|
apriils 14., 2020
 | 18:09
ko šodien esmu darījis, hmm, izgāju cauri pierakstu lapām un par kādiem 80% ir skaidrs, kā visam būtu jāizskatās. nu tā, ka čista, ne tā kā pirms pusotra gada kaut ko nūdelējot. karoče, iesaiņojums. tā jau man patīk iesaiņojuma dizains. bet nujā, jau tagad ir tāds, ka vairāk šodien neko neizdarīšu. un auksti. labi, te vēl uz galda pēdējās lapas.
pierakstīšu, ka tajā indiešu dzimpenē iedevu vienam čalim kaut ko tur iezīmēt. nu, viņš bija tādā starā par vienu mūsu kolēģi, atzinās mīlestībā. pa trim lapām. es, protams, tai kolēģei arī varētu atklāt kaut ko līdzīgu, bet 1) kaut kad nesen tomēr pārdomāju, un 2) es diez vai varētu pārspēt šo indiešu censoni centībā. un tagad, protams, atklāju, ka viņš ir uzšņāpis pa virsu vienai manai glezniņai. karoče, lohs tāds.
ā, un piebeidzu aprīļa rīgas laiku - nē, to vienu eseju par viduvējīguma neparastīgumu tomēr atmetu. un arī tā pīnas baušas intervija bija diezgan garām (galīgi nepiš dejas un okei), bet tur bija viens, varbūt vislabākais citāts. kas ir atzīstami. un tad es pārvietoju laundžkrēslu pie palodzes, kaut kā, nezinu kā, apgāzu lejkannu, un samērcēju to žurnālu. tad liku uz pannas žūt. varbūt tā tomēr nevajadzēja.
un ir pazudis tējas sietiņš.
edit: es arī nesaprotu, kā cilvēki var uztaisīt pleilisti ar 30 dziesmām. it īpaši ar "mīļākajām" vai whatever kādām dziesmām, kurām nav nekā baigi kopīga. labi, man izdevās saspiest warpaint klausāmās dziesmas bez jebkādiem zudumiem 80 minūšu limitā. bet nu labi, warpainta diskogrāfijā ir tikai 183 minūtes.
|
marts 31., 2020
| 22:47
"labi noguris". viena no manām mīļākajām frāzēm.
tagad arī labi paēdis. bet gribās desertu, sasodīts. un no kurienes makaronos bija ieperinājies asums. dienvidū vnk uzvārīt paciņu spageti bija diezgan labs lēmums, man liekas.
ā jā, pa dienu starp salvetēm un zem plēves ieliku kaltēto piparu sēklas. un jau kuro reizi saku "nu, ja man šoreiz nesanāks, tad metīšu nafig ārā tos puķupodus un sēklas". bet tie pipari mani toč interesē. kaut kāds blogeris šitajai te sēklu germinācijas aprakstīšanai pat ir piepisies par krāna ūdens pH līmeni un kaut kur tajā visā ir iepinis ūdeņraža peroksīdu.
1:09am: iesniedzu vidam deklūzi. redzēs kādi brīnumi atkal tiks atrakstīti atpakaļ
|
marts 13., 2020
| 23:58
pizģec, ritenis vienkārši izdomā, ka viņa pakaļējais rats vairs nekustēsies. nu zb. es jau visu biju izplānojis, ko un kā darīt, pārsēsties uz vāģi un savākt stafu no ofisa.
šodien nopirku savu pēdējo (35mm) fotokameru. lomo fisheye un zorkis ir pilnīgi čavenieki, un canon ziepjutrauks, kas tam bija vainas.. nujā, iebūvētais flešs tur bija pilnīgi nekam, un zorkijs - kuram vispār nevar redzēt ko fočē - dabūja labākas londonas bildes. nu, ja vajag 2000o/yung lean estētiku, tad ir varianti.
pats nolohojos, un tagad man pazūd ticība. vakar jrt kaut kā starp ienākšanu un jakas nodošanu aizmetu šalli. tā šalle bija redzējusi pilnīgi visu. vairs nav daudz to lietu, kas būtu to pieredzējušas. šodien arī ofisā beidzot, mazliet kārtīgi, sadirsos. jo es nesaprotu, kā starp pīpēšanu (15min) un pateikšanu kādam citam, ka viņš ies projām ātrāk, viņš izvēlas uzpīpēt. ibio, pasaki, un ej pīpēt, ietaupīsi 15 minūtes.
|
marts 12., 2020
| 00:10
pievienojos šefam viņa gājienā uz mājām. joprojām mēģina mazliet pierunāt. un kopīgi uzdirsām mūsu blakus šefam.
kas vēl. šī frāze un divreiz ar to pašu atbildi atbildēts jautājums pilnīgi dažādās kompānijās kaut ko dara. kaut ko neaprakstāmu.
