Man pienāk klāt kaut kāds tips, kuru te vēl nekad neesmu redzējusi, un mēģina uzsākt sarunu. Mājas iekārtojums esot oriģināls. (Nepareizi. Manai mātei vienkārši nekad nav piemitusi skaidrība un stila izjūta. Viņa te savulaik ir sagrūdusi visu, kas viņai iepaticies glancētos dizaina žurnālos.) Viņu sauc kaut ka uz R burta. Kad es atbildu, ka esmu Izabella, viņa seju iezīmē izpratne. Tātad kāds viņu jau ir apgaismojis manu sabiedrisko ne-attiecību nozarē. Nopētu viņu. Ģērbies viscaur melnā. T-krekls ar kaut kādas grupas nosaukumu. Izskatīgs, bet tāds kā noplucis. Sejā ir kaut kas eņģelisks, bet it kā samircis un nedaudz nosmērēts. Vēl viens, kas zaudējis paradīzi... Pelēkas matu šķipsnas, kas krīt pār acīm, liekas trauslas un ievainojamas, pārāk šķidras. Viņš saka, ka esot dzejnieks. Tas ir kaut kas jauns. Nē, protams, pa laikam te iemaldās eksotiski tipi. Kaut kādi mūziķi, pat narkodīleri. Pieļauju, ka kāds ar nodomu piegādā šos eksponātus, lai atdzīvinātu atmosfēru. Varbūt pat E. Viņš noteikti pazīst ne tādus vien.
Mani samulsina dzejnieka centieni flirtēt. Tajos ir kaut kas nepierasti bezkaunīgs. It kā es viņaprāt būtu gatava kuru katru brīdi uzaicināt viņu uz savu guļamistabu. Bet ne tikai tas. Viņš runā par filozofiski garīgām tēmām un, kad es atbildu ar saviem secinājumiem šai jomā, pat noklausās manis teikto. It kā tas viņu patiesi interesētu. Es neizturu un pajautāju- kā var vēlēties kādu tikai seksuāli izmantot un vienlaicīgi apspriest ar viņu visādas garīgas tēmas? Vai pie dzejniekiem tāds ir oficiālais sievietes gultā ievilkšanas rituāls?
Bet mans jautājums nesaņem atbildi, jo pēkšņi man ap vidukli raupji apvijas stingra roka, un pazīstama balss noprasa- par kādiem gultā ievilkšanas rituāliem te tiek izglītota mana māsa? Man blakus ir nostājies E. Sastapies ar dzejnieka pārsteigto skatienu, viņš lēni atbrīvo mani no sava tvēriena un nevērīgi sabāž rokas bikšu kabatās. Viņš uzsmaida viesim tā, it kā būtu pateicis kaut ko uzjautrinošu un tagad saprotoši gaidītu atbilstošu reakciju- kā tāds tēvs no mazā, neko vēl nesaprotošā bērna. Bet dzejnieks ir sastindzis un neatbild. Tas notiek tikai kādu sekundi, tomēr man tā šķiet mūžība, kurā es paspēju izlasīt kaut kādas mirklīgas šausmas dzejnieka izplestajās acīs. Tās ir uztvērušas kaut ko bīstamu, kaut ko ledaini apdedzinošu veidā, kādā E. ir parādījies un iesaistījies sarunā. Tās uz īsu mirkli ir ieraudzījušas kaut ko zem visas šīs izrādes, kaut ko trūdošu un pretīgu. Bet tās to nepaspēs nodot smadzenēm, lai tās novilktu skaidras prāta spriedumu līnijas. Tam nepietiek laika. Pēc sekundes dzejnieks atbildēs kaut ko asprātīgu un tad atrunāsies, ka viņa glāze ir tukša, pagriezīsies un aizies. Brīdi noskatījies viņam pakaļ ar tukšu izteiksmi sejā, aizies arī E.
Mani samulsina dzejnieka centieni flirtēt. Tajos ir kaut kas nepierasti bezkaunīgs. It kā es viņaprāt būtu gatava kuru katru brīdi uzaicināt viņu uz savu guļamistabu. Bet ne tikai tas. Viņš runā par filozofiski garīgām tēmām un, kad es atbildu ar saviem secinājumiem šai jomā, pat noklausās manis teikto. It kā tas viņu patiesi interesētu. Es neizturu un pajautāju- kā var vēlēties kādu tikai seksuāli izmantot un vienlaicīgi apspriest ar viņu visādas garīgas tēmas? Vai pie dzejniekiem tāds ir oficiālais sievietes gultā ievilkšanas rituāls?
Bet mans jautājums nesaņem atbildi, jo pēkšņi man ap vidukli raupji apvijas stingra roka, un pazīstama balss noprasa- par kādiem gultā ievilkšanas rituāliem te tiek izglītota mana māsa? Man blakus ir nostājies E. Sastapies ar dzejnieka pārsteigto skatienu, viņš lēni atbrīvo mani no sava tvēriena un nevērīgi sabāž rokas bikšu kabatās. Viņš uzsmaida viesim tā, it kā būtu pateicis kaut ko uzjautrinošu un tagad saprotoši gaidītu atbilstošu reakciju- kā tāds tēvs no mazā, neko vēl nesaprotošā bērna. Bet dzejnieks ir sastindzis un neatbild. Tas notiek tikai kādu sekundi, tomēr man tā šķiet mūžība, kurā es paspēju izlasīt kaut kādas mirklīgas šausmas dzejnieka izplestajās acīs. Tās ir uztvērušas kaut ko bīstamu, kaut ko ledaini apdedzinošu veidā, kādā E. ir parādījies un iesaistījies sarunā. Tās uz īsu mirkli ir ieraudzījušas kaut ko zem visas šīs izrādes, kaut ko trūdošu un pretīgu. Bet tās to nepaspēs nodot smadzenēm, lai tās novilktu skaidras prāta spriedumu līnijas. Tam nepietiek laika. Pēc sekundes dzejnieks atbildēs kaut ko asprātīgu un tad atrunāsies, ka viņa glāze ir tukša, pagriezīsies un aizies. Brīdi noskatījies viņam pakaļ ar tukšu izteiksmi sejā, aizies arī E.