sulfaen

Daudzreiz esmu nobijusies no tā, ka tas varbūt ir acīmredzami. Es nokāpju pa trepēm, un cilvēki uz mani skatās, un viņi vienkārši redz. Redz tās ainas, kas brīžiem sagrābj manu apziņu. Man nākas ilgi atgādināt sev, ka man nemaz nav īstu domu, un es esmu mantojusi mūsu ģimenei raksturīgo ārējā apvalka absolūtumu. Mēs vienmēr esam staigājuši kā tukšas olu čaumalas. Bez sejā iezīmētām ilgām un cerībām, un iekāres. Un varbūt mums nekad nav bijis tiesību būt par kaut ko vairāk.

Mani mati ir izķemmēti un iztaisnoti gludi, man mugurā ir tumšzila blūze un bikses, es nokāpju pa trepēm, un viss notiek kā parasti. Dzejnieks mēģina aplikt man roku ap vidukli, es redzu E. telpas otrā galā, viņš tukši noraugās manī, neklausoties tajā, ko viņam stāsta kāda skaista tumšmate, pieliekusies ar lūpām pavisam tuvu viņa ausij. Es zinu, ka es pamodīšos dzejnieka gultā, un gaiss šķitīs pārāk silts un sauss, un es nodomāšu, ka tas man asociējas ar vārdu mirt, šī tukšā skaidrība.

It kā mirt nozīmētu traukties tālāk iekšā nākotnē, dienās, kas sekos cita citai, iet uz priekšu tunelī, kura galā gaisma... Nē, gaismas nebūs- par to esmu gandrīz droša.