Kad es pārnāku mājās, E. sēž krēslā pie kamīna, uzslējis kājas uz žurnālgaldiņa. Viņam blakus atsliets stāv metāla kruķis. Rokās viņš tur grāmatu, no kuras pa brīdim izplēš pa kādai lapai un ielidina to uguns liesmās. Viņš reizēm mīl spēlēt kaut ko līdzīgu Leonardo di Kaprio tēlam filmā Total Eclipse. Kur tu biji?- viņš, neuzmetis man skatienu, jautā. Ko tu dari?- es neatbildu. Lasu tavu grāmatu- un viņš man pasviež brošēto Twilight izdevumu angļu valodā, kurš, cik man zināms, jau kādu laiku mētājas zem manas gultas kopā ar nenovāktiem šķīvjiem, zeķēm, varbūt pat kādu daļu no manas apakšveļas kolekcijas. Es ceru, tu nesapostīji pēdējo trešdaļu, es vēl neesmu beigusi. Viņš paņem rokās kruķi, spēlējas ar to, virpinot pirkstos. Kas ir? Man patīk galvenā varone. Viņa ir tāda... hm...kā noslēgts loks. Tāda gudra sevī. Pašpietiekama. Protams, pirms satiek princi baltā zirgā- es taisnojos un pati sevi par to ienīstu. Interesanti... – viņš novelk, savilcis lūpas smīnā. Tikai tad es piepeši iedomājos, ka viņu taču sauc Izabella. Un viņu sauc... Jā, un viņu sauc uz Edvards. Man sametas nelabi, es ielidinu grāmatu kamīnā. E. pieceļas un sāk ar kruķi bakstīt liesmās, lai labāk izdeg. |