|
juulijs 27., 2020
 | 19:31
vai jrt vajadzētu pāriestudēt "latviešu mīlestību", nosaucot to par "latviešu tinderi"?
kritiski domājot pašam liekas ka nē, bet ej nu sazin, ko tas režisors/kursa vadītājs a. atkal nesadomās
|
juulijs 25., 2020
| 22:51 - runā dāmas, vol. 109
lūk, guna zariņa, viņa ir neglīta, bet skaista. ar to līko degunu, zemo balsi, bet kaut kur viņa ir skaista.
|
maijs 20., 2020
| 00:23 - runā dāmas, vol. 105
redzēju gerdu ( nevaru īsti būt objektīva, man pārāk patīk viņa balss, līdz ar to manis pēc viņš var teikt pilnīgi jebko)
|
apriils 24., 2020
| 20:10 - taņa
drošs nedrošs es pielikšu to teātra tagu, bet tas, pēc patērētā šķidruma daudzuma, varētu būt bijis arī lokālā.
|
apriils 18., 2020
| 14:13 - CrappyDesign
saprotu, ka tā nav teātra vaina, bet nu kamon, tik ļoti sapriecājos, ka varēs nevadīt savu identitāti
|
apriils 4., 2020
| 07:56
īsumā, divas lietas. vai trīs.
aizdevos diet rīta saules staros. un, atpakaļ braucot.. eh, kā lai pasaka. vispirms izlādējās telefons, tad termokrūzē kļuva tik daudz biezumu, ka kafija vairs nebija malkojama (laikam jau tas ir jārisina vēl mājās esot), un sapratu, ka ejot atpakaļ dzīvē, viss atkal ies uz sūdīgo pusi. ka tas ir kā iet lejā pa kāpnēm pēc teātra izrādes, ka ir tā dzirksts. ka tā var. vai, kā tā var. nu, tā. un spoži, un meistarīgi, un tev ir atvērtas acis, cik daudz skaistuma var radīt tukšā kvadrātā ar nekustīgām lampām un scenogrāfiju, vai kā tā var iemiesot burvīgu tekstu, vai visparastāko cilvēciskumu.
bet tad ir drūzma, lai tiktu ārā no zāles, un, lai aprakstītu kustības ātrumu uz kāpnēm, būtu jāiztēlojas, ka visa grīda ir noklāta ar sažļambātu košļeņu masu vai purva rāvu, un tad jāstāv rindā pēc jakas (paralēli meklējot somā vai kabatās, kur ir nogrūzts numuriņš), vai.. braucot pa brīvības ielu sestdienas rītā, apstājies pie katra luksofora. no kuriem pirmajos piecos (tās divas gājēju pārejas gar mežu, LSPA/Šmerļa ielas krustojums, gājēju pāreja pie alfas, krustojums pie pagrieziena uz alfu, un varbūt arī nākamais) ceļu nešķērsoja pilnīgi neviens. un nākamajos (lielvārdes, struktoru, zemgala gatvē), protams, arī sarkanais. tur gan gods, kas gods, katrā izgriezās divas mašīnas. es saprotu, ir jābūt pazīstamam ar stulbumu uz ceļa, bet šis mani pārsteidzoši saniknoja. te no teātru garderobēm laikam labākais salīdzinājums būtu "splendid palace".
tās tā kā būtu divas lietas. a kas trešā?
ā, rīgas laiks pastkastē. par kuru mani ļoti interesēja, kā izskatās redakcijas sleja. kura, hā, (tagad?) saucas "izdevēja sleja", un tajā mani sasmīdināja jau pirmais teikums. "dievs pāns vairāk par visu mīlēja pēcpusdienas nomiedzi". nomiedzi. nomiedzi!!!
