– Esmu pilnīgi vienisprātis ar tevi, – Hercogiene piekrita, – un pamācība ir tāda: esi, kas tu šķieti esam, jeb, vienkāršāk izsakoties, nekad neiztēlojies par kaut ko citu kā to, kas tu citiem šķieti esam, lai tas, kas tu citiem šķieti esam, būtu kas cits nekā tas, kas tu esi.
(Alise Brīnumzemē)

Patiesībā jau (khh..) man nav personības dubultošanās. Tā vietā man ir būtības trīskāršošanās. Es zinu, kāds es esmu, un tāds es negribu būt. Tāds, kāds es gribu būt, es nedrīkstu būt. Un tāds, kādam man jābūt, es nevaru būt (turklāt man tas nepatiktu). Lūk!

Un tie ieteikumi, lai esmu tāds, kāds esmu. Nūū.. Vēl trakāki vien ir novēlējumi, lai es nekad nemainos, bet vienmēr palieku tāds. A, vot, kāds tāds, to gan nepasaka. Paši vainīgi, es jau sen neklausos.

Lai gan tas vēl tā. Pats sliktākais, ka es tagad vairs nezinu, ko īsti gribu. Nu, tā lielos mērogos jau mērķi palikuši tie paši, bet mazākos, tuvākos un sīkākos mērogos.. Tā ir, kā ir. Un labi tas nav nudien.

Starp citu, tikai tagad ieraudzīju šī ieraksta komentārus. ROFL! Mums vēl netic! LD :)