"Fill a bowl with cold water and dissolve enough salt in it to make it taste like the ocean."
šodien uzkulu un uzcepu dažas pavlovas. un izplatīju stereotipu, ka krievu sievietēm garšo pavlova.
|
marts 11., 2020
| 02:45
aizgāju uz kāda indieša dzimšanas dienu. viņiem patiesībā ir sūdīga skaņas izolācija. kā faking jbl tumbiņa var skanēt stāvu zemāk, kāpņutelpā.
bet nujā, ofisa indieši ir manī samīlējusšies, uzsauca divus dārza sidrus un kkādu 14%/280, kuru bija sāpe izdzert. vismaz pasūtīju stafu ofisam. tiku pie spaisī tikalas vistiņām, un citrona/olas rīsiem. šobrīd reāli kratos kāpņutelpā, kurā ir izņemts 20. gs. sākuma lifts.
ehmm, kas vēl. rītdiena ofisā būs okei. es ceru. lūdu, neminies uz veļuka.
damn drunkfingers. tāds vidusskolas vaibs.
boja viens kulturālais čalis, kas uz diviem mēnešiem bija coimbrā uz erasmusu. bļaģ, beidz rakstit. jo bairāk es te tagad rakstu, jo bairāk tas viens vidusskolas flešbeks. uz nokia e61, nevis aifona virtuālās klaviatūras. fak. es vairs ne-spell-checkoju. paldies ciba, paldies s., paldies e., paldies indiešu kaimiņi, kamēr neiztriecat mani no kāpņutlpas, kameēr šo rindu rakstīšanas laikā esmu nogājis pusotru stāvu zemāk.
edit: viss safe, esmu mājās. ta eramusnieks uzlika kādas trīs dziesmas no beach fossils, un beach fossils, bļeģ, ir tādi, ka es pie jebkuras viņu dziesmas labprāt ņemtu un aicinātu jebko uz deju, vai apskautu pasauli, nu tā ir tik perfekta mūzika.
un aizgāju uz rīgas centrālo bibliotēku. pat atceros vienu čiksi, kas tagad gan strādā reģistratūrā. sasodīts. tie reģistratūru cilvēki.
vēl sarunājām ar vienu indieti ceturtdien viņam dzīt nost matus. tas arī nav sen darīts. es tagad mazliet izjūtu tādu mīlestību. vai tādu vidusskolnieciskumu. bet nu labi, pālis. ko es rīt no rīta jutīšu [jāpiemin neskaitāmas drukas labojumas, lai te varētu ko izlasīt], ir zem zīmes. whatevaaa.
|
marts 9., 2020
| 20:44
briāna ielas meistars no rīta telefoniski piecās minūtēs izskaidroja, ka nav jēgas remontēt manu sen salijušo (varbūt? kas tad viņam notika? uzreiz jau nenomira) olympus dslr.
un jā, aizgāju uz sapulci, kurā biju vienīgais departamenta pārstāvis. un paliku uz četru vīnu degustāciju, no kuriem vislabāk garšoja, un, dzerot pēdējos divus, pat iespējams patika, pirmais. lamberti extra dry prosecco.
dabūju bildes, un atkal sapisu, sapisu!!!!, pirmo kadru. es taču zināju, ka viņi ir 50/50, bet man jau liekas, ka es tomēr nospiedu divreiz. bet ieskenējušās ar to atkārtoto kadru ir 0. un es tik ilgi kadrēju, pārvietoju vāģi kādas trīs reizes, un ņihujā. bļeģ, tik ļoti vajadzēja to kadru, unviņa nav, vispār. un arī vakardienas bildes ir, šķiet, viegli nepareizi viewfinderotas. grr. nahuj šito kameru. bet vismaz ir sniega bildes.
|
marts 8., 2020
| 20:11
šodienas ofisa vētra ir... pārciesta. par pašu procesu neizteikšos.
aiz maza naida aizvietoju telpu pieskatītāju uz pēdējām divām stundām, un tad pusstundu paliku tukšā ofisā. tikai es, maza kārtība, mgmt "little dark age" albums uz tumbām, un jā.