+ vakarvakarā biju arī aizdevies uz P. parakājos pa kasti, kurā, starp kaut ko citu, ir dienasgrāmatas. TĀS dienasgrāmatas ar skolas logo, stundu sarakstiem, mājasdarbiem un vai nu skolotāju piezīmēm (1.-6. kl.), vai izprintētiem sekmju izrakstiem no e-klases (7.-12. kl.), kā Y un Z atskaitēm kases žurnālā. jā, un lūk, no pirmā posma man ir 9 dienasgrāmatas, savukārt no otra posma - 6 dienasgrāmatas. apbrīnojami.
|
marts 12., 2020
| 22:08 - jrtt vectēvs
vispirms, aizbraucām uz bodi ar mammu. braucu atpakaļ, un uz tallinas ielas pamanīju havjeru garsiju. vispār bija diezgan labs laiks, lai doto informāciju apkošļātu, bet tomēr nepiegāju klāt un nepaprasīju, kur rīgā ir labākais meksikāņu ēdiens. man gan ir viņa telefona numurs, tāpēc tā nav baigā problēma.
tad es mēģināju atrast lielas gliemenes (ar čaulu) un portugāļu liķierus. ņihuja. nevienā no pieciem veikaliem. lepojos, kad smuki noparkojos pat tad, ja blakus esošais džips ir uzmīzis uz līnijas. un jā, uzmetās skumji kaut kādos brīžos. tad kad šodien ieskanējās bīč fossils. vai divas dziesmas no "četriem krastiem", kuros ir ļoti haunting taustiņinstrumentu skaņa. vai, kad es atstrādāju savu piesprādzēšanās/durvju aizslēgšanas tehniku. nē, tad mazāk.
ā, vēl man šodien iepatikās meklēt portugāles vīnus pēc etiķetēm. ka katrai valstij ir etiķešu etiķete, un ir tik kruta, ka tevi kaut kas interesē, ka tu mēģini nelasīt plauktu nosaukumus, kādas valstis plauktā atrodas, tu vienkārši šķirsti vīnu nosaukumus (kā kurš tur raksta.. vino, vai riesling, vai tās franciskās izskaņas, vai vēl kā), un tas ir tik aizraujoši. ka tevi kaut kas interesē (lai gan mani tieši šis neinteresē, i will get over it on tuesday. bet tā atmiņa no senas pagātnes), un te meklē atšķirības, un pamatojumus, un saknes, un elementus.
un skumji dažos momentos šīvakara viļa vectēvā. nē, es biju redzējis to izrādi. jo es atceros turpinājumus kādiem trim jokiem. un to, kādēļ daži opji velk wife-beaterus, bet daži valkā biezos flaneļus tajā pašā sezonā. tāpēc, ka ir tie salīgie tipi, un ir tie karstie tipi. es katrā ziņā esmu biezo flaneļu čalis. a) gan tādēļ, ka velkot wife-beateru necik iespaidīgu skatu pasaule neiegūst, un b) man, sevi tikai iedomājoties, staigājot pa dzīvoli wife-beaterī, paliek auksti. bet kas tie bija par momentiem. es pat nezinu. man tāpat nepielipa tas.. kaut kas. kā dzejā, teiksim. jā, apbrīnojami kā tā var un tā, un tas katram būtu jāredz. un, lūk, tā būtu jāsauc par stāvizrādi, nevis sipenieces sūds. nu, ne sūds. bet abas izrādes ir savā ziņā tik līdzīgas, un pilnīgi atšķirīgas kvalitātē. un tā vienkāršā vienas nemainīgās pastkartes scenogrāfija, un - izņemot divus brīžus, kad viņš paceļ gaisā rokas, un tas diagonālais griests liekas, paliek spožāks -- kā arī pašās beigās - nemainīgais apgaismojums. un viss. tāds laif-nolidžs, un gandrīz katrā no tiem stāstiem - cik viņi, gan jau ka četri bija -, ir kaut kāda atziņa, vai kas, ko var piesaistīt šitam koronas sūdam. un liekas, ka viņš reizēm cenšas kaut ko pamainīt tekstā, nu cik ilgi var atkārtot vienu un to pašu, bet labi, tas ir mans slimīgums vēl vairāk glorificēt to iestādījumu.
