Pirmoreiz tas atgadījās neilgi pēc tam, kad vecāki bija satinuši makšķeres. No sākuma es vēl pieņēmu, ka viņi ir aizbraukuši kādā ceļojumā, viņi to mēdza darīt, protams, ne tik pēkšņi un neplānoti. Bet esmu pārliecināta, ka E. ne brīdi nedomāja, ka viņi jebkad atgriezīsies.
Tas vienmēr sākās ar pēkšņu E. intereses zudumu attiecībā pret realitāti. Telefoni tika atslēgti un aizmirsti ieslēgt atpakaļ, zvanus vai klauvējienus pie ārdurvīm reti kāds sadzirdēja. Dienas sāka pārvērsties bezizmēra laika masā, biezputrā. Klusums ieguva kaut kādu vēl padziļinātāku formu, bet arī tas palika nesaklausīts. Klusumu taču var dzirdēt? Parasti var. Mēs klīdām katrs savās stundās, brīžiem sajaukuši dienas ar naktīm, vilkāmies pa trepēm, izvazājot pa māju grāmatas un traukus. Reizēm, kaut arī mēs māju gandrīz nepametām, varējām neredzēties pat vairākas dienas. Varbūt kādā brīdī paslīdējām viens otram garām un to pat nepamanījām.
Nebija nekā cita, tikai šī māja. Kā noslēgta šūna tukšā visumā, kurš lūrēja iekšā pa mūsu logiem.
Tādos periodos es naktīs piekopu rituālu ar gaismu ieslēgšanu un izslēgšanu, pārvietojoties no vienas telpas otrā. Tā, lai es ne mirkli nepaliktu pilnīgā tumsā. Ejot es pacēlu no grīdas izmētātas grāmatas, izlasījusi no nejaušām lappusēm nejaušus teikumus, es tās turpat arī atstāju.
Es nezinu, ar ko E. nodarbojās savās apetītes zuduma dienās. Bet par viņa nodarbēm es vispār maz ko zināju. Pastāvēja uzskats, ka viņam ir darbavieta, nodarbošanās, par kuru es nojautu tikai to, ka tā pa laikam viņu nosēdināja pie datora vai retu reizi lika iedarbināt mašīnu. Viņš, protams, lasīja, daudz lasīja, vienmēr daudzreiz vairāk kā es. Tomēr, vērojot uz grīdas nomestās grāmatas, kas pēc viņa palika kā asiņainas sliedes, es sapratu, ka tās tad bija pārstājušas izsaukt viņā noturīgu interesi. Viņš skatījās tām cauri.
Mēs nekad neesam īpaši daudz sarunājušies. Bērnībā mēs gandrīz nepārmijām ne vārda. Arī vēlāk to nekad nebija daudz. Pat tad, kad vecāki bija satinuši makšķeres, mēs nepievērsāmies it kā neizbēgamām sarunām par saimnieciskām tēmām, mēs izlikāmies, ka nekas nav noticis, vai, ka nekas nekad nav bijis citādāk, kā tagad, katrs savā nodabā padarot to, ko viņam labpatikās. Tīri trauki bija E. reliģija, viņš necieta, ja izlietnē kaut kas atradās. Tāpat man radās aizdomas, ka pārtika ledusskapī pārsvarā bija viņa nopelns. Un dažreiz pagatavotie ēdieni. Es mēdzu iedarbināt putekļusūcēju.
Šie periodi izbeidzās tāpat kā sākušies- pēkšņi. Tikai dažreiz tie pārāk ieilga- kā īpaši smaga slimība. Nē, es nebaidījos, ka viņš reiz var vairs neatmosties.
Man būtu vajadzējis pamanīt pazīmes jau torīt, kad, neaizcērtot durvis, bija aizgājusi saniknotā meitene. Bet to, ka atkal ir iestājies tāds periods, es sapratu neduadz vēlāk.
Tas vienmēr sākās ar pēkšņu E. intereses zudumu attiecībā pret realitāti. Telefoni tika atslēgti un aizmirsti ieslēgt atpakaļ, zvanus vai klauvējienus pie ārdurvīm reti kāds sadzirdēja. Dienas sāka pārvērsties bezizmēra laika masā, biezputrā. Klusums ieguva kaut kādu vēl padziļinātāku formu, bet arī tas palika nesaklausīts. Klusumu taču var dzirdēt? Parasti var. Mēs klīdām katrs savās stundās, brīžiem sajaukuši dienas ar naktīm, vilkāmies pa trepēm, izvazājot pa māju grāmatas un traukus. Reizēm, kaut arī mēs māju gandrīz nepametām, varējām neredzēties pat vairākas dienas. Varbūt kādā brīdī paslīdējām viens otram garām un to pat nepamanījām.
Nebija nekā cita, tikai šī māja. Kā noslēgta šūna tukšā visumā, kurš lūrēja iekšā pa mūsu logiem.
Tādos periodos es naktīs piekopu rituālu ar gaismu ieslēgšanu un izslēgšanu, pārvietojoties no vienas telpas otrā. Tā, lai es ne mirkli nepaliktu pilnīgā tumsā. Ejot es pacēlu no grīdas izmētātas grāmatas, izlasījusi no nejaušām lappusēm nejaušus teikumus, es tās turpat arī atstāju.
Es nezinu, ar ko E. nodarbojās savās apetītes zuduma dienās. Bet par viņa nodarbēm es vispār maz ko zināju. Pastāvēja uzskats, ka viņam ir darbavieta, nodarbošanās, par kuru es nojautu tikai to, ka tā pa laikam viņu nosēdināja pie datora vai retu reizi lika iedarbināt mašīnu. Viņš, protams, lasīja, daudz lasīja, vienmēr daudzreiz vairāk kā es. Tomēr, vērojot uz grīdas nomestās grāmatas, kas pēc viņa palika kā asiņainas sliedes, es sapratu, ka tās tad bija pārstājušas izsaukt viņā noturīgu interesi. Viņš skatījās tām cauri.
Mēs nekad neesam īpaši daudz sarunājušies. Bērnībā mēs gandrīz nepārmijām ne vārda. Arī vēlāk to nekad nebija daudz. Pat tad, kad vecāki bija satinuši makšķeres, mēs nepievērsāmies it kā neizbēgamām sarunām par saimnieciskām tēmām, mēs izlikāmies, ka nekas nav noticis, vai, ka nekas nekad nav bijis citādāk, kā tagad, katrs savā nodabā padarot to, ko viņam labpatikās. Tīri trauki bija E. reliģija, viņš necieta, ja izlietnē kaut kas atradās. Tāpat man radās aizdomas, ka pārtika ledusskapī pārsvarā bija viņa nopelns. Un dažreiz pagatavotie ēdieni. Es mēdzu iedarbināt putekļusūcēju.
Šie periodi izbeidzās tāpat kā sākušies- pēkšņi. Tikai dažreiz tie pārāk ieilga- kā īpaši smaga slimība. Nē, es nebaidījos, ka viņš reiz var vairs neatmosties.
Man būtu vajadzējis pamanīt pazīmes jau torīt, kad, neaizcērtot durvis, bija aizgājusi saniknotā meitene. Bet to, ka atkal ir iestājies tāds periods, es sapratu neduadz vēlāk.