izdzinu veļuku no ofisa, jo beidzot jākustās, ieskanās "me and michael", un hmm, varbūt manu velosipēdu var nosaukt par maiklu. iepriekšējais tika nokristīts par džamkalu. es joprojām nezinu, vai tas ir īsts vārds.
vēl es konstatēju, kas ir problēma. ofisojot es neizjūtu mīlestību pret darāmo, es vienkārši ielienu iekšā savā galvā un izjūtu mīlestību, vai afekšenu, pret citām lietām. (jau kopš paša sākuma, patiesībā) un skaļi, vai klusi, vēlos, lai tās lietas būtu tuvāk. kā šīsnakts sapnis. vai šīrīta. es apzinājos, ka tas ir sapnis, karoče, šīrīta sapnis, no 6:25 līdz 7:18.
un es dikti brīnos, ka šajā dzīvoklī nekad neesmu izsitis korķus, un te nav nekādu dzīvnieku. tikai zirnekļi (salīdzinot ar portugāli, ļoti maz, protams), vasarā uz divām nedēļām ap kādu palidzes augu bija mušas, un jā.
un ir atlaists kolēģis, ar kuru pirms kādām divām dienām mazliet sadraudzējos. jo departamenta vadītājai liekas, ka viņš kaut ko lieto. un mans šefs, šorīt pirms astoņiem ejot uz darbu, esot redzējis viņu iznākam no fēniksa. dīvaini.
|
marts 7., 2020
| 20:57
tāda apātija.
pēc omes svinībām beidzot var laicīgi aizbraukt, un aizminos uz darbu (vispirms pārbaudot salauztu elektroniku, un saņemot ziņu no cilvēka, ar kuru likās ka viss ir beidzies pēc viņa untuma) ar tādu prieku, ķipa, un ieraugu darbagaldu, un man aizverās ciet. neko negribas. un es daru to kretīnisko lietu, par ko man uzdirsa priekšnieks, pirmo reizi kopš strādāšanas kopā gadu. un jā. tas ir teju viss, ko šodien daru. hn liekas, ka visu sapišu. vienlaicīgi besoties gandrīz par to, kā citi pārējie elpo. un, to visu rītdienas projekta uzbūvi. ka cilvēks atnāk, (nopiržas/atraugājas), pasaka "darīsim šitā", un aiziet. labi, es jau pateicu par daudz. bet p. pirms divām nedēļām sapulcē likās, ka ha, varbūt es tomēr domāju nepareizi, viss (šoreiz!) griežas uz pareizo pusi, un es alojos. fsking nē.
vienkārši ir kkāds dīvains darbības režīms. kaut kas jādara. kas? ai, ieguglē. bļa, es tā nevaru. un vakarā tiešām visiem sāka karināties lamuvārdi katra teikuma beigās, un bipolāras teikumu uzbūves. ne tikai izteikumos, bet arī izteiksmē un dikcijā.
|
marts 3., 2020
| 21:46
okei, šodienas spec-projekts laimīgā un "veselais saprāts uzvar" veidā nebija tāds, par kādu es biju samīzies iepriekšējās divas dienas. nu labi, pats saķēzīju savus tāskus, nezinu, loģika bišķi pieklibo. un č. sačakarēja vienu izejvielu. bet nu ok. vismaz ir iemesls izmest self-depricating frāzes. hm. un jā, sanāca ku foršs zaļais brīnumiņš. kuram gan patērēju pārāk daudz laika, tāpat.
nujā, ir atklāts diezgan rēcīgs pleilists, kuru likt ofisā, kad ir jāstrādā vairākiem cilvēkiem. teiksim, šodien pirmoreiz dzirdēju ofisa tīmsongu (allegedly) pilnā apjomā.
|
marts 2., 2020
| 22:45
šopēcpusdien pēc maziņa paveikta darba sāka slāpt pēc ūdens. iesaucos "tā gribas iedzert". ha. kolēģītis saprata drusku citādāk un aizgāja pēc diviem aliņiem. izdzēru divus malkus, un sākās kaut kāda meistarklase. ieliku aliņu ledusskapī.
protams, pēc pāris stundām viņa tur vairs nav. toties no kolēģīša aizņēmos kaut kādu yamaha "professional workstation". nu, diemžēl tikai ar vienu hi-z inputu, (nu pašam jau uz sitienu vairāk arī nav vajadzīgs), tikai tā arī nespēju atrast record pogu. tas gan debīli ar šitiem milzīgajiem yamahas datoriem. uzliec bpm, ko tev vēl nafig vajag, un lūdzu kaut ko ieraksti. nē.
