Es stāvēju šosejas malā un domāju, kā es toreiz noglāstīju ūdens virsu vannā, pārvarot sevī vēlmi viņai pieskarties. Mana mašīna bija palikusi kādus 50 metrus aiz manis. Es biju to apstādinājis, izkāpis un vienkārši sācis iet. Dīvaini, ka es nedzirdēju garāmbraucošo mašīnu troksni. Tā vietā man šķita, ka klausos David Darling. Bija ļoti mierīgi un viegli. Uz brīdi es noticēju, ka šeit- pilnīgā nekurienē- es beidzot elpoju, nevis, sakodis zobus, riju kaut kādu skābekļa aizvietotāju, cenšoties apkārtējai pasaulei neizrādīt nelabumu, ko tas man uzdzen. Publiski vemt ir nepieklājīgi. Tavs ķermenis ir tavs žņaugs.
Tomēr man palika bail. Kā bērnībā, kad es bastoju stundas skolā, lai bezmērķīgi vizinātos pilsētas sabiedriskajā transportā. Es negribēju, lai kāds apstājas un pajautā, vai es neesmu kaut ko sajaucis. Es neesmu neko sajaucis. Es negrasos raudāt. Un es nīstu skujkoku mežus.