un tas koronas sūds. ah. gan braucot ar mammu un dzirdot viņas sakāmo, gan domājot par saviem punķiem, gan par cilvēku aicināšanu savās mājās, gan par iespējamo ekonomisko stagnāciju, ka galu galā šī ir tā krīze kuru visi dzīvokļu spekulanti gaidīja - tikai.. ha, negaidīja -, ka mums ofisā un gan jau arī citos ofisos papisīsies piegādātāju ķēde, ka ir jāpogā ciet bikšupriekša, tfu, siksna, kā mēs ar pēteri pirms vairāk kā mēneša mainījāmies ar dzirdētajām konspirācijas teorijām par to kā cēlās korona, un kas tik vēl ne. ko tieši maina tie publiskie pasākumi - nu, patiesībā viņi maina diezgan daudz ko, vismaz masveidā, popkultūriski, un ir jāpārlasa kamī mēris - vai ne, vai ne??? -, kādi vēl gabali ir par pilnīgu sabiedriski uzspiestu izolāciju?, cik bieži cilvēki lepojas ar to, ka viņi tika cauri spāņu vai buboņu mērim?, un vispār korona @baltic xl maksā eiro, lai gan, zajebal tas alkohols kuru nekad nevar izdzert. un tā.
12.03.20 vectēvs jaunais rīgas teātris lielajā zālē, 10. rinda, 16. vieta
kāpēc vectēvs nav stāvizrāde?
"šucmaņi"? šucmaņi?
viena lieta ir tas konstantais apgaismojums, ka vispār neredz kladīti.
un tas fakts, ka projekcijā redzamais pagalms var būt gan imantā, gan ķengaragā.
es redzu tās stulbās daydreamijas, un atslēdzos no izrādes.
salkans?
alveja, citrons, medus, ??
mēs atradām jūsu vectēvu. kas tās ir par beigām?
|
marts 10., 2020
| 10:33
ir liela iespēja, ka dienās, kad es uzmostos un nesaprotu ko darīt, tiek tirgotas teātra biļetes.
|
marts 6., 2020
| 21:44
tā. no rīta vēl biju ieskrējis arī tajos te virtuļos pie matīsa tirgus. man diez ko nepatika (paņēmu līdzi). ja dunkin donutos ir baltmaize, donut wheel'ā ir kēksiņš, tad te ir kaut kas staipīgs iekšā. churrosi it kā okei, bet nebija nekādas mērcītes, kur iemērkt.
tad, es diezgan okei akceptēju dungen un boogarins, tāds... tīrs psihedēlisks, nu nē ne pārāk laikam?, roks.
un nacionālā teātra "dzīvnieks", kaut kad vēlāk uzrakstīšu. sēdēju aiz seņkova. krūzkops atkal tādā mazmiesta pusmuļķa lomā (ak, kā es nekad neaizmirīšu kolka cool). un ivetu poli te bezmaz var aizstāt ar kažociņu. bet nulab, vēlāk.
karjeras iespēju centrs nākamnedēļ dos ziņu. ohmmmh.
dzīvnieks NT pagrabā
krūzkops uz metālas letes
minimēti salmi isntrumentu kastēs
čakarēties ar lādētāju
ko nozīmē "iemaukt"?
zari tajā te skenoskopā, vai projektorā, vai kā sauc to sūdu, ļoti haunting
celms nepīpē?
telefonu neieslēdzu nevis es, bet mana izvēle
- ko tu pazaudēji? - es drīzāk meklēju
celma vidzemes akcents
- izrādē tiek izmantota necenzēta leksika. - to mēs jau visu dzirdējām.
that's my corona with lime
mikrofons (kurš pirmo cēlienu palika neaiztikts) tiešām bija domāts sišanai pret krūtīm?
voldemārs aizbēga, jo nogaināja trusi.
bailes - bespēcība, vai to ko
kažociņā arvien vairāk izskatās pēc kareļina
kas ir tas klaipēdas storijjlains?
kleita, ādas jaka, botas un rokas kabatās - kolka cool iveta pole, right?
pārstāju elpot, lai dzirdētu
asinis tiek ražotas mutē
viesmīlis klaipeēdā, kurš nolamājas lietuviski, un smejas tieši viens cilvēks
beigās krūzkops nevar nepasmaidīt, atkārtojot savus spirāliski pirmos/pēdējos teikumus
|
marts 3., 2020
| 23:33
pavisam nejauši, lēnām rokoties cauri satoru dzejai, atradu to pantu no jrt dzejas (kuru skatījos 2016. janvārī), kurš bija kaut kas par marseļu un mazirbi. kuru skaitīja krasts tajā savā zvirbuliskajā krasta balsī. un mur bija tik daudz kā, un kaut kas par futbolu, ka nemaz neiedomājos guglēt. vai arī nemaz nebija.