ā jā, šodien ofisā bija padīvainas iepazīšanās spēles. toties beidzot paspiedu roku latviešu popstāram. vispār tik daudz ir ko viņam pateikt. laika vairs nav daudz, thou.
un jā, tā meistarklase. nodoms labs, izpildījums arī, bet, sasodīts, tā organizētība, un jēga - priekš kam? ā, tāpēc? .... mjā.
edit: kas to pie velna būtu domājis, ka, lai ierakstītu, ir kopā jāspiež play un recording pogas (nu, un jāsamappo inputi ar mikserkanāliem). mazs viegliņš kaifiņš, ka viss beidzot nav stulbajā kompī. nu labi, kaut kad es pie viņa atgriezīšos, jo manevrēt pa to interfeisu un spaidīt delay milisekundes ar ripuli ir pilnīgs vāks. vai arī man vienkārši cepī tas piedāvātais mikseris.
ā, kaut kad vakar pirms gulētiešanas noskatījos pirmās 25 minūtes no patersona. kaut kā stulbi sanāk, ka tām "aww"-īgākajām filmām, kuras, liekas, bija tik perfektas, vai ar tik perfektu caurstrāvojošu sajūtu, vēlreiz skatoties, kaut kā vairs nav. tik ļoti. viens iemesls ir tas, ka dažas no viņām ir dikti lēnas. tu zini kas būs, bet kaut kā tomēr lēni. tagad gan var koncentrēties uz visādiem simboliem un analizēt valodu, un kameras tehnikas, un tā tālāk. protams, ja es būtu tādā dzīves posmā, kad varētu skatīties filmas un par to nejusties slikti, protams, noskatītos no sākuma līdz galam.
|
februbaars 29., 2020
| 23:33
aldis kalniņš aiziet uz bāru un prasa dzeramo sodu.
kas vēl. vienīgais ko var pateikt, ka ofisā šodien bija forša čiksa, un vakars atkal tika viegli sapists. vairāk tāds neērtums, nevis sapists. bet ha. lai jau. vēl rozā lēcas acīs.
depresīvu čiekuru mūzika. "ja tie čiekuri ir depresīvi, man viņi jau nepatīk".
|
| 00:03
no rīta bija tāds "ko nu, ko nu", ka aiz nelabuma beidzot uzslēju dzīvoklī telti. uzcelt laikam nav īstais vārds. divi šķērskoki un viss.
un ienācu ofisā pilnīgā "jipī-jē". nujā, kaut kas notika. kas, ja piepildīsies, būs kā ne tikai uzlidot, arī braukāt pa kosmosu. kā var tā uzplaukt. bet nu labi.
un tad atkal tiku nodzīts līdz tam, ka aiz (viegla, bet) naida bija jādarbojās. un pēc tam stundu (kas iekrīt šī ieraksta veikšanas sākumposmā) jālamājās. vismaz ir par ko. vai atbildības gatekeepings ir viena no tām lietām? bet nu labi, es pēc tā naida netiecos, un man tas nesagādā baudu, vai iemīlēšanos. lai gan šovakar, dzerot retu ūdens glāzi, atkal pārskatījos kādā sievietē. jo man likās kur redzēta, un jo ilgāk es pētīšu viņas seju, jo ātrāk atnāks atmiņā, kur tieši. nujā. aij. bet jā, mentāla izčekošanās. arvien biežāk. kaut kāds spētu nolasīt domas. lai gan nesen sāku sevi raustīt, cik ļoti vienkāršāk būtu bijis visiem atsīties, ka viss ir slikti. ha. tagad es to varu, varētu. bet tas ir par ilgu. arī citur.
jaa, par to naidu - ja ta butu viena reize ar emiliju - cheku peec 22, vai aizslegtam lejas drviim - varetu uzrakstit atseviski.
bet tagad tas ir katru dienu. paldies.
|
februbaars 27., 2020
| 11:06
ofisā (uz divām h ieskrēju) pa radio klasikas ziņām stāsta, ka alūksnē ir centimetriem smiega. jāaizbrauc. bet kur. un baigi vairs negribās ņemt savu zorki, tik bieži liek vilties..
pirms pāris dienām, kaut kur - atceros, maldugunī - pārklausījis kāda vīrieša stāstu fraugu kompānijai par to veikalu uz tallinas ielas, kur ir vinila atskaņotāji un preces no vācijas. vispirms viņš laikam stāstīja pr ēstuvi, kur viss ir no ķīniskām precēm. nujā, un tikko braucot garām, pie tā vācijas veikala ir astoņu cilvēku rinda pie durvīm. zinu, ka viņš veras vaļā vienpdsmitos.
