Man patīk un nepatīk šīs ballītes, tusiņi vai kā lai vispār to nosauc? Man ir 20 gadi, bet reizēm es izsakos kā no pagājušā gadsimta. Varbūt pie vainas attiecīga rakstura literatūra. Es neprotu lietot modernus, apkārtējiem labi saprotamus jēdzienus. Un, nē, es noteikti neesmu pārāk pieaugusi tam. Man šķiet, es nemaz nespēju pieaugt. Tas vienkārši nav manos gēnos.
Kad mūsu mājās notiek šie izklaides pasākumi (un tie notiek visai bieži), cilvēku trulums mani mēdz dzīt izmisumā, tomēr tai pat laikā tā ir vide, pie kuras esmu pieradusi. Mans akvārijs. Man nav te jāiederas, jāizliekas, ka viss notiekošais mani sajūsmina, jo esmu savās mājās. Un līdz ar to es izbaudu brīvību. Pārāk lēta kleita un nesakopts izskats ir tikai viena no manām tādu gadījumu rotaļām. Man patīk vērot cilvēkus. Man patīk nolasīt viņu domas. Viņu domas, kad viņi salīdzina mani ar manu divus gadus vecāko brāli. Īpaši sievietes. Viņu sejās tas ir tik acīmredzami. Kā divi tik atšķirīgi cilvēki var būt radinieki? Tik skaists brālis un tik (...) māsa. Nē, es neesmu neglīta. Patiesībā mēs pēc izskata esam visai līdzīgi. (Bērnībā mūs mēdza noturēt par dvīņiem.) Skaisti. Ar skaidriem, izteiktiem vaibstiem- ne tādiem kā vairums latviešiem- vārgiem, kaut kur sejā pazudušiem, bet mūsu asinis jau nav gluži latviskas. Ārēji mūs atšķir tikai viņa vieglā sakoptība un mans uzspēlētais nevīžīgums. Mani krāsotie, galos sausie, sabeigtie mati un viņa dabīgie, zīdainie, gludie. Viņa viesmīlīgums un mans pohujisms- o, es tomēr zinu vienu modernu vārdu.
Kad mūsu mājās notiek šie izklaides pasākumi (un tie notiek visai bieži), cilvēku trulums mani mēdz dzīt izmisumā, tomēr tai pat laikā tā ir vide, pie kuras esmu pieradusi. Mans akvārijs. Man nav te jāiederas, jāizliekas, ka viss notiekošais mani sajūsmina, jo esmu savās mājās. Un līdz ar to es izbaudu brīvību. Pārāk lēta kleita un nesakopts izskats ir tikai viena no manām tādu gadījumu rotaļām. Man patīk vērot cilvēkus. Man patīk nolasīt viņu domas. Viņu domas, kad viņi salīdzina mani ar manu divus gadus vecāko brāli. Īpaši sievietes. Viņu sejās tas ir tik acīmredzami. Kā divi tik atšķirīgi cilvēki var būt radinieki? Tik skaists brālis un tik (...) māsa. Nē, es neesmu neglīta. Patiesībā mēs pēc izskata esam visai līdzīgi. (Bērnībā mūs mēdza noturēt par dvīņiem.) Skaisti. Ar skaidriem, izteiktiem vaibstiem- ne tādiem kā vairums latviešiem- vārgiem, kaut kur sejā pazudušiem, bet mūsu asinis jau nav gluži latviskas. Ārēji mūs atšķir tikai viņa vieglā sakoptība un mans uzspēlētais nevīžīgums. Mani krāsotie, galos sausie, sabeigtie mati un viņa dabīgie, zīdainie, gludie. Viņa viesmīlīgums un mans pohujisms- o, es tomēr zinu vienu modernu vārdu.