Pavisam nopietni apsveru iespēju ieviest 75 simbolu ierobežojumu savā draugu lapā. Ziņas, kas īsākas, man nebūtu jāredz. Jā, tā kļūtu tukšāka, taču līdz ar to arī sakarīgāka un patīkamāka. (Rāmītis, kurā cenšas iekļauties misame, būs ticis ierobežots no abām pusēm. :) ) To personu vārdus, kurus man tad sanāktu redzēt retāk, es neminēšu. Mīļā miera labad. Tikai to, ka ir divas trīs un viens un visi bieži.
Pie reizes arī iesaku pievērst uzmanību Fēniksai (phoenix), kurai būtu maz izredžu šādā veidā paslēpt savas domas no manis. Pēdējā laikā lasu viņu biežāk. Kaut kādu vēl īsti nesaprastu iemeslu dēļ. Patīk.

Viena lieta ved pie citām. Viss ir saistīts savā starpā un varbūt, ka nejaušību nemaz nav. Varbūt. Var būt. Varbūt pat neatbildēts meils, jautājums vai telefona zvans ir uz labu. Varbūt nē. Varbūt visiem jautājumiem ir vajadzīgas atbildes. Lai būtu Līdzsvars.

Reizi pa reizei ziņkārības un intereses pēc iemetu acis savu draugu viņu draugu lapā (/friendsfriends). Tā diezgan nopietni satura ziņā atšķiras no manas draugu lapas. Pirmdien tur lielākoties bija sūkstīšanās par lietu un slapjajām kājām. Radoši. Varbūt nomedīšu kādu interesantu personību. Katrā ziņā, ja es jau būtu ieviesis šo 75 simbolu limitu, tad, salīdzinot ar draugu lapas 10 ziņām, šeit neredzētu tikai 3. Re, kā!
(Pagaidām esmu pamanījis tikai divas personas, kas reizēm pukstus raksta tāpat kā es – dalot tekstu rindkopās (<p>). kamarilis un motley (kas ir pārsteigums, paskatoties uz viņu). Un tās abas ir meitenes. Piemērs.)

Pirmdien kaut ko sačakarēju sava žūrnāla stila kodā un tajā vietā, kur redzams žūrnāla virsraksts, rādījās dažādu cibiņu vārdi. Piemēram, "dzingla", "kakjiic", "Kaitnieks-San".. Teorētiski šāda info nav pieejama, bet praktiski.. Varu atkārtot. Interesanti. Tie nav ne manu draugu, ne draugu draugu sarakstā. Un pat, ja būtu.. Bug. Blusa. Maza, nenozīmīga blusiņa. Gnīda. Droši vien lietus dēļ kaut kas sagājis uz īso.
Ļoti iespējams, ka nākošnedēļ publiskošu sava stila kodu. Varbūt ne visu un ne visiem, taču tomēr. Priekš kam man visas tās mistiskās 2777 S2 koda rindiņas vienam pašam? Vai tas kādu maz interesēs, mani ne pārāk uztrauc.. Es būšu padalījies. Neesmu nekāds gauneris.

Pirmdien lēnām ripinoties mājup pa slapjajām peļķēm uz slapjās Siguldas slapjajām ielām garām slapjajiem cilvēkiem ar slapjajām kājām uz slapjajām ietvēm un ar slapjajiem lietussargiem rokās, es laikam izskatījos diezgan slapjš un dīvains tā lēnām kustoties uz priekšu laikā, kad līst. «Sāc domāt, kāpēc debesis raud, bet man prieks.» Es braucu lēnām, jo manam ritenim nav dubļu aizsargu. Man ir sliki, taču tik un tā. Pats īsti nesaprotu, kāpēc braucu lēnām, jo kāda gan starpība, no kurienes nāk slapjums – no augšas vai apakšas. Vai abiem reizē. Saliju, bet manu omu tas ne sabojāja, ne uzlaboja. Vienkārši saliju. Varbūt tā pat labāk. Varbūt tā vajag. Pēc salīšanas mani mati paliek neparasti mīksti. Tik neparasti, ka prasās pēc mazgāšanas. Vai lietus ūdens ir mīksts? Vai skābs? Vai lietus jūras krastā ir sāļš? Nevajadzētu, jo sāls taču neiztvaiko. Varbūt tā vajag.

