sulfaen

Viņa mēdza stāstīt E., ka mūsos plūst senas krievu aristokrātu asinis. Un franču. Es atceros, kā mūsu māte to teica- franču asinis- tas nozīmē kultūru. Un izlaidību. Tu vienmēr būsi pārāks par visiem šeit. Ne mirkli neiedomājies, ka cilvēki, ko tu šajā zemē jebkad satiksi, ir tev līdzvērtīgi.

Es zinu, ka mūsu mātei kaut kur glabājās ciltskoki, ko viņa dažreiz atritināja E. priekšā kā bilžu grāmatu, kad viņš vēl bija bērns. Tomēr es nekad neesmu dzirdējusi viņu pieminam kaut vienu no tajos attēlotajiem cilvēkiem kā dzīvu un kaut kur reāli esošu. Tāda tēma kā viņas vai tēva vecāki, brāļi un māsas vienkārši nepastāvēja.

Tāpat es nezinu kā un no kurienes viņa pēkšņi uzradās šeit- šajā zemē, šajā mājā, ar vienu roku pieķērusies savam klusējošajam vīram, kamēr otra roka gulēja uz vēdera, kura iekšienē jau vairākus mēnešus bija E. Es varu iztēloties viņu pirmoreiz ienākam šīs mājas hallē ar vieglprātīgi izpūrušiem tumši brūnajiem matiem, apkārušos dārglietām un apbruņojušos ar nedaudz vājprātīgi alkainu skatienu, kas turpinās uzturēt dzīvu viņas aizrautību šajā klusumā un pelēcībā gadu pēc gada. Es varu iztēloties arī pēkšņa aizvainojuma izteiksmi viņas sejā, kad viņu sažņaudza pirmās dzemdību sāpes. Kā bērns, kas dabūjis nepelnītu sitienu.

Kad es vienreiz E. tomēr pajautāju, kas vēl bija rakstīts mātes dienasgrāmatā, viņš atbildēja-
Tieši tajā konkrētajā? Aptuveni tas pats, ko es tev jau nolasīju, atkal un atkal, atšķiroties tikai dažām detaļām.
Viņai bija arī citas dienasgrāmatas?
Uz to viņš neko neatbildēja.