jā, unvakar vakarā k. atkal nācās sūdzēties, ka ofisa admiistrācija ar viņu nerunā par ņemšanu darbā.
|
| 07:58
es, protams, vakar aizmirsu pierakstīt, bet.
vakardienas vissmieklīgākā lieta bija tā, ka tomijs pateica paulai "(man liekas, ka) tev ir skaisti zobi". un tad viņš gribēja, lai viņa atver muti, lai par to pārliecinātos. kaut kas starp wholesome un smieklīgi.
vēl vakar vakarā pieskrēja jauns kolēģis. lūk, tādam ir jābūt darbiniekam. sasodīts.
pašās maiņas beigās ar galvām pasveicinājos ar i. (man bija tieši tik apstulbusi izbrīnīta sejas izteiksme, kuru tā arī neizmainīju), kurai joprojām, laikam, ir homeconing tūre?, un jau ārā pie misenēm parunājos ar vienu vecu cīņubiedru, bāc, arī i., kurš, izrādās dzīvo ielas pretējā pusē. un ka mūsu "piemājas maxima" ir "viņa veikals". jā. ir cilvēki, kas par ofisu darbu nav ekstāzē, un es kādēļ viņus nesaprotu.
ā, un laika sunim ir jauns bundzinieks. es saundčekā skatos, nu paga, viņiem bija cits bundzinieks. pēc kāda laiciņa pajautāju viņam to sejā. jā. pēteris no pienvedējiem. man uz divām sekundēm likās, ka viņš sevi nosauca par "pēteri no pienvedējiem". kāds vēl pēteris, pēterim nav brekešu, toties pēterim ir gari t-krekli un gadi ~45.. ā. laika sunī iepriekš spēlēja pēteris no pienvedējiem. ok.
|
februbaars 25., 2020
| 22:41
noklausījos arī kaut kādu LR1 monopola ierakstu ar mārtiņu rītiņu, ko ome lika paklausīties. kas vēl.
pārliku vēl vienu skici jaunā projekta failā. kāpēc, kāpēc tas ož pēc lielāka sūda. nu, skelets ir smukāks, un pārskatāmāks, bet tās mazās detaļas, kuras pārkopēt ir dibensāpe, tomēr kaut ko nozīmē.
aldousu hārdingu ir neiespējami klausīties. vienā dziesmā liekas, ka viņa runā/dzied ar māršmeloviem mutē. bonaiveram ir skaists stāsts par pirmā albuma ierakstīšanu, un dažas superīgas dziesmas, un daudzas tādas "meh, klases vakars pie ugunskura".
em, kas vēl. man jau tagad ir viegli... bail(?) iet uz rītdienas ofisu. kaut kāds mezgls, kas tiek vīts no visām pusēm.
|
februbaars 18., 2020
| 23:29
es pilnīgi jūtu, kā katru dienu paliek arvien mazāk spēka cīnīties ar ofisa huiņu. vai, tieši otrādāk, ir arvien vairāk spēka ofisā runāt vidusskolniecisku huiņu.
protams, abi varianti kopumā ir pilnīgi garām, bet nujā.
kaut kāds kosmoss. vai, tieši otrādāk, kāds ir nokritis ar galvu pret asfaltu. gan jau ir tā, ka zāle citur liekas zaļāka, vai ja ne tā, tad vismaz liekas, ka tā zāle zem manis ir izsēdēta un izkaltusi. bet.
--- es beidzot pateicu šefam, ka paldies, es tinos?
|
februbaars 14., 2020
| 23:33
vēl viena valentīndiena bez atmiņām. nē, precīzi viena atmiņa. ofisā, ap plkst. 14:30. es pat nofilmēju.
|
februbaars 10., 2020
| 23:26
visneiedomākamākajā veidā tomēr ielīdu dušā tagad, nevis varbūt no rīta.
biju tik ļoti gatavs un pārliecināts, ka rīt no rīta būšu mājās un medīšu jrt biļetes. tfu, roncij. tev uz ofisu jāiet. no rīta. ko es uzreiz arī nesapratu, citādi būtu atteicies. jau kaļu plānus, kā izdīkt sev desmit minūšu pauzi, lai caur telefonu mēģinātu sev kaut ko izbakstīt. jā.
kaut ko vajadzētu ierakstīt, ka visas sinatras vientuļās dziesmas skan pilnīgi neatšķirīgi viena no otras. un kāpēc tagad skan loveless. jau pie pašām beigām.