Pirmdien man kārtējo reizi prasīja, vai man ir tiesības. Ar to domājot autovadītāja apliecību. Laikam jau es arvien vairāk neizskatos atbilstošs savam vecumam. Ko lai daru? Neskūties? Valkāt kreklus ar garajām piedurknēm? Nezinu, kāpēc. Nezinu, ko. Jā, ir, jau četrus gadus.
Neciešu, ka vienu un to pašu jautājumu viena un tā pati persona jautā vairākas reizes ik pēc pusstundas. Tikai tāpēc, ka, redz, aizmirsusies atbilde. Esmu ieteicis tās pierakstīt, bet vai tad mani klausa..? Es zinu, ka runāju klusu, bet es skaļāk vienkārši nevaru. Turklāt problēma ir tieši aizmiršanā, nevis nedzirdēšanā. Un vēl man bieži jautā: "Tu dzirdi?" Šo jautājumu es neciešu vēl vairāk, jo tas tiek uzdots bieži, stāvot man blakus un vispār – kāda no tā jēga? Kā es uz to varētu atbildēt, ja nedzirdētu? Jā, es dzirdu, gan jau, ka dzirdu, vienalga, kādās domās būtu iegrimis. Pareizais jautājums ir: "Tu klausies?" Un te nu es mazgāju rokas nevainībā un ar tīru sirdsapziņu lielākoties varētu atbildēt: "Nē!" Bet to, ko vajag, jau neviens nejautā. Tā gan nevajag.

Varbūt tiešām viss savā starpā ir saistīts..? Piemēram. Es nelietoju zāles, sāli un fēnu. Nu, vispār. Zāles es nelietoju tāpēc, ka man nevajag. Un varbūt tieši tāpēc arī man nevajag. Es neatceros, kad man pēdējo reizi būtu bijusi tāda vajadzība, kad man sāpēja galva, vēders vai vispār. Varbūt tieši tāpat arī ir ar sāli? Nelietoju, jo man nevajag un tieši tāpēc arī nevajag. Fēna man gluži vienkārši lielākoties nav. Droši vien tā arī ir labāk. Varbūt tā vajag.

Pirms kāda mēneša es nejauši satiku savu bijušo klasesbiedreni. Jauki parunājāmies par šo to un beigās arī pastrīdējāmies. Nav svarīgi, kā mēs pie tā nonācām, taču viņai nebija saprotams, kā man joprojām var patikt kāds cilvēks (un ar to lielākoties domāta kāda meitene), kuru es neesmu redzējis jau vairākus gadus. Es atceros, ko pret viņu jutu toreiz un ko domāju un viss. (Vai kāds varētu, lūdzu, noliegt vārdus, ko teicis mikstmiesis, ka "mīlestība (runājot par Homo sapiens bioloģiskā nozīmē) ilgst apm trīs gadus"?) Savas domas viņa (satiktā draudzene) pamatoja ar to, ka man nevar patikt kāds cilvēks, kuru es nepazīstu. Ar to viņa domāja šo meiteni, kas, viņasprāt, pa šo laiku ir pamatīgi mainījusies. Bet man vienalga. Un mēs pastrīdējāmies. Tagad gan es saprotu, ka taisnība bija mums abiem vienlaicīgi. Taču tad es centos viņai pierādīt, ka man tomēr var patikt pilnīgi nepazīstams cilvēks. (Tas nozīmē, ka tā var būt, nevis būs.) Nu, piemēram, kaut vai uz ielas garāmejot pajautājot, cik pulkstenis. Es dzirdu viņa balss intonāciju, ievēroju acu skatienu un izvēlētos vārdus un varu saprast, ka man nav nepatikas pret šo personu.
