Reizēm radās sajūta, ka viņa- mūsu māte- ir laidusi pasaulē mūs visus- tēvu, E. un mani. Vai arī izvilkusi no kādas pažobeles un tagad nezina, ko īsti ar mums iesākt. Mēs bijām viņas personīgie spoki. Vienmēr klusējošais tēvs, E.- pārmērīgi mierīgais un saltais bērns ar neparasti asām acīm, un es, kas uz visu noskatījos no malas, it kā stāvētu ārpus kaut kāda mātes novilkta riņķīša.
Vienreiz, kad man bija 12, viņa uz mani paskatījās. Tas bija ilgākais skatiens, ko viņa man jebkad bija veltījusi.
Tu izaugsi ļoti skaista- viņa konstatēja ar tādu aukstu pārsteigumu balsī. Tur nebija ne miņas no atzinības, šķita, ka tas vienkārši bija apstāklis, ar kuru viņa nebija rēķinājusies.