Kad es E. vienreiz pajautāju, vai viņš gadījumā nezina, kādēļ vecāki satina makšķeres, viņš kādu brīdi klusēja un domīgi skatījās man garām. Kad viņš atbildēja, viņa balsī rāmumam bija piezadzies tāds kā mulsums-
Viņš vienreiz atnāca mājās agrāk kā parasti. Ap pusdienlaiku. Tevis nebija. Mēs ar Viņu bijām bibliotēkā.
Sekoja vēl viens klusuma brīdis, tad viņš turpināja-
Viņa uzkāpa augšā un ieraudzīja viņu kravājam ceļasomu. Viņš to darīja lēni, pēc nejaušības principa iemezdams tajā pa kādam apģērbam vai grāmatai. Kādu laiku viņu vērojusi, Viņa sāka darīt to pašu. Kad tu pārnāci, Viņi jau bija tikuši līdz mašīnai. Tu redzēji, kā Viņi iekrauj bagāžniekā somas, iekāpj- Viņa pie stūres- un aizbrauc.
Es varēju to skaidri redzēt. Redzēt kā mēmo filmu. Bez neviena vārda, kā tas noteikti norisinājās. Tomēr es zināju, ka viņš nepateica visu. Es varu iztēloties to brīdi, kad Viņa, pirms ķerties pie tās pašas nodarbes, kas bija pārņēmusi viņas vīru, brīdi bija palūkojusies uz E. Viņas skatienā noteikti bija kaut kas nedaudz bailīgs, kā izbiedētam trusim, bet tas ātri pārgāja. Nevar būt, ka tas nenotika.
Un es varu iztēloties savu tēvu- cilvēku, kas klusēja, pamazām izdzisa, līdz izzuda arī fiziski. Kā dzīvnieks, kas sajutis savas nāves tuvošanos, viņš nolīda kaut kur paslēpties.