Atceros juristu kādā uzņēmumā, kurā kādas 5 minūtes strādāju (mana dzīve vispār ir tāda 5 minūšu epopeja, es nekur ilgi nenoturos). Viņš bija tāds kluss, noslēgts, varbūt kautrīgs. Es atceros, kā viņš uz mani vienmēr skatījās. Skatījās kā uz kaut ko ilgotu, bet neaizsniedzamu. Un tobrīd es skaidri zināju, ka tieši tādēļ neaizsniedzams ir viņš pats. Jo tu nevari pastiept roku un pieskarties kādam, kas netic, ka var pieskarties tev. Man vienmēr ir patikuši tādi vīrieši.