jā, atradu. vispirms, tur ir 1995. gada pitraga dzejoļi par banānu, abbu, ciema vienīgo lībieti un videomagnetofoniem, un tad ir 2015. gada dzejoļi no dienvideiropas. jā. un tad es pārstāju lasīt un sāku meklēt, ka šim taču ir jābūt tam. uldis bērziņš. un ka satori, lūdzu fakin ielieciet to nepieciešamo fragmentu. un ir. es varu nomirt laimīgs. man gan tagad ir jāatrod, kas ir tas otrs dzejolis, kurš man toreiz uz mirkli likās tāds pilnīgs "woooow", kā jūs to cilvēki panākat gatavu
|
februbaars 10., 2020
| 23:26
visneiedomākamākajā veidā tomēr ielīdu dušā tagad, nevis varbūt no rīta.
biju tik ļoti gatavs un pārliecināts, ka rīt no rīta būšu mājās un medīšu jrt biļetes. tfu, roncij. tev uz ofisu jāiet. no rīta. ko es uzreiz arī nesapratu, citādi būtu atteicies. jau kaļu plānus, kā izdīkt sev desmit minūšu pauzi, lai caur telefonu mēģinātu sev kaut ko izbakstīt. jā.
kaut ko vajadzētu ierakstīt, ka visas sinatras vientuļās dziesmas skan pilnīgi neatšķirīgi viena no otras. un kāpēc tagad skan loveless. jau pie pašām beigām.
un galīgi nemaz negribas runāt ar priekšniekiem par sev dīcamām, bet normālām lietām. kas - pats fakts, ka ir tā, ka ir jādīc, un otrs, ka negribas dīkt - pēc kaut kādām redditā lasītām teorēmām varbūt velk to, ka tā ir toksiska vide. aij, par ko es te atkal muldu.
un repertuārā ir atgriezies cerību ezers! the fuck.
|
| 08:20
skvērā vai pagalmā pie jrt ap 13:00 ieraudzīju hermani un kādu stundu uzdevu jautājumus par līdzīgām iezīmēm viņa galveno varoņu īpašībās, mūzikas izvēli izrādēm un vēl sazin ko. tad piezvanīja mamma, un teica lai braucot šurp uz pļavniekiem. diezgan abruptly atvadījos no alvja, jo gan jau tiksimies izrādē pl. 16. stāvot kaut kādā korķī sapratu, ka helikopteram būs cancels. tālāk es īsti neatceros. dažos pļavnieku stūros ir dārziņu kooperatīvi, un pa vidu iet tāds kā rīgas kanāls. ā, un bija tāds čependžs skriešanas botās pa apsnigušiem un apledojušiem pļavnieku iekšpagalmiem pirmajam sasniegt otru pļavnieku stūri. normāls pingvīnvalkings.
whatever
|
februbaars 3., 2020
| 10:12 - dailes iemīlējies šekspīrs (30.11.19)
kāpēc jāieliek 0x. rindas, ja nevar piepildīt?
galopiņš
zemtilta dzīve?
ar visām gaismām tā zaļā siena izskatās tumblr-līmeņa majestātiski
kāpēc ķestera tekstam apakšā skan džungļi
easy going ķesteris
aptraipīt lūpas no kurām nāk zelta vārdi
nav grēka, nav uzdrīkstēšanās
"es nezinu, mistērija."
flaming nazis, dzelzīša lampa
|
februbaars 2., 2020
| 23:24 - dailes testosterons
okei, beidzot ir viena, kur ir paštaisītās kukurūzas tortijas priekš tako. manjanā.
