmugurējās rumbas, kad viss apkārtējais reizēm tiek uztverts tikai kā 25. kadrs un tāpēc trāpīju dažās bedrēs, es biju domājis par ļoti daudz ko. Nu, jā – īsti skaidrībā es netiku. Pēc tam es pamodos ap septiņiem. Atkal kaut kāda mašīna. hmz.. Izlasīju atsūtīto sms ar laika ziņām, kas solīja siltāku gaisu, nelīšanu un dienvidu vēju (atkal pretvējš) un tā arī vairs neaizmigu. Joprojām līst. Turklāt izklausās, ka tā diezgan pamatīgi. Esmu pie ezera, taču tālumā dzirdama arī jūra. Esmu tālu no mājām kaut kur pie Engures ezera nebūtībā, līst un nav zināms, kad pārstās un vēl jātiek atpakaļ. Iedomājos, ka, ja manis dēļ būtu iesaistījusies arī rikella, es tagadiņ justos ļoti vainīgs. mozzom, kas iesaistīja mani, gan tā noteikti nejutās, jo mājās gulēja, nebija šeit.

Tomēr ap kādiem desmitiem lietus mitējās un pat sāka nedaudz spīdēt saule. Savācām teltis un sākām braukt. Mansion atkal īd par braukšanu un grib stumties līdz šosejai. Būtu pārāk ilgi. Govs atkal dīvaini skatās un mauj. Murcs un Felipe naktī brauca uz šoseju pretī Aldarim, teica, ka pa nakti tās šeit nav bijis. Tātad te tomēr ir kaut kāda dzīvība. Ā, šaudīšanās. Gan iepriekšējā vakarā līdz tumsai un arī nākošajā rītā kaut kāda šaudīšanās ezera otrā krastā. Vai ta' te nav kaut kāds liegums? Izklausījās pēc dzērvju balsīm.

Ceļš jau nu pamatīgi slapjš. Mūsu A grupai nav dubļinieku, tāpēc vairs tik tuvu viens otram nebraucam. Slapjas kājas, šorti.. Tikām līdz Engurei un pie kāda veikala gaidījām atpalicējus. Noskaidrojās, ka galvenā bremze, kāpēc vispār ir tāda B grupa, ir Mansion. Jo tagad velkas viņi abi ar Aldari. Felipe ir nedaudz aiz mums. Sagaidījām, iepirkās, atpūtās, braucām tālāk. Ceļi, par laimi, sāk žūt.

Nedaudz pamainījām maršrutu dažādībai un nebraucām pa gluži to pašu ceļu atpakaļ. Pie lielā krustojuma uz Tukumu un Kolku un dīvaino tirdziņu ilgi gaidījām šos. Gribējām viņus pierunāt doties uz Tukumu, lai tālāk līdz Kauguriem brauc ar vilcienu. Jo negribējām vairs viņus gaidīt. Ilgi. Dīvaini, bet nesanāca. Copy izteicās, ka tāpat varētu viņus vairs negaidīt, uz ko Mansion atbildēja, ka čatā tad vairs viņš (Copy) var nerādīties (cik es sapratu, tad Mansion ir tā kanāla ops). Copy piebilda: "Redz, ko čats dara ar cilvēkiem." :) Braucām tālāk.

Pēc laba gabala piestājām kādā autobusa pieturā (šķiet, ka saucās zīmīgā vārdā – "Medpunkts"), jo Copy vajadzēja atpūsties un vispār viņš teica, ka vairs nebrauks pirmais. Dabūju no viņa eļļu, lai ieeļļotu ķēdi. Siguldā uz tās bija daudz eļļas, taču nakts lietus un brauciens pa peļķēm bija visu nodabūjis nost. Felipe ieradās tikai dažas minūtes vēlāk. Nesaprotu, kāpēc viņš nevar braukt kopā ar mums visu laiku, būtu tikai jāturas līdzi un nav nekāda pretvēja. Vienam noteikti ir grūtāk. Copy noteica, ka nu būs jāatvadās no čata un braucām nesagaidījuši atpalikušos. Lai nu kā, es tagad biju pirmais. Un, pieradis pie saldās dzīves aizmugurē, viegli nebija. :) Man likās, ka braucu diezgan ātri jo, lai gan Murcs visu laiku bija aiz muguras, Copy gan ik pa laikam atpalika. Vai nu es braucu ātrāk kā viņš vai arī šams bija tiešām piekusis.