un galīgi nemaz negribas runāt ar priekšniekiem par sev dīcamām, bet normālām lietām. kas - pats fakts, ka ir tā, ka ir jādīc, un otrs, ka negribas dīkt - pēc kaut kādām redditā lasītām teorēmām varbūt velk to, ka tā ir toksiska vide. aij, par ko es te atkal muldu.
un repertuārā ir atgriezies cerību ezers! the fuck.
|
februbaars 7., 2020
| 21:49
aizgāju uz bijušā šefa ofisu. izskatās tā diezgan shady. un arī tie cilvēki, kurus viņš ir savervējis - no tā paša bijušā ofisa - viņi ir jā, diezgan labi strādnieki, lai gan es viņiem redzu pāris sliktu, vai kaitinošu, vai nelabvēlīgu īpašību. kuras diametrāli pārklājas ar manām. un vispār jau pohuj. bet var jau saprast, kāpēc viņš ir savācis viņus. anyway.
aizgāju brīvdienā uz savu ofisu. un uzreiz kļuva biški high. muldi un dari muļķības. otrais cilvēks, kurš nupat ir pieaicināts, lai palīdzētu ar merdžotās kompānijas operācijām, ir baigi rēcīgs vispābā. bet nujā. man ofisā bija divi riteņi, un paagaidīju vienu indieti, lai aizbraucam līdz viņam, un tad es savākšu un pats aizripināšu tālāk. nācās gaidīt un vēl bišķīt. eh. bet ieaicināja mani iekšā, un tad trijatā - ar istabas biedru -, un tad vēlvienu jau redzētu indieti parunājām par kaut kādu huiņu. tad palika bik garlaicīgi, bik auksti, un bik uz tualeti, un bik likās urdoņa kaut ko padarīt (haha, spoiler alert). sāka snigt, neko, normāli un solīdi aizripināju savus rumakus mājās.
baigi prasās pamāt tam apakšstāva kaimiņam un parunāt. vai palūgt, vai varam parunāt. reāli sāk kratīt.
|
janvaars 31., 2020
| 22:27
aizgāju no taba, kurā biju meklējis 'frutigerfont", jo viņš ir tas, kurš ir sazīmējis Avenir. kas ir fonts, kas jau tā patika, bet izprintējot, iemīlējos.
redzēju talantīgo misteru ripliju dailē. pierakstīju veselu blociņa lapu, ne lappusi.
aizgāju uz ofisu, tik daudz (relatīvi tam, cik īsu brīdi nebiju aizņemts un ka uzreiz aizgāju, līdz ko bija iespēja) publiski pazīstamu cilvēku, kuriem piepisties, ko neizdarīju. un trīc rokas.
un aizgāju pie p., kur kārtējoreiz piepisos no diviem 0.3 aliņiem!!! (ok, vienam 11.1%, pa čakeni braucot, izdomāju, ka tas patiesībā ir slepkavības mēģinājums), un cik ļoti patīkami ir runāt pr kultūriskām vai mākslinieciskām lietām ar cilvēku, kurš tur ir mazliet iekšā, un saprot latviski tulkotās angļu memes un darbojas pēc līdzīgi saprotama mehānisma kā es. bāc. jā. kas, no vienas puses, veido divus secinājumus. ka a), visu laiku ejot pie p., var ātri tikt pie alkohola atkarības, un b) ka tas ļoti labi atbild uz jautājumu vai aizdomāšanos, ko nozīmē e. ka tas ir ļoti daudz un miers sirsniņai un blablabla, vienīgi žēl, ka ir limits izsmelšanai, un diezgan mazs. un ir tik daudz cilvēku, ar kuriem.. es pat nevaru pateikt tàdus apvainojošus vārdus. nu, runājot nav vispār nekādas dzirksteles. var jau uztaisīt - nolokot kādu stūri vai izliekoties , bet te ir gandrīz tīri un patiesi. pa taisno no galvas uz izrunu vai smiekliem, vai garu "āāāā!". labi, atkal aizrunājos. kas arī ir riskanti. jo man patīk, ka cilvēki runā, bet par to, kas interesē mani. gandrīz vai. labi, viss.
un jā, centos janvārī baigi neklausīties melody's echo chamber. paklausījos, ejot no teātra pakaļ atdzenajamai mašīnai. tā vaiboju, ejot cauri esplanādei. sasodīts. tas debijas albums var savākt no manis ļoti daudz ko, paldies.
|
|
|
|