ē, un dailes "testosterons". nujā. sviestiņš. kaut kāds bļitkas variants, kur "džeki slēgtā telpā" savā starpā ķipa baigi uz sevi reflektē, sāk izlikties par sievietēm un scenārijus par tām, dēvē par kucēm un dafigā veidos - gluži kā siera platē - dēvē pišanos, maskulīni dod viens otram pa seju - ar tādu stroboskopu staru iegrimstot tumsā uz 10 sekundēm, sagatavojoties nākamajai ainai, apkampjas un dahujā ķipa dzer, un paši (par ko cepuri nost) spēlē kaut kādus 80to dad-rocka grāvējus un vēl sazin ko. un daži neērti kadri ar robežnieku vai kādu citu, kurš attiecīgajā brīdī ir pārāk izsalcis un sēž ar rosola pilnu muti tā, ka mazliet košļājot tur starp lūpām mazliet kas spraucas ārā.
un te bija tas te latvijas michael cera! kurpnieks!
mani arī visvairāk uztrauc tas, ka visiem ir poļu vārdi, bet darbība notiek latvijā. un, kā viņi plāno darīt ar tiem baltajiem krekliem, kuri izrādes beigās teju visiem ir ar sarkaniem pleķiem. un šeit ķesteris runā tajā te falsetā. nu, ne falsetā. es tak bļe nezinu, kā sauc to tur. tādā žēlīgā augstāk paceltā balsī, nevis zemajā aizsmakušajā artusa pleibojā.
bet kopumā.. izrāde varbūt bija par divu pensu tiesu labāka, nekā tas briesmīgais plakāts. like, kurš izdomāja, ka vajag kaut ko tādu?! kaut kādam dailes direktora dēlam laikam vajadzēja atpelnīt fotošopa licences maksu, un reku izdomāja variantu, kā pasūtīt kaut ko tādu vienkāršu, bet dažiem onkuļiem "wow, kruta" reakciju izraisošu vizuālo noformējumu. nu tas ir pilnīgs pizģec, es atvainojos.
|
| 02:07 - dailes talantīgais misters riplijs (LGĶ)
beidzot aizgāju uz to te ne vinilbāru, bet vunderbāru. pilnīgi dīvaini. īsumā sakot, cik, un vai vajag, uzticēties kaut kādām lietām, ko saka iedzēruši ļautiņi. ka a) ir jāpiesakās publicēt savus ierakstus (teicu, ka nepublicēju, jo kamon, šis neskaitās) un b) kaut kāds čalis no rūjienas (vai rūmenes?) muižas, zz topa džemperī un nereālāko trivia par zz topu un billiju gibonsu rīko kaut kādus pasākumus. abas lietas dzirdēt, protams, ir mazliet patīkami - nu, protams, daudz patīkamāk, nekā kauties kauguru fēniksā vai vēl kaut ko. bet no otras puses, man liekas, ka tiem cilvēkiem likās, ka redz kaut ko, kā patiesībā nav. whatevs.
man gan joprojām galīgi nepatīk tā pusīpašnieka (?) seja (ughhh, why roncij), bet nu šitādu dīvaini siltu svešinieku sarunu (lai gan viena bija mazliet tāda, ar domu, otrs bija runājošs pālis) dēļ jau būs jāapciemo vēl kaut kad. un pa ceļam, protams. bet jā. hm. kam es tieši kaut ko runāju par nepatīkamām sejām. ofisā. bet pa jokam. bet ne pajokam.
es tad pierakstīšu par dailes ripliju.
"grauzdiņš izdedzina caurumu"
man tūlīt apniks upenieks
atkal britu iestudējums (akšuallī, amerikāņu/jaunjorkas. okei, es vairs neatceros, kas piektajā minūtē lika tā domāt. mārciņas, vai pensi, kas?)
super stulbi monologi, vismaz sākumā
kostīmi no patīkami bieza auduma - un vispār kostīmi, ka viņi mainās līdzi apkārtējai videi un tajā esošajiem cilvēkiem
kā tas būtu, teātra izrāde, kur aktieriem ir pielīmēti lieli mikrofoni pie mutes, bet viņi nav ieslēgti? cilvēki pēdējās rindās daudz vairāk spicētu ausis, jo domātu, ka viņiem taču būtu jādzird, ko viņi tajos mikrofonos runā, bet patiesībā nedzird ne sūda
grāvelis tāds planējoši mīklains, ar stiklainām acīm
"doka vilinājums"
cilvēki uznāk uz skatuves ainu vidū
kurš itālis zina nosaukt divus asv štatus?
bulis un alsiņa?