Neciešu, ka man tik ātri iepatīkas daži cilvēki. Un ar to es nedomāju tos, kas pajautā pareizu laiku, bet.. eh..

Toreiz viņai pajautāju, kam viņa tic – liktenim vai nejaušībām. Viņa atbildēja, ka ne vienam, ne otram. Nu, vispār nedaudz pirmajam. Pēc viņas domām, viss ir paša cilvēka darbības rezultāts. Un liktenis iejaucas tikai lielās, patiešām nozīmīgās lietās. Nepaskaidrojot, kādās tieši. Bet man nebija vēlmes uzsākt vēl vienu strīdiņu ar viņu. Varbūt tā jābūt.

«Save me from the lies I've got in my head.» (Embrace)

areems pārsteidza. Endzelīns izlabotu uz "izbrīnēja", taču es palikšu pie "pārsteidza". Nu, pāl-dies! :) Negaidīti un jauki. maita, starp citu, viņa vārdu joprojām izrunā kā "ārems", nevis kā rakstīts – "arēms". :) Mjā, parunājām par GMail un to zvanīšanas programmu.. nūū.. aizmirsu. Kaut kas ar S burtu. (Skype?) Šo to jau es zināju, un lielākoties no paša Arēma, taču Maita mani apgaismoja un izglītoja vēl vairāk. Piemēram, par japāņu centību palīdzēt, neskatoties uz ingliš nepārzināšanu. :) Tikai viena scheisse – lai tos abus izmantotu, ir jāpiereģistrējas un jāizmanto sešus simbolus garš lietotājvārds. Man tāda vairs nav! Nezinu, ko izštukot. Es esmu x-f un viss. Daudzi to vēl nesaprot un, piemēram, tur ezera krastā es ik pa laikam tiku saukts par iksfūliņu. :-/ Tieši tādā rakstībā. Un aizdomīgu iemeslu pēc beigās tika pieminēts mans žūrnāls.

A tur pie ezera gāja jauki. Un jautri. (Tika svinēta eRe's dzimšanas diena, kā rakstīts manā iepriekšējā pukstā.) Tikām sadalīti pa divām mašīnām un moci un devāmies uz Unguru. Mūsu grupa ieradās pēdējā, jo bija jāpaņem proviants, jāiebrauc veikalā, pazuda mašīnas atslēgas, tika aizmirsta kamera un kaut kas vēl. Nu, īsāk sakot, ieradāmies vēlāk. Un lija. Pamatīgi. Pamanījām, ka divi jau ezera vidū glisē, bet trešais plunčājas turpat pie krasta. Tas izrādījās Normunds. Tā izrādījās viņa pirmā reize uz dēļa un viņš bija tikpat sajūsmināts kā es, kad man pirmo reizi sanāca izkustēties. Sajūta ir neaprakstāma.
Nu, jā. Pasēdējām mašīnā. Vispirms jau Evans ķērās pie marinēto gurķīšu notiesāšanas. Pēc tam pamanīju, ka blakus mašīnā sēž Māris un, ja nekur citur, tad tur arī būtu jābūt Maitam. Gāju sasveicināties. Tā kā vietas šajā mašīnā vairs nebija, tad es devos tuvāk sērferiem, bet viņi abi pārvācās uz otru mašīnu, tuvāk ēdienam. Gurķīši tika piebeigti pilnībā, un atgriežoties es dabūju burku ar marinādi. Beidzot parunājos ar Maitu. Nebiju šo redzējis kopš augusta. Jau pašā sākumā viņš ķērās pie lietas un teica, ka labprāt pārbaudītu S2 koda drošību un dīfeisotu manu žūrnālu. :) Well.. ņemot vērā to bagu, kuru atradu, varbūt tas pat būtu iespējams. Viņš teica, ka gribētu izveidot sev tādu vienkārša paskata žūrnālu. Maita, paskaties uz šo versiju. :) Tad veltīja ne pārāk glaimojošus vārdus man par koda nepubliskošanu. Nezinu, man liekas, ka open source veidā es tiktu ne vien aizmirsts, bet pārspēts un vispār.. Nu, tagad jau zināms, ka kaut kā tas tiks publiskots. Visdrīzāk.
