sulfaen

Mēs satiekamies parkā.

Ir dienas vidus, gaisā lido sniegpārslas. Kāpēc viss tik ļoti atgādina filmu? Mums abiem ir melni, nobružāti mēteļi, un mēs ejam lēni, pa vidu jaucas bērnu klaigas. Es nemaz nejūtos reāla.

Kā tad ir ar tiem rituāliem?- es nosmejos.
Tu jautāji, kā var kādu  gribēt tikai seksuāli izmantot un tai pat laikā apspriest garīgas tēmas. Es nekad negribu kādu tikai seksuāli izmantot.
Neticu.
Bet tā ir.
Es drīzāk noticētu, ka literātiem labais tonis skaitās seksa laikā apspriest eksistences absurdu. Varbūt tavas dzejnieces pat uzbudina doma par Kamī vai Sartra kraupaino seju, un viņas zem tevis izkliedz- jā, sākt domāt nozīmē ielikt sevī mīnu, o, jā, tieši tā.
Viņš smejas. Tad paliek nopietns un saka- manas dzejnieces pārsvarā ir tādas kā feministes, nē, protams, viņas to nekad skaļi neatzīs, tādas nu viņas ir. Pašpārliecinātas, pašpietiekamas. Ja tu gribi gulēt ar tādu jaunkundzi, tev jārēķinās, ka seksa laikā nāksies viņu mierināt kā mazu meiteni, kam pirkstā iedūrusies skabarga, bet pēc tam saņemt savas apakšbikses sev tieši sejā. Un uz redzīti līdz nākošajai reizei. Man reti tiek tas gods kādu izmantot.