sulfaen

Gulēju Dzejnieka gultā un skatījos griestos. Man gribējās pastiept roku un pieskarties lustrai, sajust uz pirkstiem tās putekļu slāni, bet tā bija pārāk augstu. Vienā no viņa grāmatu kaudzēm pie gultas pamanīju vilinošu muguriņu- Dvēseļu putenis. Es neesmu īpaši droša par to, vai man ir dvēsele. Patiešām. Tā esmu es un tikai es, kas piesārņo šo ķermeni, tur nav nekā cita, nekā pārdabiska, mūžīga, skaista un cēla.

Es zināju, ka es nepalikšu pa nakti. Es to nespēšu. Es izgāju uz ielas, kad bija jau vēls. Man būtu vajadzējis izsaukt taksi, bet es kādu laiku gāju kājām. Ar mani tagad varētu notikt kaut kas slikts- es nodomāju. Tā nebija vēlēšanās, es baidos, ka manī nav nekādu pašnāvniecisku tieksmju. Tā bija vienkārša doma, kas iešāvās prātā, doma, kas ļāva man iet pāris centimetrus virs asfalta un izjust sevī kaut ko svešu- dzīvīgumu? Uzasinātu ķermenisku nomodu? Es vairs negulēju cauri dienām, uz brīdi es biju nenoliedzami dzīva.

Mājās E. bija sarīkojis izrādi. Pierunājis trīs meitenes uzlikt maskas, apsiet ap gurniem baltus palagus un ar kailām krūtīm dejot pie austrumnieciskas mūzikas. Tas viesu vidū bija izsaucis vispārēju sajūsmu un jautrību. Kādu laiku es stāvēju, vēroju priekšnesumu un domāju, ka tas varētu būt izdevies, ja ne publika, kas uztvēra tikai atkailināšanos. Kad es kāpu augšā pa trepēm, lai nolīstu savā istabā, E. roka bija nekustīgi piesalusi pie vienas no sešām kailajām krūtīm.