Iebāz tur roku. Tu zini kur, kur es domāju. Noglāsti sevi.
Pavēle viņa balsī izskanēja auksta. Viņš stāvēja, atspiedies pret sienu, un tukši skatījās man sejā. Tas notika pirms pāris gadiem.
Es nezinu, kādēļ paklausīju. Tā bija bezgaršīga sajūta. Es nejutu savu pieskārienu. Es tikai, atbalstījusies pret pretējo sienu piecu metru attālumā ar vienu roku aiz sava apģērba, skatījos viņam pretī bez jebkādas izteiksmes.
Pietiek!- viņš pēkšņi tā sāpīgi iešņācās, viņa acīs brīdi iedegās tāds kā naids.
Es sarāvos un pārtraucu. Tad piegāju viņam klāt un no visa spēka iegāzu pa seju. Nekad nebiju nevienam situsi. Mana roka viņa vaigā ietriecās neveikli, bet spēcīgi. Šķita, ka tā pa ceļam nevar izlemt, kādu stāvokli labāk ieņemt, tādēļ divi pirksti, kas nebija paspējuši piekļauties veidoties sākušajam kulakam, ar nagiem iegreba viņa ādā riebīgus robus. Es iebrēcos no sāpēm, ko radīja trieciens, atrāvu roku un sāku to purināt, cerot, ka nekas nav lauzts. E. nebija izkustējies ne par milimetru. Uz viņa vaiga kaut kā atsvešināti uzradās pāris trekni asins pilieni. Acis atkal bija tukšas, aukstas, tālas. Es palūkojos uz saviem pirkstiem. Tur aiz nagiem bija iestrēguši viņa ādas gabali. Sāku tos ķeksēt ārā. Tikko noplēsti miesas fragmenti man vienmēr šķituši pretīgi. Nupat tie vēl bija dzīvi un piesaistīti organismam, bet tagad, kaut arī norauti, man dažreiz šķita, ka tie joprojām spēj just, uztvert. Kā nocirsta galva, ko bende saņem aiz matiem un paceļ pret pūli giljotīnas pakājē.
Pavēle viņa balsī izskanēja auksta. Viņš stāvēja, atspiedies pret sienu, un tukši skatījās man sejā. Tas notika pirms pāris gadiem.
Es nezinu, kādēļ paklausīju. Tā bija bezgaršīga sajūta. Es nejutu savu pieskārienu. Es tikai, atbalstījusies pret pretējo sienu piecu metru attālumā ar vienu roku aiz sava apģērba, skatījos viņam pretī bez jebkādas izteiksmes.
Pietiek!- viņš pēkšņi tā sāpīgi iešņācās, viņa acīs brīdi iedegās tāds kā naids.
Es sarāvos un pārtraucu. Tad piegāju viņam klāt un no visa spēka iegāzu pa seju. Nekad nebiju nevienam situsi. Mana roka viņa vaigā ietriecās neveikli, bet spēcīgi. Šķita, ka tā pa ceļam nevar izlemt, kādu stāvokli labāk ieņemt, tādēļ divi pirksti, kas nebija paspējuši piekļauties veidoties sākušajam kulakam, ar nagiem iegreba viņa ādā riebīgus robus. Es iebrēcos no sāpēm, ko radīja trieciens, atrāvu roku un sāku to purināt, cerot, ka nekas nav lauzts. E. nebija izkustējies ne par milimetru. Uz viņa vaiga kaut kā atsvešināti uzradās pāris trekni asins pilieni. Acis atkal bija tukšas, aukstas, tālas. Es palūkojos uz saviem pirkstiem. Tur aiz nagiem bija iestrēguši viņa ādas gabali. Sāku tos ķeksēt ārā. Tikko noplēsti miesas fragmenti man vienmēr šķituši pretīgi. Nupat tie vēl bija dzīvi un piesaistīti organismam, bet tagad, kaut arī norauti, man dažreiz šķita, ka tie joprojām spēj just, uztvert. Kā nocirsta galva, ko bende saņem aiz matiem un paceļ pret pūli giljotīnas pakājē.