Lietus mitējās, sākās gaļas cepšana, ēšana, runāšana, ēšana.. Par laimi biju ieminējies par basketbola bumbas līdzņemšanu, tāpēc tagad bija iespēja izkustēties un to paspēlēt. Uz salijušiem dēļiem. Slīdēja ka vai nu. Vispirms nolikos es. Tad Maita. Tad es un parāvu līdzi Evansu. :) Īsāk sakot, spēle divi pret divi un slidināšanās visapkārt. Sāka līt, mēs turpinājām spēlēt un krist. Normis kaut kā nekrita, laikam savu sudrabaino apavu dēļ. :) Maita jau vispār un vēlāk vēl. Viņam bija tās pašas original kedas, par kurām toreiz rikella un Maita pastrīdējās. Ka žū ir non-original. :) Beidza līt. Slapjas kājas. Notika uzkošana, pasēdēšana, parunāšana, vēl šis tas. Un beigās gājām spēlēt futbolu. Trīs pret trīs. Mums bija saliedēta komanda uz tikpat saliedēta laukuma. :) Mūsu pusē bija liela peļķe. Nebija jau nemazam tik traki. Kritienu bija mazāk. Ja neskaita Maitu. Jopcik.. :) Viņš vispār bija vienīgais, kurš krita. Turklāt tieši tajā peļķē un vairākas reizes. Heh.. Jums vaidzēja redzēt, kā viņš izskatījās.. :) Pats jau teica, ka "spēlē uz skatītājiem". Kuru mums nemazam nebija. Mjā, un reiz pat nogāzās tieši mūsu vārtos, gandrīz notriekdams no kājām mūsu epizodisko vārtsardzi. Uzvarēja draudzība (rezultāts – nezināms). Vēl slapjākas kājas.
Pēc tam daži devās peldēties. Aukstā ūdenī. Ar sērfošanu tāpat jau bija cauri, jo vējš bija izbeidzies. Lēnā garā tika viss nokopts, dēļi sapakoti un vispār. Kā jau parasti tādos gadījumos, tad tieši tad, kad viss tiek vākts kopā, sāk pūst vējš. Nekā. Maita vēl sildījās pie ugunskura, jo viņam vairs nebija īsti sausu drēbju.
Kad nonācām Siguldā, tika galīgi noskaidrots, ka uz Pāvilostu dosies lielāks bars. Brauks pat eRe, Māris un Maita. Tā ka jautri. Visi dēļi līdzi, visiem teorētiska iespēja pasērfot. Atpakaļ tikai 25., kas ir piektdiena. Ja nu kāds mūs līdz tam meklēja, tad tam laikam gāja diezgan švaki. :) Iespējams bija, bet..
Btw, uzzināju, kā latviski pateikt zajebis – "saviebies". Uzsvars uz ne to vietu, kur parasti.

«Do you cease to exist, when you stop being missed?» (Ladytron)

Jāņi.. Tie gan nav mani mīļākie svētki, taču, ja šādi būs arī nākošie.. :)
Cēlos 7-os un ap 8-iem nedaudz pabraukājos ar riteni. Vēss un mitrs. Pirms desmitiem bija sarunāts būt pie eRes mājas, lai varētu laicīgi izčammāties un doties ceļā uz Pāvilostu. Ceļš ir kādi 300 kilometri un tas ir apmēram 4-5 stundas. It kā jau viss ir sakrāmēts abās mašīnās, dēļi uzlikti, kaut kas vēl tiek vākts un nokopts. Maitas vēl nav. Mēs ar Māri un eRe nolemjam doties šim pakaļ. Tas ir dažas mājas tālāk. Aizejam un satiekam Maitas vectēvu. Viņš laikam tikai no mums uzzināja par Maitas plāniem. Un tāpat vien nedevās šo pasaukt, kamēr nebijām nodziedājuši kādu līgodziesmu. Nu neko darīt, nodziedājām visi četratā. Tikai tad parādījās Maita, sakot, ka viņš jau pusstundu kā augšā. (Neizskatījās gan tāds pusstundujaukāpamodiesungatavsjaunaidienai.) Viņš saņēma savas izžāvētās drēbes (no būšanas pie Ungura) un šo to vēl no eRes, jo, kad brauca uz Siguldu, nebija domājis, ka tā un tik ilgi svinēs Jāņus.