grāvelis tiešām izskatās pēc sajukuša jaunjorkieša (ezra kēnigs no vampire weekend?). un tāds malkoviča pupetīra vaibs. un labi, izlasīju programiņu, tur ir pieminēts malkovičs, un tas, ka čārlijam kaufmanam, malkoviču rakstot, viennozīmīgi kaut kāda ietekme bija hičkoka strnagers on the train vai kaut kas cits ko tā zuze ir sarakstījusi
"kaut tu te būtu, laiks ir draņķīgs"
aktieri uz skatuves vienmēr dzer krāsvielas
"vai mēs neesam neredzami" un same līdzīgs šits
nejūt šmigai garšu, neizsauc taksi
jap, ny'īgs psihopātiņš (sofijas/danevičas bez krūštura aina)
"asas savā nesaprātībā"
un ha, tā releitojošā cilvēku aizraušana visu laiku
man liekas, ka vecais dziedātājs (bartkevičs) vienmēr plāta lūpas. un juris jope, ho ho ho, sasodīts
čalis/itālis picu griež ar sviesta nazi? wtf?
"jūra neļauj sei iepazīt, jūra vienmēr ko pietur pie sevis"
izkritis picas kumoss pēc došanas pa seju - reslinga elementi un vēl kāds krītošs priekšmets kā palieka no sitiena
ha, vienā sapņa/murga/itāļu dziedātāju uznācienā viņu plaukstu sitieni skan tumbās
legit dīvaini gaismu akcenti
pasaules līmeņa psihedēlija, vai dailē tas ir iespējams?
žagara, u.c. uznākšana, imitējot vēstules
kaujoties izkrīt cīgu etvija
diez, ko tie itāļi vispār dzied?
iedomājos daudziņu galvenajā (grāveļa) lomā
kubiskā duša. hmm.
|
janvaars 31., 2020
| 22:27
aizgāju no taba, kurā biju meklējis 'frutigerfont", jo viņš ir tas, kurš ir sazīmējis Avenir. kas ir fonts, kas jau tā patika, bet izprintējot, iemīlējos.
redzēju talantīgo misteru ripliju dailē. pierakstīju veselu blociņa lapu, ne lappusi.
aizgāju uz ofisu, tik daudz (relatīvi tam, cik īsu brīdi nebiju aizņemts un ka uzreiz aizgāju, līdz ko bija iespēja) publiski pazīstamu cilvēku, kuriem piepisties, ko neizdarīju. un trīc rokas.
un aizgāju pie p., kur kārtējoreiz piepisos no diviem 0.3 aliņiem!!! (ok, vienam 11.1%, pa čakeni braucot, izdomāju, ka tas patiesībā ir slepkavības mēģinājums), un cik ļoti patīkami ir runāt pr kultūriskām vai mākslinieciskām lietām ar cilvēku, kurš tur ir mazliet iekšā, un saprot latviski tulkotās angļu memes un darbojas pēc līdzīgi saprotama mehānisma kā es. bāc. jā. kas, no vienas puses, veido divus secinājumus. ka a), visu laiku ejot pie p., var ātri tikt pie alkohola atkarības, un b) ka tas ļoti labi atbild uz jautājumu vai aizdomāšanos, ko nozīmē e. ka tas ir ļoti daudz un miers sirsniņai un blablabla, vienīgi žēl, ka ir limits izsmelšanai, un diezgan mazs. un ir tik daudz cilvēku, ar kuriem.. es pat nevaru pateikt tàdus apvainojošus vārdus. nu, runājot nav vispār nekādas dzirksteles. var jau uztaisīt - nolokot kādu stūri vai izliekoties , bet te ir gandrīz tīri un patiesi. pa taisno no galvas uz izrunu vai smiekliem, vai garu "āāāā!". labi, atkal aizrunājos. kas arī ir riskanti. jo man patīk, ka cilvēki runā, bet par to, kas interesē mani. gandrīz vai. labi, viss.
un jā, centos janvārī baigi neklausīties melody's echo chamber. paklausījos, ejot no teātra pakaļ atdzenajamai mašīnai. tā vaiboju, ejot cauri esplanādei. sasodīts. tas debijas albums var savākt no manis ļoti daudz ko, paldies.
