Mēs visi, kaut arī negribam tajā atzīties, kaut kādā ziņā gaidām savu īsto cilvēku- man šodien sacīja Dzejnieks- varbūt pareizāk būtu teikt- nav moderni kaut kā tādā atzīties. Tas nav labais tonis. Tomēr, lai kādu daiļliteratūras grāmatu tu nepaņemtu rokās, tajā vienmēr būs kāda norāde uz šīm ilgām.
Viņš stāvēja manā istabā un pētīja mana visai nabadzīgā grāmatplaukta saturu. Tur kopējā jūklī aizvien rēgojās pa kādai vidusskolas mācību grāmatai, un es saviebos no šī pēkšņā atklājuma. Algebra 10.klasei nav gluži kas tāds, ko tu gribētu nodemonstrēt savam potenciālajam mīlniekam literātam.
Tu gribēji teikt, ka rakstnieki ir sapņotāji, kam nav nekā labāka, ko pasākt ar savu laiku, kā vien garlaikot cilvēkus ar savu naivumu?- kaut kā svešādi man pašai izskanēja mana atbilde. Vēderā ievaidējās pēkšņa pilnīga tukšuma sajūta. Tāda kaila. Es peldēju pa kaut kādu dīvainu straumi, un man tas nepatika. Es negribēju tā atbildēt, protams, negribēju. Rakstnieki ir svēti un neaizskarami. Pat man. Es viņiem visiem ļoti ticu. Kam gan vēl es varētu ticēt?
Tev ļoti patīk valkāt šo pohujistes masku, vai ne?- viņš tā asi izmeta.
Tieši tā- es pamāju.
Tobrīd manas istabas durvis atvērās un ienāca E. Nepievēršot mums nekādu uzmanību, viņš iegāzās manā gultā un atvēra savu Marķīza de Sada Justīni.
Dzejnieks sarauca pieri, bet es viņam pamāju uz durvju pusi- iziesim pastaigāties, parādīšu tev dārzu.
Tā laikam nebija veiksmīga doma- ierasties pie tevis- ieminējās Dzejnieks, kad mēs bijām ārā.
Es paraustīju plecus. Man nebija, ko atbildēt.
Vai viņam nav nekā cita, ar ko nodarboties?- viņš dusmojās.
Trauki it kā ir nomazgāti- es novilku.
Bija redzams, ka Dzejnieks joprojām nebija ticis pāri šokam, kas viņu piemeklēja, kad E., pēc zvana atverot durvis un ieraugot viņu uz sliekšņa, bija tās uzreiz aizcirtis Dzejnieka deguna priekšā, it kā tur neviena nebūtu.
Manam brālim ir savi īpatnējie priekšstati par labu izklaidi- es beigās noteicu- tur neko daudz nevar līdzēt.
Man radās sajūta...- viņš iesāka, bet tad pārdomāja- labi, aizmirsīsim.
Un tad viņš man tuvojās, lai noskūpstītu. Tas bija tik negaidīti, ka es sarāvos. Es varēju iedomāties seksu ar viņu, seksu, kas varētu attīstīties par kaut ko labu, veiksmīgu, es varēju iztēloties viņa gaišo acu skatienu caur viņa matu šķipsnām, tādu skaidru, viegli laimīgu, bet es nevarēju paciest to, ko viņa lūpas tagad centās paveikt uz manējām. Tajā bija kaut kas uzspēlēti aizbildniecisks. Perverss. Viņš skūpstīja mani ne tādēļ, ka viņam to gribētos, bet tādēļ, ka domāja, ka tādā veidā izdara man kaut kādu laipnību, izrāda- es tevi negribu tikai vēl kādu reizīti izdrāzt. Tas man uzdzina sliktas atmiņas.
Viņš stāvēja manā istabā un pētīja mana visai nabadzīgā grāmatplaukta saturu. Tur kopējā jūklī aizvien rēgojās pa kādai vidusskolas mācību grāmatai, un es saviebos no šī pēkšņā atklājuma. Algebra 10.klasei nav gluži kas tāds, ko tu gribētu nodemonstrēt savam potenciālajam mīlniekam literātam.
Tu gribēji teikt, ka rakstnieki ir sapņotāji, kam nav nekā labāka, ko pasākt ar savu laiku, kā vien garlaikot cilvēkus ar savu naivumu?- kaut kā svešādi man pašai izskanēja mana atbilde. Vēderā ievaidējās pēkšņa pilnīga tukšuma sajūta. Tāda kaila. Es peldēju pa kaut kādu dīvainu straumi, un man tas nepatika. Es negribēju tā atbildēt, protams, negribēju. Rakstnieki ir svēti un neaizskarami. Pat man. Es viņiem visiem ļoti ticu. Kam gan vēl es varētu ticēt?
Tev ļoti patīk valkāt šo pohujistes masku, vai ne?- viņš tā asi izmeta.
Tieši tā- es pamāju.
Tobrīd manas istabas durvis atvērās un ienāca E. Nepievēršot mums nekādu uzmanību, viņš iegāzās manā gultā un atvēra savu Marķīza de Sada Justīni.
Dzejnieks sarauca pieri, bet es viņam pamāju uz durvju pusi- iziesim pastaigāties, parādīšu tev dārzu.
Tā laikam nebija veiksmīga doma- ierasties pie tevis- ieminējās Dzejnieks, kad mēs bijām ārā.
Es paraustīju plecus. Man nebija, ko atbildēt.
Vai viņam nav nekā cita, ar ko nodarboties?- viņš dusmojās.
Trauki it kā ir nomazgāti- es novilku.
Bija redzams, ka Dzejnieks joprojām nebija ticis pāri šokam, kas viņu piemeklēja, kad E., pēc zvana atverot durvis un ieraugot viņu uz sliekšņa, bija tās uzreiz aizcirtis Dzejnieka deguna priekšā, it kā tur neviena nebūtu.
Manam brālim ir savi īpatnējie priekšstati par labu izklaidi- es beigās noteicu- tur neko daudz nevar līdzēt.
Man radās sajūta...- viņš iesāka, bet tad pārdomāja- labi, aizmirsīsim.
Un tad viņš man tuvojās, lai noskūpstītu. Tas bija tik negaidīti, ka es sarāvos. Es varēju iedomāties seksu ar viņu, seksu, kas varētu attīstīties par kaut ko labu, veiksmīgu, es varēju iztēloties viņa gaišo acu skatienu caur viņa matu šķipsnām, tādu skaidru, viegli laimīgu, bet es nevarēju paciest to, ko viņa lūpas tagad centās paveikt uz manējām. Tajā bija kaut kas uzspēlēti aizbildniecisks. Perverss. Viņš skūpstīja mani ne tādēļ, ka viņam to gribētos, bet tādēļ, ka domāja, ka tādā veidā izdara man kaut kādu laipnību, izrāda- es tevi negribu tikai vēl kādu reizīti izdrāzt. Tas man uzdzina sliktas atmiņas.