|
apriils 23., 2020
 | 00:01
kaut kur jāuztaisa tabula ar to, ko no labieša var dzert, citādi katru reizi ir tāds "padod, kas tāds saldāks".
reku, septembra rīgas laikā, kuru es lasīju kā patvērumu no tā, ko lasīja otrs cilvēks, esmu lieliem burtiem uzrakstījis "GAISMAS RAGANA". tātad laikam labs.
mežs vai pļava arī liekas okei.
tad laikam ferdinands, lūk, tas nē. tos kastaņus var pārāk just.
|
apriils 14., 2020
| 18:09
ko šodien esmu darījis, hmm, izgāju cauri pierakstu lapām un par kādiem 80% ir skaidrs, kā visam būtu jāizskatās. nu tā, ka čista, ne tā kā pirms pusotra gada kaut ko nūdelējot. karoče, iesaiņojums. tā jau man patīk iesaiņojuma dizains. bet nujā, jau tagad ir tāds, ka vairāk šodien neko neizdarīšu. un auksti. labi, te vēl uz galda pēdējās lapas.
pierakstīšu, ka tajā indiešu dzimpenē iedevu vienam čalim kaut ko tur iezīmēt. nu, viņš bija tādā starā par vienu mūsu kolēģi, atzinās mīlestībā. pa trim lapām. es, protams, tai kolēģei arī varētu atklāt kaut ko līdzīgu, bet 1) kaut kad nesen tomēr pārdomāju, un 2) es diez vai varētu pārspēt šo indiešu censoni centībā. un tagad, protams, atklāju, ka viņš ir uzšņāpis pa virsu vienai manai glezniņai. karoče, lohs tāds.
ā, un piebeidzu aprīļa rīgas laiku - nē, to vienu eseju par viduvējīguma neparastīgumu tomēr atmetu. un arī tā pīnas baušas intervija bija diezgan garām (galīgi nepiš dejas un okei), bet tur bija viens, varbūt vislabākais citāts. kas ir atzīstami. un tad es pārvietoju laundžkrēslu pie palodzes, kaut kā, nezinu kā, apgāzu lejkannu, un samērcēju to žurnālu. tad liku uz pannas žūt. varbūt tā tomēr nevajadzēja.
un ir pazudis tējas sietiņš.
edit: es arī nesaprotu, kā cilvēki var uztaisīt pleilisti ar 30 dziesmām. it īpaši ar "mīļākajām" vai whatever kādām dziesmām, kurām nav nekā baigi kopīga. labi, man izdevās saspiest warpaint klausāmās dziesmas bez jebkādiem zudumiem 80 minūšu limitā. bet nu labi, warpainta diskogrāfijā ir tikai 183 minūtes.
|
apriils 4., 2020
| 07:56
īsumā, divas lietas. vai trīs.
aizdevos diet rīta saules staros. un, atpakaļ braucot.. eh, kā lai pasaka. vispirms izlādējās telefons, tad termokrūzē kļuva tik daudz biezumu, ka kafija vairs nebija malkojama (laikam jau tas ir jārisina vēl mājās esot), un sapratu, ka ejot atpakaļ dzīvē, viss atkal ies uz sūdīgo pusi. ka tas ir kā iet lejā pa kāpnēm pēc teātra izrādes, ka ir tā dzirksts. ka tā var. vai, kā tā var. nu, tā. un spoži, un meistarīgi, un tev ir atvērtas acis, cik daudz skaistuma var radīt tukšā kvadrātā ar nekustīgām lampām un scenogrāfiju, vai kā tā var iemiesot burvīgu tekstu, vai visparastāko cilvēciskumu.
bet tad ir drūzma, lai tiktu ārā no zāles, un, lai aprakstītu kustības ātrumu uz kāpnēm, būtu jāiztēlojas, ka visa grīda ir noklāta ar sažļambātu košļeņu masu vai purva rāvu, un tad jāstāv rindā pēc jakas (paralēli meklējot somā vai kabatās, kur ir nogrūzts numuriņš), vai.. braucot pa brīvības ielu sestdienas rītā, apstājies pie katra luksofora. no kuriem pirmajos piecos (tās divas gājēju pārejas gar mežu, LSPA/Šmerļa ielas krustojums, gājēju pāreja pie alfas, krustojums pie pagrieziena uz alfu, un varbūt arī nākamais) ceļu nešķērsoja pilnīgi neviens. un nākamajos (lielvārdes, struktoru, zemgala gatvē), protams, arī sarkanais. tur gan gods, kas gods, katrā izgriezās divas mašīnas. es saprotu, ir jābūt pazīstamam ar stulbumu uz ceļa, bet šis mani pārsteidzoši saniknoja. te no teātru garderobēm laikam labākais salīdzinājums būtu "splendid palace".
tās tā kā būtu divas lietas. a kas trešā?
ā, rīgas laiks pastkastē. par kuru mani ļoti interesēja, kā izskatās redakcijas sleja. kura, hā, (tagad?) saucas "izdevēja sleja", un tajā mani sasmīdināja jau pirmais teikums. "dievs pāns vairāk par visu mīlēja pēcpusdienas nomiedzi". nomiedzi. nomiedzi!!!
+ vakarvakarā biju arī aizdevies uz P. parakājos pa kasti, kurā, starp kaut ko citu, ir dienasgrāmatas. TĀS dienasgrāmatas ar skolas logo, stundu sarakstiem, mājasdarbiem un vai nu skolotāju piezīmēm (1.-6. kl.), vai izprintētiem sekmju izrakstiem no e-klases (7.-12. kl.), kā Y un Z atskaitēm kases žurnālā. jā, un lūk, no pirmā posma man ir 9 dienasgrāmatas, savukārt no otra posma - 6 dienasgrāmatas. apbrīnojami.
|
detsembris 20., 2019
| 19:19
nē nu forši jau, ka šitajās brīvajās dienās esmu pierakstījis cibu, un vakar vakarā mazliet sapratu, ka ir kaut kas jāpieskicē. tā viena sociāli svarīgā lieta, par kuru vienreiz biju domājis, bet tad aizmirsis. fakinā pīlēna intervija. skicētājs atradies. vai ko es vēl skatījos. the founder (2016). neko jaunu gan neuzzināju, un tamdēļ, ka vēlu naktī skatījos, šorīt mazliet dīvaini jutos, bet okei.
ir nodzīvotas piecas dienas bez jakas. bez maka. bez pases. bez cimdiem. okei, paciņa šodien 13:37 nokļuva lietuvā. tas ir labi. tas ir labi, roncij, turpini. šefs pateica, ka vakar visiem kolēģiem (protams, izņemot tiem diviem bez whatsappa) ir atzinies, ka no jaunā gada ies projām. un ir vismaz zināms aizstājējs. šobrīdējais sūšefs. kas arī savā ziņā ir labi. kas vēl ir labi, roncij, kas vēl ir labi. ēē. nav jau tā, ka vēl kaut kas būtu. varētu teikt, ka es esmu atvaļinājumā, šobrīd. kas ir ļoti bailīgs vārds. kolēģiem liekas, ka es esmu uzkāpis uz kaut kādām vielām. vai nu nerunāju nemaz, vai pārāk daudz. kas gan ir dīvaini. jo cits kolēģis kaut kādā dzirdamo asociāciju virknē - ā nē, temats bija par to, ka indietis baigi vēlās braukt uz āfriku -, nokļuva līdz izteikumam "african monkey aids". tā bija tā frāze, ko gribēju kaut kur pierakstīt. ok, tas ir galā. paldies, roncijs, par stāstu.
|
|
|
|