sulfaen

Un viņš bija atkal pamodies. Kad es pasniedzu Dzejniekam glāzi ar manis sajaukto martini ar vodku, E. stāvēja durvīs un skatījās uz mums, ar īkšķi lēni berzējot savas lūpas. Uz pirksta izcēlās plats, vijīgu motīvu rotāts gredzens.

Es varētu piedāvāt uzspēlēt kādu spēli, piemēram, paslēpes- viņš smīkņāja.
Kāpēc gan ne?- Dzejnieks izmeta tā, it kā atbildētu izaicinājumam.
Es skaitu līdz simts- paziņoja E. un nostājās pie sienas, uzgriezis mums muguru.

Dzejnieks saņēma mani aiz rokas un veda mani augšā pa kāpnēm uz manu istabu. Tā vietā, lai meklētu paslēptuvi, viņš piespieda mani pie sienas.
Ar griezīgu sajūtu vēderā manās domās negaidīti iezagās atmiņu uzplaiksnījumi- Viņa lūpas uz manas ādas tieši virs zeķes mežģīņu joslas. Vai arī viņš skūpsta mani tur, kur es nekad neesmu varējusi paciest neviena cita lūpas. Skūpsta maigi, bez siekalām un mēles. Instinktīvi es sāku purināt galvu, mēģinot aizdzīt šīs ainas.

Tava vienaldzība ir nogalinoša- sacīja Dzejnieks brīdī, kad es viņu atstūmu.
Tā nemēdz būt- es atbildēju.