into dust - part 2
Toreiz- pēc tās negaisa nakts- es sakūru sārtu, kā biju agrāk redzējusi kādā filmā.
Kamēr E. bija aizbraucis, es pārraku visu viņu istabu, meklējot mātes dienasgrāmatu, tomēr neatradu to. Es iegriezos arī vecāku guļamistabā. Kopš viņi bija satinuši makšķeres, es tur nekad nebiju gājusi iekšā. Meklējot plāno grāmatiņu, es atklāju, ka mātes kumode ir pilna ar viņas veļu, naktskrekliem, halātiem, un skapī karājas pāris tēva krekli un uzvalki. Skatoties uz šiem nedzīvajiem rēgiem, mani pārņēma pēkšņs niknums. Tas nav nekas tāds, kas man ir raksturīgs. Un varbūt es tikai iztēlojos, ka tas bija niknums. Man jau kopš bērnības ir paticis spēlēt viena aktiera izrādes pašai priekš sevis.
Kad E. mašīna lēni stūmās iekšā pa iebraucamo ceļu, es pie baseina uz akmens flīzēm jau biju sakūrusi sārtu. No degošajām, ar aizdedzināmo šķidrumu aplaistītajām lupatām vēlās melni, riebīgi dūmu mutuļi. Pēkšņa, spēcīga vēja brāzma ienesa baseinā pusi mana ugunskura satura. Tur tas peldēja kopā ar visu pārējo, kas sakrājas, ja visu vasaru baseins ne reizi nav tīrīts. Otra sārta puse bija izšķīdusi, un liesmas nožēlojami rīstījās, pārvēršoties zemā kūpēšanā. Sāka līt.
Ej iekšā- pēkšņi ierunājās E. Viņš bija pienācis klāt un pavisam vienkārši skatījās manās aktivitātēs.
Pēc tam es pa virtuves logu vēroju, kā viņš ar ūdeni apdzēš uguns pusaprītās driskas, kā viņš ar visām drēbēm iebrien netīrajā baseinā un izzvejo no tā katru apdegušo lupatu, kā viņš to visu sagrūž atkritumu maisā un aiziet. Lietus pamazām pārvērtās baltā, zemi dragājošā sienā.
Kad viņš ienāca virtuvē un pastiepa roku pēc dvieļa, viņš bija viscaur izmircis. Pavirši apslaucījis dvielī rokas, E. piegāja pie atvilknes, kurā kopā ar dakšiņām un nažiem glabājās arī viņa zilganbaltā cigarešu paciņa un šķiltavas. Viņš nesmēķēja. Tikai kādu reizi pusgadā izvilka vienu cigareti un paniekojās, tēlojot kādu dīkdienīgu varoni no filmas. Vienreiz pēc tāda atgadījuma viņš vēma.
Tagad viņš aizdedzināja cigareti un izdarīja no tās vienu ilgu ieelpu. Izpūtis dūmus, viņš pabāza nenosmēķēto cigareti zem ūdens strūklas izlietnē. Tā apdzisa, un viņš to izmeta atkritumu spainī.
Fragments, ko es nolasīju no viņas dienasgrāmatas, ar to nebeidzās- pagriezies pret mani, viņš mierīgi ierunājās- tas noslēdzās ar vārdiem- un mans vīrs sēdēja krēslā istabas stūrī un skatījās uz mums bez jebkādas izteiksmes sejā, kā statuja.
Kamēr E. bija aizbraucis, es pārraku visu viņu istabu, meklējot mātes dienasgrāmatu, tomēr neatradu to. Es iegriezos arī vecāku guļamistabā. Kopš viņi bija satinuši makšķeres, es tur nekad nebiju gājusi iekšā. Meklējot plāno grāmatiņu, es atklāju, ka mātes kumode ir pilna ar viņas veļu, naktskrekliem, halātiem, un skapī karājas pāris tēva krekli un uzvalki. Skatoties uz šiem nedzīvajiem rēgiem, mani pārņēma pēkšņs niknums. Tas nav nekas tāds, kas man ir raksturīgs. Un varbūt es tikai iztēlojos, ka tas bija niknums. Man jau kopš bērnības ir paticis spēlēt viena aktiera izrādes pašai priekš sevis.
Kad E. mašīna lēni stūmās iekšā pa iebraucamo ceļu, es pie baseina uz akmens flīzēm jau biju sakūrusi sārtu. No degošajām, ar aizdedzināmo šķidrumu aplaistītajām lupatām vēlās melni, riebīgi dūmu mutuļi. Pēkšņa, spēcīga vēja brāzma ienesa baseinā pusi mana ugunskura satura. Tur tas peldēja kopā ar visu pārējo, kas sakrājas, ja visu vasaru baseins ne reizi nav tīrīts. Otra sārta puse bija izšķīdusi, un liesmas nožēlojami rīstījās, pārvēršoties zemā kūpēšanā. Sāka līt.
Ej iekšā- pēkšņi ierunājās E. Viņš bija pienācis klāt un pavisam vienkārši skatījās manās aktivitātēs.
Pēc tam es pa virtuves logu vēroju, kā viņš ar ūdeni apdzēš uguns pusaprītās driskas, kā viņš ar visām drēbēm iebrien netīrajā baseinā un izzvejo no tā katru apdegušo lupatu, kā viņš to visu sagrūž atkritumu maisā un aiziet. Lietus pamazām pārvērtās baltā, zemi dragājošā sienā.
Kad viņš ienāca virtuvē un pastiepa roku pēc dvieļa, viņš bija viscaur izmircis. Pavirši apslaucījis dvielī rokas, E. piegāja pie atvilknes, kurā kopā ar dakšiņām un nažiem glabājās arī viņa zilganbaltā cigarešu paciņa un šķiltavas. Viņš nesmēķēja. Tikai kādu reizi pusgadā izvilka vienu cigareti un paniekojās, tēlojot kādu dīkdienīgu varoni no filmas. Vienreiz pēc tāda atgadījuma viņš vēma.
Tagad viņš aizdedzināja cigareti un izdarīja no tās vienu ilgu ieelpu. Izpūtis dūmus, viņš pabāza nenosmēķēto cigareti zem ūdens strūklas izlietnē. Tā apdzisa, un viņš to izmeta atkritumu spainī.
Fragments, ko es nolasīju no viņas dienasgrāmatas, ar to nebeidzās- pagriezies pret mani, viņš mierīgi ierunājās- tas noslēdzās ar vārdiem- un mans vīrs sēdēja krēslā istabas stūrī un skatījās uz mums bez jebkādas izteiksmes sejā, kā statuja.