Sagaidījām trešo mašīnu (ar ģimeni, pie kuras mēs devāmies – divi pieaugušie un divas meitenes) un gandrīz jau devāmies ceļā. Vēl bija jāpiestāj pie Elvi šo to nopirkt. Sanāca miiilzonīga iepirkšanās. Maita bija prātīgs un atjautīgs un nopirka futbolbumbu. Pēc vairāk kā pusstundas mēs tomēr uztikām uz Vidzemes šosejas. Pēc dažām minūtēm ceļa malā piestājās viena no mašīnām, lai nostiprinātu vējdēli un piederumus uz jumta. Pēc kādām desmit minūtēm kaut kas mūsu mašīnā sāka svilp. Kaut kas, nevis kāds. Rūpīgi izpētot, tika noskaidrots, ka skaņas parādīšanās ir saistīta ar pārvietošanās ātrumu un it kā nāk no augšas. Apstājāmies malā, lai pārbaudītu, kā nostiprināts dēlis. It kā viss kārtībā. Pēc ātruma uzņemšanas un dažām minūtēm svilpšanas skaņa salonā kļuva neizturama un tika pierunāti saiņotāji, lai dēlis tiktu novietots kā savādāk. Sanāca, skaņa reizēm parādījās tikai pie 120 km/h. Tikai tad, kad svilpām visiem garām. :)
Lēnā garā izbraucām cauri Rīgai, nedaudz piestājām, lai savāktu šo to piemirstu. Braucām tālāk. Vispār es kaut kā neatceros, kā izbraucām no Rīgas, kā tikām garām Jūrmalai un kam tur vēl. Ā, atceros kādu džeku pie liela benzīntanka – bembists gaišās auduma biksēs (kā pidžamai), tonētie stikli, iekšā sēž divas blondīnes, kaut kop rēc un laikam dzied līdzi dziesmām. Pats džeks stāv aiz mašīnas un.. kasa kuli. :) Nu to nevar savādāk aprakstīt. Tikai tā. Mēs tur parēcām par šo, a tas neko, sagaidīja kādu citu stilīgu bembistu ar mobilo kaklā, dabūja piecus litrus caurspīdīga šķidruma, neskatoties acīs sarokojās un abas mašīnas aizbrauca.
Pēc tam es kaut ko atceros tikai, kā / ka mēs braucām kaut kur garām Tukumam, cauri Kandavai un Sabilei, garām Talsiem, Kuldīgai un kur tur vēl. Ap kādiem četriem beidzot nonācām galā – Pāvilostā, mājiņā mežā jūras krastā. Tas ir kaut kur pa vidu starp Ventspili un Liepāju. Ļoti jauka vieta – priežu mežs, jūra, stāvkrasts, pludmale, vējš, saule, viļņi, miers, jūra.. Tikpat kā nekādas civilizācijas – lai tiktu pie elektrības, ir ģenerators (tiek darbināts, kad satumst), nekāda televizora, ledusskapja vai citu ekstru. Tikai Nokia radio, kurš ne pārāk grib ko ķert. Mobilie telefoni, šķiet, bija visiem divpadsmit, taču tikai retajam tur bija zona un tas vispār tika izmantots. Nu, karoč', paradīze. Godīgi atzīstos, ka ziņas pa radio dzirdēju tikai šorīt. Līdz Pāvilostai, kur šo to nopirkt, pusstundas gājiens gar jūras krastu. Citus cilvēkus vispār reti redz tuvumā. Gājieni uz Pāvilostu iepirkšanās nolūkā notika pāris reizes dienā, un lielākoties tādos gadījumos veikals palika bez šīs preces vispār.