Tā nu pēc kāda laika piestājām kādā pieturā, lai sagaidītu Copy un Felipe. Aizmugurē bija redzams draudīgs un tumšs mākonis. Sāka nedaudz pilināt. Kamēr domājām, vai vilkt jakas vai ne, sāka līt. Gāzt. Felipem bija zvanījis kāds no atpalicējiem, ka šiem tur pamatīgi līst. Varu derēt, ka viņi noteikti nožēloja, ka neaizbrauca uz Tukumu. Nolēmām bišku pagaidīt zem kāda koka. Nekas labāk jau nebija, taču tomēr.

Līt tomēr nepārstāja un man radās stulba doma, ka varētu braukt pa meža celiņu, kas iet blakus šosejai. Diemžēl pārējie piekrita. Tas tik bija ekstrēms pasākums. Pamatīgi līst, aizaudzis un ļoti nelīdzens celiņš / taka, irdenas smiltis, peļķes, kaut kādas drātis / vadi, kurās es pats gan nesapinos. Slapjš, ļoti slapjš un netīrs. Celiņš izbeidzās. Sagaidījām, kamēr piebrauc visi un tālāk braucām pa šoseju (tā vajadzēja jau pašā sākumā). Kļuva nedaudz gaišāks un vairs tik ļoti nelija. Starpības gan nekādas, jo ceļi pludoja un es biju izmircis pilnībā. Es nolēmu braukt bez brillēm, jo uz tām tāpat bija pārāk daudz ūdens un nebija laika un vēlēšanās tīrīt nost. Tāpēc man izdevās izlocīties no braukšanas pirmajam. :) Skatījos, kā ūdens no priekšējā riteņa šķīst pret stieni un tālāk viss pret manām kājām.

Copy atpalika, taču mēs abi ar Murcu pieklājīgā ātrumā izbraucām cauri pāris ciemiem un tikai tad piestājām pagaidīt šo. Un turpat aizmugurē bija arī Felipe. Kamēr viņus gaidījām, es sapratu, cik slapjš esmu patiesībā un cik ļoti man tas vienalga. Liekas, ka Murcam arī, jo viņš tā arī nepakustējās nostāk no ceļa, kad šamējo apšļakstīja garāmbraucošās mašīnas. :)

Mēs bijām jau gandrīz galā. Tālāk braucām puslīdz kopā un kaut kur pie Jaunķemeriem aizbraucām līdz pludmalei. Tur pārģērbām nedaudz sausākas drēbes. Cik nu pēc tāda brauciena maz palikušas. Man, piemēram, vienīgais, kas bija patiešām sauss, bija peldbikses, jo tā arī netika izmantotas. Jūra bija mierīga, nelieli vilnīši. Tika sazvanīti atpalicēji un izrādījās, ka viņi ir tikai pie Ragaciema (un tas vēl ir liels gabals), taču viņiem pievienojies jeebus.

Tad nolēmām, pa kurieni brauksim tālāk – pa pludmali vai pa šoseju. Es gribēju pa pludmali, jo man beidzot bija tīrs t-krekls, kurš pilnīgi noteikti vairs nebūtu tīrs uz šosejas. Bet pludmalē mitras, sablietētas smiltis, nekas nelido pa gaisu. Pietrūka dūšas iebilst. Visu mantību biju iekrāmējis somā, uzliku somu plecos, sapratu, ka tā ir smilšaina un krekls tāpat vairs nav tīrs. Turklāt tieši šajā brīdī mozzom atsūtīja meilu. Klusībā nolamājos, jo mobilajam klāt netieku, lai uzzinātu, kas tā par sms, taču somu vairs negribu / nespēju ņemt nost. Vispār jau šajā brīdī es biju tik ļoti nekāds, ka jau domāju no viņiem visiem atvadīties un tālāk stumties pa pludmali un līdz pašai stacijai. Taču tomēr braucu. Nonācām līdz šosejai un Copy prasīja, pa kurieni tālāk – pa pašu šoseju vai pa celiņu. Mani paklausīja. :) Tā nu es līdz pašai stacijai braucu pēdējais un žāvēju drēbes.

Ieradāmies tieši piecas minūtes pirms vilciena atiešanas, atvadījāmies no Copy un braucām uz Rīgu. Stacijā atvadījos no Murca un Felipes un vēl stundu gaidīju vilcienu uz Siguldu. Sēdēju stacijas laukumā un skatījos, kā people passin' by and walkin' off into the vienalga kur. Septiņos biju Siguldā.

Jūtos.. nu.. nekā. It kā nekādi muskuļi nesāp, taču neko labi nejūtos. Nezinu gan, vai vēl kādreiz kam tādam piekritīšu. :) Bij' jau jauki.