sulfaen

Beigu sākums. To var nekļūdīgi saost. Kad iestājas tāds kā nogurums, un nav vairs spēka uzturēt sarunas. Kad gaiss liekas saturam vairāk garlaicības molekulu kā jebkad agrāk. Kad viss ir tāds novītis. Kā ziedi kapsētās vasarās. Nesvaigs. Kad saproti, eksperiments ir izgāzies. Un tas nebija nekāds konkrēts cilvēks, ko tu meklēji, tās bija ilgas pēc kaut kā, kas tā arī nekad neiestājās. Kad tu pamani viņa ķermeni- siltu, iesaiņotu apģērbā, kas piesūcies ar viņa smaržu, ar viņa asinsrites impulsiem, un tev vienkārši gribas aiziet. Ne tādēļ, ka viņš būtu slikts. Nē, vienkārši ne tavs.

Es zināju, ka ir lieki turpināt tikties ar Dzejnieku. Tomēr es sev nevarēju apsolīt, ka nepadošos kaut kādai tieksmei sajust to, cik ļoti miruši mēs esam.