Pirmoreiz no šīs lielās mājas neapdzīvotības un tukšuma naktīs es nobijos kādu pusgadu pēc tam, kad mūsu vecāki bija satinuši makšķeres. Tas bija pirms kādiem 2,5 gadiem, man vēl nebija 18. To laiku mēs ar E. bijām nodzīvojuši, veiksmīgi izliekoties, ka nekas nav noticis, ka mēs nejūtamies kā lielveikalā nomaldījušies piecgadīgi bērni, kas vairs necer atrast mammu un gatavojas neizbēgamai bada nāvei kādā kaktā.
Bija vasaras beigas, augusts, un naktī plosījās neparasti spēcīgs pērkona negaiss. Nekad agrāk šī dabas parādība nebija mani iedzinusi bailēs, bet tonakt es izkāpu no gultas un izgāju koridorā, lai atrastos tālāk no logiem. Bija ap pustrijiem naktī. E. parasti nakšņoja vecāku guļamistabā (un es par to centos neizdarīt nekādus secinājumus), bet es pamanīju, ka viņa istabas durvis ir pavērtas, un pa šķirbu tumšajā koridorā iespīd gaisma. Es klusi iegāju viņa istabā un atradu viņu pie rakstāmgalda, noliekušos pār kādu grāmatu. Telpu izgaismoja ne tikai galda lampa, bet arī pāris sveces.
Viņš ne ar mazāko ķermeņa kustību neizrādīja, ka ir pamanījis manu ienākšanu, tādēļ es nostājos viņam aiz muguras un centos ielūkoties viņa lasāmvielā. No attāluma varēju saskatīt tikai to, ka tie nav drukāti burti, bet rokraksts. Neveikls, sīks, tāds kā samīcīts, ar nevienādām atstarpēm starp rindiņām.
Apsēdies uz gultas, es tev nedaudz palasīšu priekšā- E. pēc brīža mierīgi ierunājās.
Es paklausīju. Viņš pagrieza krēslu tā, lai sēdētu ar seju pret mani, un pacēla grāmatu rokā.
Kas tas ir?- es pajautāju, pirms viņš iesāka.
Klausies- viņš ignorēja manu jautājumu.
Tad viņš sāka lasīt:
( ... )
Lasot E. balss ne mirkli nenotrīcēja, bez jebkādas izteiksmes, tā plūda auksta un rāma, kā ledains strauts.
Vai tas ir tavs sacerējums?- es pajautāju, sapratusi, ka turpinājuma nebūs, jo E. tikai nogaidoši manī skatījās.
Tā ir tavas mātes dienasgrāmata- viņš paziņoja tikpat vēsi, kā lasot šo fragmentu, bet uzliekot uzsvaru uz vārdu
tavas. Viņa seja neatspoguļoja nekādas emocijas.
Pirmais, kas man ienāca prātā, un šī doma man uzreiz iedvesa kaut kādas dīvainas šausmas- tāda lasāmviela noteikti kādam var izsaukt erekciju, bet, ar šaubām nopētījusi E., es nezkādēļ biju pilnīgi droša, ka uz viņu teksts nav atstājis nekādu fizisku iespaidu. Un garīgi viņš vairāk atgādināja ledusskapja saldētavas nodalījumu nekā dzīvu cilvēku.
Viņš aizvēra grāmatu un novietoja to uz galda, ne brīdi nenovēršot no manis skatienu. Es paspēju pamanīt, ka tā ir plāna klade tumšos, cietos vākos, nobružāta, ar kaut kādu stilizētu vīteņaugu motīvu. Piecēlos un tuvojos rakstāmgaldam, vēloties to paņemt rokās, bet E., sapratis manu nolūku, demonstratīvi uzlika tai virsū savu plaukstu, viņa āda ar skaļu blīkšķi atsitās pret grāmatas vēso vāku. Es sapratu, ka man nav nekādu cerību tikt klāt dienasgrāmatai. Vismaz pagaidām ne.
Es atgriezos savā istabā, un negaisa spilgtie zibšņi un skaļie dārdi mani vairs nebiedēja.
Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka īstai dienasgrāmatai ir jābūt no papīra un tintes- taustāmai, kaut kur nogrūstai apputēšanai, vēlams tā, lai kāds to kādreiz atrastu- varbūt tad, kad tevis jau vairs nebūs, atrastu un izlasītu, un uzzinātu kaut ko par tavu dzīvi, varbūt kādu noslēpumu, un pēc tam domātu par tevi, simpatizētu tev. Man tādas dienasgrāmatas nekad nav bijis. Tās nedaudzās aprakstītās lapas, ko es varētu atstāt aiz sevis, ir aizsargātas ar paroli. Un es šaubos, vai atrastos kāds, kam tās izsauktu simpātijas.
Tomēr mana māte bija pamanījusies atstāt pēc sevis vismaz pa kādai derdzīgai intīmai pasaciņai.
