Viņa sēdēja vannā, nenovilkusi drēbes, kurās bija pārradusies mājās, un truli skatījās sienā. Tobrīd viņai bija tas neko neredzošais skatiens, kas zaudējis asumu un izšķīdis kādā citā realitātē. Baltais krekls bija samircis un vietām pieplacis pie viņas ādas. Rudo matu gali mirka ūdenī, kura virsu klāja ziepju putas. Es notupos uz ceļiem pie vannas un iemērcu ūdenī roku. Viņa uzmeta man īsu, garlaikotu skatienu. Viņa nebija pamanījusi mani ienākam.
Velkot ar pirkstu pār ziepju putām, es domāju par to, vai viņā ir Viņa sperma. Droši vien. Kad, pārnākot mājās, viņa uzreiz gāja mazgāties, es vienmēr zināju, ka viņa ir bijusi pie Viņa. Vai mana klātbūtne tagad traucēja viņai iebāzt sevī pirkstu un izskalot to laukā? Es labprāt to izdarītu viņas vietā. Es zinu, ka viņai riebjas sev pieskarties tur.
Bet to nemaz nevar iztīrīt. Viņš viņu ir nosmērējis pārāk dziļi. Sēkla jau rāpjas viņā uz augšu. Viņa sēkla. Vai viņš par to kādreiz iedomājas? Vai viņš domā par to, ka viņa sperma vēl ilgi paliks viņā, dziļāk un tālāk, kā to spēj aizsniegt pirksti? Vai viņš prāto par to, cik ilgi tā cīnīsies, lai apmestos viņā uz dzīvi? Nē, viņš par to nedomā. Noteikti ne.