E. sēdēja uz grīdas, atspiedies pret sienu. Viņa rokās nezkādēļ Žoržas Sandas Konsuela. Viņš blenza grāmatā neko neredzošām acīm.
Tu vēlies, lai mēs iznēsājam mūsu jau no pirmā skatiena agoniju un tad dzemdējam to nedzīvu?- man gribējās pajautāt Dzejniekam, kurš bija ienācis hallē un nedaudz samulsis skatījās apkārt. Tā vietā es piedāvāju viņam uztaisīt kokteili.
Es tevi visu nedēļu nevarēju sazvanīt, tādēļ...- sacīja Dzejnieks.
E. pacēla acis no grāmatas un brīdi uz viņu paraudzījās. Viņa skatienā uzplaiksnīja mirkļa izbrīns, kam sekoja kaut kas neizprotams, varbūt skumjas. Tad viņš atkal novērsās.
Kas viņam lēcies?- jautāja Dzejnieks, kad mēs bijām virtuvē.
Esamības nepanesamais vieglums- atskanēja ņirdzīga balss no halles.
Pavasaris Dzejniekam piestāvēja. To īso brīdi, kuru es biju pavadījusi pie pavērtām ārdurvīm, mani bija apdullinājis putnu skaļās čivināšanas troksnis. Pārāk blīvs un nemierīgs. Bet Dzejnieka matus bija glāstījis vējš un saule, viņš smaržoja pēc gaismas, pēc dienas, kamēr mēs bijām piesūkušies ar mūžīgās nakts ēnām.
Tu vēlies, lai mēs iznēsājam mūsu jau no pirmā skatiena agoniju un tad dzemdējam to nedzīvu?- man gribējās pajautāt Dzejniekam, kurš bija ienācis hallē un nedaudz samulsis skatījās apkārt. Tā vietā es piedāvāju viņam uztaisīt kokteili.
Es tevi visu nedēļu nevarēju sazvanīt, tādēļ...- sacīja Dzejnieks.
E. pacēla acis no grāmatas un brīdi uz viņu paraudzījās. Viņa skatienā uzplaiksnīja mirkļa izbrīns, kam sekoja kaut kas neizprotams, varbūt skumjas. Tad viņš atkal novērsās.
Kas viņam lēcies?- jautāja Dzejnieks, kad mēs bijām virtuvē.
Esamības nepanesamais vieglums- atskanēja ņirdzīga balss no halles.
Pavasaris Dzejniekam piestāvēja. To īso brīdi, kuru es biju pavadījusi pie pavērtām ārdurvīm, mani bija apdullinājis putnu skaļās čivināšanas troksnis. Pārāk blīvs un nemierīgs. Bet Dzejnieka matus bija glāstījis vējš un saule, viņš smaržoja pēc gaismas, pēc dienas, kamēr mēs bijām piesūkušies ar mūžīgās nakts ēnām.