Kad viss bija izkravāts, apmainītas dažas drēbes un bijām iejutušies, devāmies lejā jūras krastā, lai paspēlētu futbolu. Kopā bijām astoņi "jaunieši", ja kas. No sākuma gāja "nu tā". Tad tika ierobežots laukums, iesprausti vārtu stabiņi, sadalītas komandas. Maita baigais profiņš. Toties viņa pretinieku komandā vārtos reizēm stāvēja trīs meitenes, tā ka cauri izdabūt bumbu viņam ne vienmēr izdevās. Futbols tika spēlēts ik pa laikam, pa starpām notika iestiprināšanās ar barību. Laikam nepalika neviens, kurš kaut kā nebūtu cietis, spēlējot futbolu, – atsisti kāju pirksti, aplauzti nagi, sāpoši kauli, noberztas kājas..
Atpakaļceļā uz māju kaut kur iegrābos naftā. Ne daudz, bet tomēr. Vēlāk tika noskaidrots, ka no tās varētu taisīt reālu piķi. :) Un pakāru kādā priedē savu tē kreklu, jo tas bija bišku samircis pēc peldēšanās. Tam vajadzēja ātri izžūt. Naktī sāka līt un beidza tikai no rīta. Par laimi, man nācās vēlreiz žāvēt tikai šo kreklu. Būtu to piemirsis, dabūtu to žāvēt arī trešoreiz.
Interesanti, vai es patiešām izskatos pēc tāda, uz kuru paskatoties būtu uzreiz skaidrs, kas es tāds esmu? Piemēram, tās meitenes nezināja manu vārdu (un es vispār nezināju viņu vārdus) un kādā sarunā savā starpā es tiku nosaukts par "nu tas, gudrais". Normāli? Turklāt Maita arī ik pa laikam man šo to jautāja / stāstīja par datortēmām. Diez vai tas uzlaboja manu gīkī reputāciju. :) Un vispār viņš grib, lai es savu S2 kodu licencēju pēc BSD, nevis GPL. Es gan biju domājis vispār nekā. Bet ja jau vaig.. :)
Pa šīm dienām visi kļuva mazliet pinkaināki un sprogaināki. Vējš un jūra tomēr. Un nākošajā dienā futbols tika spēlēts zeķēs. :) Bez apaviem un ne basām kājām. Tas tā tāpēc, ka saslapusi bumba ir kā smilšpapīrs.
Vēlāk pievakarē krasta malā virs jūras tika sakurts ugunskurs, ceptas un ēstas desas, svinēta divu Jāņu vārdadiena un tika gaidīts saulriets.
