under the flowers of decay - part 2
Iespējams, tas ir pats pretīgākais noziegums, kāds pastāv. Priekš cilvēkiem. Viņi spēj saprast daudz ko. Samierināties ar daudz ko. Bet ne šo te. No tā viņiem patiesi metas nelabi- viņš toreiz teica.
Un viņš gulēja man aiz muguras, pārsedzis mani ar palagu, lai tas atdalītu mūsu ķermeņus, novilktu starp tiem kaut plānu un caurlaidīgu, bet robežu. Un tomēr viņš bija mani apskāvis, viegli, pavisam viegli, ar pašiem pirkstu galiem glāstot manu plecu.
Es lēni iemigu.
Kā sapnī.
It kā kāds man pirmoreiz mūžā dziedātu šūpuļdziesmu.
Kad no rīta pamodos, es biju viena.
Un viņš gulēja man aiz muguras, pārsedzis mani ar palagu, lai tas atdalītu mūsu ķermeņus, novilktu starp tiem kaut plānu un caurlaidīgu, bet robežu. Un tomēr viņš bija mani apskāvis, viegli, pavisam viegli, ar pašiem pirkstu galiem glāstot manu plecu.
Es lēni iemigu.
Kā sapnī.
It kā kāds man pirmoreiz mūžā dziedātu šūpuļdziesmu.
Kad no rīta pamodos, es biju viena.