sulfaen

Toreiz- gandrīz pirms gada- viņš apgūlās man blakus un vienkārši sāka mani glāstīt. Viņa pirksti lēni slīdēja pār manām rokām, kaklu, pleciem, muguru. Tad, brīdi minstinājušies, noslīdēja zemāk. No sākuma man šķita, ka tā ir kāda spēle, slimīga rotaļa, bet viņa sejas izteiksme bija neizdibināma. Tajā bija kaut kas no koncentrēšanās, kas piemīt pianistiem, kad tie sēž pie klavierēm, bet atjaukts ar sāpēm. Viņa acis skatījās tikai uz manu ķermeni vietās, kur to skāra viņa pirksti. Es nekad nebiju izjutusi uz savas ādas kaut ko tik vieglu, bet koncentrētu, pilnu strāvas un impulsu. Tas bija šausminoši. Manā prātā kaut kas bezdievīgi spārdījās. Mana sirds sitās mežonīgā ātrumā. Adrenalīns. Pamazām tas noplūda manī un iedvesa atvieglojošu eiforiju.

Kad viņa roka pievilka mani tuvāk, es neizturēju, es apliku kāju ap viņa gurnu.

Kāda daļa manis cerēja, ka tas tomēr nenotiks- E. sacīja un ievilka mani cieši savā apskāvienā. Abas viņa rokas bija uz manas muguras, viņa celis starp manām kājām. Viņa elpa plūda iekšā manā.

(Iedot elpu nozīmē iedot dzīvību.)