pzrk, šodien, 27.07.2005 @10:14 am (komentārs)
Man vispār viss ir skaic, izņemot to, ko ar to [visu] darīt.
Aim konfjūst.

Vakar stāvēju pie sliedēm, pie gājēju pārejas, gaidīju, kamēr vilciens pabrauks garām. Preču vilciens, garš bija. Stāvēju, gaidīju un ievēroju, ka otrpus sliedēm stāv kāda meitene baltā jaciņā. Tā kā vilciens brauca, es viņu redzēju caur vagoniem uz sekundes desmitdaļu ik pēc sekundes. Viņa runāja pa telefonu un visu laiku mainīja stāvokli – te pacēla kāju, te pagriezās uz vienu vai otru pusi. Kad saruna beidzās, viņa vienkārši stāvēja man pretī un skatījās uz šo un to. Pēc apmēram pusminūtes (un šādos brīžos tas ir ilgi) no šiem mazajiem acumirkļiem, kad viņu redzēju, es sapratu, ka viņa ir pievilcīga.

Kad vilciens bija prom, un mēs gājām viens otram garām, es nebiju nekļūdījies. Tajā brīdī atskārtu, ka dzīvē ir ļoti līdzīgi. Priekšstats par citiem, gan labais, gan sliktais, veidojas no šādiem maziem acumirkļiem, kad otrs aizmirstas un uz mirkli parāda, kāds ir patiesībā. Un no šiem mazajiem gabaliņiem – replikām, ķermeņa valodas, acu uzmetieniem, intonācijas – arī veidojas patiesais iespaids par kādu, līdz kādā mirklī pēc ilga laika saproti – eņģelis vai kuce.