sulfaen

Viņa īrētais dzīvoklis. Uz vecas dēļu grīdas stāv kaudzēm noplukušu, pieputējušu grāmatu, no kurām kā mēles izspraucas izplīsušas lapas. Pelēka dienasgaisma caur pusaizvilktiem aizkariem visu padara miglainu, blāvu. Es kā transā izslīdu cauri istabai un apsēžos uz izvandītas gultas malas. Palagi ir tumši zili. Būtu iederīgi, ja tie izskatītos saburzīti un mēnešiem nemainīti, tomēr tā nav. Pieliecoties tuvāk, es varu sajust veļas pulvera smaržu. Viss nav tik klišejiski kā varētu būt.
Dzejnieks apsēžas uz grīdas man pretī un pasniedz vīna glāzi, pildītu ar sarkanu šķidrumu. Es ieraduma pēc pirms iemalkošanas apostu dzērienu, bet momentāli to nožēloju. Viņš ar interesi vēro šo žestu, un es saprotu, ka tas izskatās muļķīgi un absolūti neiederas situācijā.

Tikai neiedomājies, ka man pirkstā ir iedūrusies skabarga- es brīdinu, kad viņa roka pieskaras mani kājai.
Nenāk ne prātā- viņš nosmīn.

Kaut kas ir ar to, ka šādos gadījumos nekad nevar notvert īsto brīdi, kurā sākt priekšspēli. Viss ir tāds kā izmocīts, vāji nospēlēts. Jo pēc iepriekšējas vienošanās. Neveikls un bezgaršīgs.

Pēc tam mēs guļam blakus, ķermeņiem nesaskaroties. Nē, es neizjūtu apmierinājumu. Nekādu. Es nemaz necentos to sasniegt. Kad viņš paskatās uz mani un pastiepj roku, es saku- nevajag. Varu derēt, ka viņš tobrīd nodomā kaut ko par tukšumu, par melno caurumu, kurā es karājos īsi pirms morālajām paģirām, kas man noteikti iestāsies pēc nejēdzīga gadījuma sakara. Bet es sev apzvēru, ka tas nav tiesa. Man pat nav skumji. Es skatos gaisā, kurā nez pa kuru laiku parādījusies saule iezīmē blīvu putekļu līniju. Vienmēr ir šie putekļi gaisā. Un laiks, kas šķiet tikšķam kaut kur visuma nebūtībā.