Es aizveru acis, un viss kļūst tumši mirgojošs. Reizēm es dzirdu savas izelpas. Jūtu, kā ar īkšķi un rādītājpirkstu aizskaru deguna augšdaļu, tad pārbraucu ar pirkstiem pār lūpām.
Dažreiz es domāju, kā būtu, ja es saņemtu viņas roku un noliktu to sev uz kaila vēdera. Es varu iztēloties svētlaimes šausmas, ko manī izsauktu viņas plauksta uz manas ādas. Biežāk es domāju par tiem, ar kuriem viņa guļ. Skumjas, kas mani tad pārņem, ir vienkāršas kā ieelpots un izelpots gaiss. |