sulfaen

Kā tāds badīgs maitasputns ārā bija uzmeties sals. Es sen nebiju nosalusi. Man bija šķitis, ka esmu kļuvusi imūna pret aukstumu. Tomēr vakar vakarā biju pārāk plāni ģērbusies. Zem vieglā mēteļa man bija tikai plāns, balts krekls. Pārnākot mājās, ielaidu vannā karstu ūdeni un, pielējusi nedaudz vannas putu, un ievēlos tajā ar visām drēbēm. Man nebija spēka tās novilkt. Galvā kaut kas spindza un dubultojās. Nemaz nepamanīju, kā vannasistabā ienāca E. un notupās uz ceļiem līdzās vannai uz grīdas. Pārliecies pār vannas malu, viņš ar pirkstu sāka truli bakstīt ziepju putās, kas bija nožēlojami noslāņojušās pār ūdens virsu. Viņa sejā bija tāda attālināta izteiksme. It kā viņa acis vērtos iekšā viņa paša pakausī.

Tu grasies pārvākties pie Viņa vai kā tamlīdzīgi?- viņš slinki novilka. Viņa balss aizplūda bez skaņas, it  kā tā brīvi plivinātos vakuumā.

Idiotisks jautājums- es nosmējos. Man šķita, ka smiekliem tobrīd bija piezadzies kaut kas nedaudz histērisks. Bet es nespēju saskatīt, no kurienes tas nāca.

Zinu- viņš pamāja- tas nočerkstēja kā smiltis man starp zobiem.

Tad viņš piecēlās, vēl pēdējo reizi viegli pārbraukdams ar roku pār ūdens virsu, un aizgāja.

Es nespēju iedomāties, ka varētu kādreiz pamest šo māju. Kādudien iziet pa durvīm un nekad vairs neatgriezties. Tas liekas neiespējami. It kā es te būtu pieburta. Iemūrēta sienā. Neko citu es nezinu, nekas cits es neesmu. Man nav citu sakņu. Man nav cita vadiņa skābekļa pievadei.