Pēc tam mēs spēlējām pensionāru spēli – petangu (laikam tā to sauca). Tā ir tā spēle, kas kādā "Karūnas" reklāmā – kur met metāla bumbas un viens kverplīt's tiek iespiests zemē. Es biju vienā komandā ar Maitu un mēs vinnējām sīvā cīņā ar divu punktu pārsvaru. Mūs abus pārējie iesauca par Mr. Neitrālais, jo abi centāmies izvairīties no bumbu mešanas, līdz to būs izdarījuši visi. Kaut kādai stratēģijai taču jābūt. Nezinu, cik daudz man noderēja Maitas pamācības, taču sūdīgi es laikam nespēlēju. :)
Tad mēs vēl kādu labu laiku pasēdējām pie ugunskura, papļāpājām un ap divpadsmitiem devāmies pastaigāties. Kaut kā lēnā garā aizgājām līdz pašam molam. Šķiet, ka Mēness celiņu jūrā redzēju pirmoreiz. Pa ceļam dziedājām dažādus gabalus no visādām dziesmām – no Armanda, Aivja un Gustavo līdz The Streets, The Beatles un vecajiem labajiem – "Zemeņu lauks", "Nevis slinkojot un pūstot".. :) Vispār tika noskaidrots, ka šī dziesma diezgan daudziem patīk labāk par Latvijas himnu – tā ir sakarīgāka un.. noderīgāka. No mola notika tāllēkšanas un daiļlēkšanas sacensības, pēc tam daži paskraidīja apkārt un pačurāja (pirms tam ēdām arbūzu). Tad gājām uz Pāvilostas centra pusi. Maita un Māris jau kaut kur šeit bija gājuši (lai iepirktu zeķes futbolam), tāpēc varēja parādīt, kur dzīvo pidars (tā bija rakstīts uz mājas durvīm) un uz kura soliņa sēž maukas (tā uz tā bija rakstīts). Un vēl tika noskaidrots, ka nav vērts gaidīt īsto un vienīgo, ir jāņem to, kas ir. (Gan jau tēma skaidra.) Pa ceļam pabļaustījāmies, jokojām, smējāmies, trokšņojām, runājāmies, satikām kādu vietējo, kurš prasīja uguni, lai gan tūlīt pat izvilka šķiltavas.. Vispār jau vietējie mūs nosauca par pankiem un kaut kā vēl. Tad mēs lēnā garā pagriezāmies atpakaļ uz jūras pusi. Ap vieniem kāds pajautāja eRem, cik pulkstenis, un viņš tūdaļ bija pirmais, kurš mani apsveica dzimšanas dienā. Pēc tam visi pārējie. Kaut kad ap diviem nonācām atpakaļ pie mājas, pasēdējām pie ugunskura un nolēmām sagaidīt saullēktu. Tāpat jau tikai dažas stundas. eRe aizgāja gulēt ātrāk, pārējie palika. Tika izteikti ne visai cildinoši vārdi par bezalkoholisko alu. Man jau vienalga, es alu nedzeru. Paspriedām par mūziku, notika dažas rituāliem līdzīgas dejas ap ugunskuru un pēkšņi parādījās Sašiņš – liels, bet jauns suns, šķirnes es tāpat nezinu (kaut kas uz buldoga pusi). No sākuma baidījās no mums, okšķerēja visapkārt, apēda arbūza sulā mērcētus cepumus, pēc tam visu arbūza mizu nograuza un prom negāja. Maita un Evans ar šo vēl paspēja sakauties. Tā kā neviens nezināja, no kurienes tas nācis, kurp iedams un kā to sauc, bet kaut kā to vaidzēja saukt, par Suni taču nevar, tad tika nolemts, ka tas ir Aleksandrs (Sašiņš). Pie reizes visi pabrīnījās, kā krieviem tā izdodas saīsināt vārdus – Nikolajs → Koļa, Jevgenijs → Žeņa, Vladimirs → Vova.. Nu vispār. Laiks gāja, gaisma ausa, taču pietrūka pacietības sagaidīt Sauli. Pusstundu pirms saullēkta visi devās gulēt. Tas bija ap četriem.
Mani pamodināja kāds troksnis ap deviņiem. Es biju izvēlējies gulēt iekšā. Maita, eRe un Māris – ārā teltī. Mārim pirms gulētiešanas vēl vajadzēja piepumpēt lielo matraci, kurš līdz rītam tāpat nolaiž gaisu. (Uz kā ta' pa to laiku gulēja eRe, nezinu.) Maita pa to laiku esot ķerstījis Sašiņu, kurš iekodās mūsu futbolbumbā un dieba prom. Un par to atrāvās pa stilbiem un atdeva bumbu. Šie abi piecēlās tikai ap kādiem 11-iem vai vēlāk, eRe laikam nedaudz pēc 9-iem. Ārā lienot, uzmodinājis arī šos (pustukšs matracis) un kaut ko teicis par labu vēju.
