sulfaen

Mēs staigājam kā pa trauslu naža asmeni, pa tādu, kurš kuru katru brīdi var sadrupt. Dzejnieks un es. Asmens ir truls un sarūsējis. Tas nesagriež mūsu pēdas, tikai spiežas ādā un nosmērē to.

Es nevaru saprast, kādēļ viņš turas man klāt. Varbūt tādēļ, ka zina, ka tas ir bezjēdzīgi. Un nav tā vērts. Ir tādi cilvēki, kas tiecas pēc tieši tādām lietām.
Mēs pārguļam kā divi atsaluši monarhi. Pieklājīgi un vēsi. Un tad lēni un dziļi elpojam. Mūsu rokas ir pārkrustotas pār mūsu krūtīm. Drīz atskanēs šķiltavu klikšķis, un es zināšu, ka viņš ir aizsmēķējis.

Es neizprotu tiekšanos pēc kaut kā kā tādu. Es saprotu ķermeņa uzstājīgumu, kad tas pavēl apmierināt tā vajadzības. Es saprotu domas, kas cauri dienām šķiet tādas kā uzplēstas, un kaut kur aiz tām slēpjas vienkāršas zināšanas par to, ka visā šajā pietrūkst kāda svarīga fragmenta, kā puzles gabaliņa, lai saliktu bildi. Un tas diez vai ir ārstējams vai arī man nav vajadzīgo zāļu, pretindes. Bet es nesaprotu tiekšanos, mēģinājumus aizsniegties līdz kaut kam, šo stiepšanos kā uz pirkstgaliem pēc ievārījuma burkas uz augšējā plaukta.

Vienreiz, kad vēroju uz palodzes nomirušu mušu, sastingušu kājām gaisā, nodomāju, ka mēs esam radniecīgas. Un man nemaz nebija skumji par to. Varu apzvērēt.