|
apriils 12., 2020
 | 12:48
ar vienu kāju
stāvu
dušas pusē
rokas
atspiestas
pret izlietni
un slapjas
gaida kad
ieslēgsies
siltais ūdens
lai varētu
nomazgāt
rokas
ierīvēt plaukstas
ar ziepju kluci
nolikt
to savā vietā
blakus krānam
un ievērot
sevi spogulī
kā akordeona
plēšas virina
deguna sieniņas
pie katras
dziļas ieelpas
no krūtīm
nākošās
uz poda vāka
atskan jau
nākamā dziesma
noslauku rokas
kādā no dvieļiem
drošības pēc
arī kreklā
paķeru telefonu
izslēdzu gaismu
pieskaros siltajam
ledusskapja sānam
un it kā sev
it kā kādam
mazliet pārāk
negaidīti saku
"pasēdi, paklusē"
bet tā nebija dziesma
kas skanēja telefonā
telefonā ir citas
(piemēram, vēstnieks)
|
apriils 4., 2020
| 07:56
īsumā, divas lietas. vai trīs.
aizdevos diet rīta saules staros. un, atpakaļ braucot.. eh, kā lai pasaka. vispirms izlādējās telefons, tad termokrūzē kļuva tik daudz biezumu, ka kafija vairs nebija malkojama (laikam jau tas ir jārisina vēl mājās esot), un sapratu, ka ejot atpakaļ dzīvē, viss atkal ies uz sūdīgo pusi. ka tas ir kā iet lejā pa kāpnēm pēc teātra izrādes, ka ir tā dzirksts. ka tā var. vai, kā tā var. nu, tā. un spoži, un meistarīgi, un tev ir atvērtas acis, cik daudz skaistuma var radīt tukšā kvadrātā ar nekustīgām lampām un scenogrāfiju, vai kā tā var iemiesot burvīgu tekstu, vai visparastāko cilvēciskumu.
bet tad ir drūzma, lai tiktu ārā no zāles, un, lai aprakstītu kustības ātrumu uz kāpnēm, būtu jāiztēlojas, ka visa grīda ir noklāta ar sažļambātu košļeņu masu vai purva rāvu, un tad jāstāv rindā pēc jakas (paralēli meklējot somā vai kabatās, kur ir nogrūzts numuriņš), vai.. braucot pa brīvības ielu sestdienas rītā, apstājies pie katra luksofora. no kuriem pirmajos piecos (tās divas gājēju pārejas gar mežu, LSPA/Šmerļa ielas krustojums, gājēju pāreja pie alfas, krustojums pie pagrieziena uz alfu, un varbūt arī nākamais) ceļu nešķērsoja pilnīgi neviens. un nākamajos (lielvārdes, struktoru, zemgala gatvē), protams, arī sarkanais. tur gan gods, kas gods, katrā izgriezās divas mašīnas. es saprotu, ir jābūt pazīstamam ar stulbumu uz ceļa, bet šis mani pārsteidzoši saniknoja. te no teātru garderobēm laikam labākais salīdzinājums būtu "splendid palace".
tās tā kā būtu divas lietas. a kas trešā?
ā, rīgas laiks pastkastē. par kuru mani ļoti interesēja, kā izskatās redakcijas sleja. kura, hā, (tagad?) saucas "izdevēja sleja", un tajā mani sasmīdināja jau pirmais teikums. "dievs pāns vairāk par visu mīlēja pēcpusdienas nomiedzi". nomiedzi. nomiedzi!!!
+ vakarvakarā biju arī aizdevies uz P. parakājos pa kasti, kurā, starp kaut ko citu, ir dienasgrāmatas. TĀS dienasgrāmatas ar skolas logo, stundu sarakstiem, mājasdarbiem un vai nu skolotāju piezīmēm (1.-6. kl.), vai izprintētiem sekmju izrakstiem no e-klases (7.-12. kl.), kā Y un Z atskaitēm kases žurnālā. jā, un lūk, no pirmā posma man ir 9 dienasgrāmatas, savukārt no otra posma - 6 dienasgrāmatas. apbrīnojami.
|
marts 10., 2020
| 10:33
ir liela iespēja, ka dienās, kad es uzmostos un nesaprotu ko darīt, tiek tirgotas teātra biļetes.
|
marts 6., 2020
| 09:07
vakar vakarā "to-do" pleilistā ieliku divus flaming lips albumus, ar vienu - yoshimi battles the pink robots - tagad gandrīz esmu galā.
kaut kas tāds silts, un dīvains. kā tikko vārīts uzpūtenis. vai kā "merriweather post pavillion" bez maindfaka elementiem. un te ir aplausi pusē no dziesmu beigām.
otro rītu pēc kārtas ēdu grauzdētas maizītes ar aknu pastēti. un trešo rītu pamodos pirms astoņiem. kas tas ir?? lejas kaimiņiem tajā brīdī notiek kaut kādi sprādzieni?
un spotifaja autoplej, lūdzu atpisies, liekot man mākslinieku populārākās dziesmas. tās es pats varu uzspiest. priekš kam tu esi vajadzīgs, ja tavs algoritms nevar izkost, kuras albumu pēdējās dziesmas ir pati esencīte.
|
janvaars 17., 2020
| 10:27
šis bija tāds (!) vēsas vasaras rīts. laikam jau tāds pats kā vēl kādi desmit bezmākoņaini, sausi rīti šajā ziemā, kuros es neesmu bijis ārā.
uzmodināja gāzes skaitītājs, beidzot mazliet atceros sapni, un nākas mazzzzlirt nožēlot, ka izkrāvu visu virtuves plauktu no stafa, jo čalim plauktu nevajadzēja lauzt vaļā no sienas. ak.
ā, vakar kur papisu veloslēga atslēgu. luckily, ka mēģinot pieslēgt, nevis atslēgt.
|
|
|
|