Nu, jā – visas šīs trīs dienas jau notika sērfošana. Neviens no iesācējiem uz dēļa gan nekāpa, jo tam vajadzēja brīvu hidrotērpu, brīvu dēli un buru, mazākus viļņus un mazāku vēju. Zane sērfoja, bet viņa ir ne īsti iesācēja, ne profiņš. Profiņiem, kas sērfoja, gāja labi, glisēja visu laiku, šo to nofilmēju. Vējš jau bija labs, vienu brīdi pavisam jūrā saskaitīju desmit sērferus (mūsējie bija trīs, vēl daži no "Buru sporta" komandas un citi). eRe iemācījās lēkāt pa / pār viļņiem. Viņš stāstīja, ka kādu kilometru no krasta ir divmetrīgi viļņi un pamatīgs vējš. Tas gan nav nofilmēts, jo no krasta šos tādā attālumā tikai ar binokli var saskatīt. Bet viņi jau brauc pat divus kilometrus tālu.
Pamodās tie tur abi tiešām vēlu, visi pārējie jau bija paēduši brokastis (izņemot sērferus – tie devās jūrā pēc iespējas ātrāk), es paspēju kādus divus kilometrus nostaigāt gar krastu turp un atpakaļ, kad pārnācis satiku šos ēdam brokastis.
Kaut kad ap pusdienlaiku tika noorganizēts četru gājiens pēc saldējuma. Es, Māris, Zane, Maita. Zane bija apsolījusi panest Māri un nu viņai nācās to arī darīt. Pieteicās un dabūja arī Maita. :) Pa ceļam nekā īpaša, lēnā garā pastaigājoties notikām līdz veikalam. Var redzēt, ka tāds miestiņš kā Pāvilosta negaida lielus iepirkšanās viļņus – veikali tiek izpirkti, kasierēm trūkst kvalifikācijas, šoreiz viņa kaut ko "nepareizi sasita". :) Un tad diezgan ātri gājām atpakaļ, pa ceļam notiesājām savus saldējumus. Māris nesa Zani, Zane nesa Māri, Maita ierosināja skriet stafetes, lai saldējums neizkustu, kamēr nonāksim galā. Neskrējām gan, bet ātri gājām. Neskatoties uz diezgan stipro vēju, kļuva karsti un nolēmām pēcāk iet peldēties. Apēdām vēl vienu saldējuma porciju, pārģērbāmies un devāmies pie jūras. Pa šo laiku mana vēlēšanās doties ūdenī kļuva arvien mazāka – vējš, viļņi, auksts ūdens, ne pārāk silts gaiss.. Pagulējām kādu laiciņu pludmalē, radās ideja (atradām veselu spuldzīti), parunājāmies, pierunājām Maitu pieteikties par modeli. :D Tagad man sūrst kakls un rokas, laikam no gulēšanas saulē. Uzradās arī četri pieci skatītāji, kas gribēja paskatīties, kā ta' mēs četri (es, Maita, Māris, Elza) līdīsim ūdenī. (Kad no rīta viens pastaigājos, meklēdams dzintarus, man nosala kājas.) Un mēs arī gājām. Pēdējā reize tomēr. Auksts bija. Tiešām, taču, kad pirmoreiz samērcējies, tad vairs aukstumu tā nejūt. Vai vispār neko vairs nejūt. :)
Un tad lēnā garā sākām kravāt mantas un vākt visu kopā. Un devāmies mājup uz Siguldu. Pa ceļam bija jāizlaiž Māris Kuldīgā. Jauka pilsētiņa, pamatīgi apmaldījāmies. Pēc tam bija jāizlaiž Evans Jūrmalā. Tad braucām tālāk uz Siguldu. Savās mājās es nonācu ap 10-iem vakarā. Ieslēdzu mobilo un palēnām saņēmu visas aizkavējušās sms. Uz dažām arī atbildēju. Gulēt aizgāju ap 2-iem, jo skatījos "Kapeņu stāstiņus". No rīta ilgi gulēju un vēl tagad miegojos.
Jāņi gan nav mani mīļākie svētki, taču, ja šādi būs arī nākošie.. :)
Ja būs iespēja atgriezties, izmantošu.