Reizēm mani tracina viss.
Kā bērnu, kam nav, ko iesākt ar laiku. Kas nevar samierināties ar to, ka tas paiet patukšs un nepiepildīts. Kas nevar samierināties ar to, ka dienas patiesībā ir garlaicīgas, un nekam nav nozīmes. Nav tādu krāsu, kas var piepildīt dzīvi ar jēgu.
Tad mans ķermenis liekas caurausts ar kaut kādu atbaidošu uzbudinājumu. Riebīgi drebuļi rausta asinsvadus zem manas ādas.
Mani tracina pat lietus.
Es stāvu pie loga, un man gribas vemt no skata, kā lietus piles krīt tumšās peļķēs uz zemes.
Parasti man ir vienalga, kāds pašlaik gadalaiks. Šī zeme vienmēr ir auksta un drēgna. Pat vasarā. Saule te ir tāda kā caurumaina, tā mani nekad nesilda. It kā tā būtu second-hand- savu siltumu atdevusi iepriekšējam valkātājam.