sulfaen

Ja es gribētu sev izdomāt vārdu, tas varētu būt Ieva. Vai Lilita. Man šķiet, es kādreiz kaut kur lasīju, ka senebreju mitoloģijā pirmā sieviete bija Lilita, bet Ādams viņai ātri vien apnika, un viņa, izmantojot sievišķīgu viltību, izvilināja no Dieva kaut kādas zināšanas, bet pēc tam aizlaidās uz kaut kādu salu, lai vēlāk sāktu nodarboties ar dēmonu dzemdināšanu. Ādams saskuma, un Dievs viņam Lilitas vietā radīja Ievu. Tad sekoja ābols u.t.t., u.t.j.p.

Es varētu būt kaut kas pa vidu starp šo Ievu un Lilitu. Divas nolādētas sievietes. Varbūt savā ziņā ir taisnība tajā, ka vīrietis bez sieviešu nešķīstās sabiedrības un tās kārdinājumiem ir tīrs un nesamaitāts. Kā bērns. Garīgs. Gudrs. Bright. Varbūt šajā mītiskajā domā patiešām ir kaut kāda gudrība.

Bet es esmu piedzimusi kā Izabella un varbūt līdzīgi savām senajām priekštecēm esmu iemesta pasaulē, kurā esmu nolemta krist grēkā. Un pavedināt grēkā citus. Un man nemaz nav citas iespējas, citas izvēles. Es tiešām esmu jau piedzimusi kaut kādā situācijā, kaut kādā dzīvē, no kuras nekad nespēšu izkļūt.

Izabella arī ir sātanisks vārds. Noteikti ne labs. Kaut ko ļaunu vēstošs. Kaut ko postošu. Pilnīgi iespējams, esmu to dabūjusi no kaut kāda nevainīga seriāla, kādas Santas Barbaras vai tamlīdzīgi. Vismaz man ir tādas aizdomas. Neesmu gan nekad centusies noskaidrot patiesību. Bet man šķiet, ka tāds tajos laikos ir bijis gandrīz visu pirmo nelatvisko vārdu izcelsmes avots.