|
detsembris 6., 2019
| 00:35 - bītlu jaunais albums
ļoti klikbeitīgs izrādes nosaukums. un tad anti-klikbeitīgs izrādes apraksts un afišiņa par visādiem artifišālās inteliģences piemēriem un tekstiem.
labi, teksti varbūt bija, bet kopumā, tas bija tāds parasts stāsts par attiecībām ar robotu. par divu cilvēku attiecībām, un par iespējami izveidojamām attiecībām ar robotu. tādā hermaņa futūristiskā vieglā pesimisma stiliņā (jeh, pakļaušanās un helikopters, get over here). 2023. gads, londona (why of all the places?), kaut kāds mēģinājums tur ievilkt 1969. gadu / abbey road. starp jauno aktieru nomaiņām skan bītlu dziesmas, no kurām vien retā ir no "abbey road". turpinu domāt par to, vai šamējie nudien ir nopirkuši īstās tiesības, lai izmantotu tos fragmentus. pārejas, protams, loģiskas, jo visiem jaunajiem jādod sakāmais, bet it īpaši otrajā cēlienā tas notiek pārāk bieži raustīti. viena aina vai viens joks un viss, gaismu nodimmē līdz 20%, un jā. atkal pilnu prožektoru. kas arī beigās sāka sāpēt. mazliet laikam cieņas tam čalim, kas visu izrādi nospēlēja robotu. laikam joprojām mazliet nepārliecina tie paši purni, kas tā darīja arī kalpa zēna vasarā. no pozitīvajiem saukšu lapošku, tā balss un diezgam brīvums spēlēt/pateikt jebko ir baigi forši. kas vēl. krūmiņš izskatījās dahujā novecojis. un atkal pa skatuvi klaiņo makbuki. ne tikai pāvestam, arī šitiem te. un man legit likās, ka pēc piemā cēliena beidzās izrade. vienkārši negaidīts "o, tas gan ir interesanti," un viss. cilvēki iziet no zāles, un čau. bet vēl nebija hermaņa sīkais, un izrādās, ka būs ptrs cēliena. nu ok.
pēc izrādes aizgāju uz ofisu pēc riteņa, nejauši ieskrēju k., las bija atnākusi ar vienu austriešu erasmusieti, pasēdējām un iedzērām un parunājām par multikulturālām lietām. nu, atkarībā, kurs no viņiem uz maiņām gāja uz tualeti. šo sarunu līmeni knapi varēja izciest, tādā ziņā kā par "replacement over being at home". jo gribējās pēc tās garantētās radošās dozas pēc izrādes beigām mājās kaut ko uzspēlēt. nujā. un otrais vakars pec kārtas ar diviem dzērieniem. man, kurš vispār nekur neiet. jo parasti tās sarunas (it īpaši ar ķīnoeti, vai citiem skolas purniem, ķipa, heij, kā pēdējie gadi, kā dzīve n shit, nu bez nekādas piesaistes) nu nav, nepatīk, nekādas vērtības.
šodien nacionālajā esot bijusi arī revidenta pirmizrāde. vot, to es gribu redzēt. salīdzināt. ar veco jrt. ar to saundtreku no "17 pavasara mirkļiem", saindēšanos ar sviestu, pupainajām bābām, piedirsto tualeti, to tirkīzzilo toni kas izskatās pēc "mūzika dejām"... ehh. toreiz sēžot, tās bija četras stundas, bet tagad jau liekas, ka tās dikti seksīgās četras stundas. un kam jau pieskārāmies vakar, sen nekas tāds afrodīzisks nav ēsts. un k. ir brīnišķīga persuana. kaut kā arī in a away viņai ir drusku līdzīgas eksistenciālās iezīmes, bet viņa vienkārši visur iet un nodarbina sevi, un to es galīgi nesaprotu, kā tā var un kā tas izdodas, tik daudz visādos virzienos. un dīvaini, ka darbā katru rītu pēdējās divas nedēļas es izskatoties aizmiegojies. vai aizdomājies. atrodu tāsku, un tad es pār-domāju lietas. brīvajā laikā muldu. un tad atpakaļ. pie vēlami patīkamamām lietām. es joprojām gruzos par to visa nepateikšanu.
no moleskina:
bītlu jaunais albums, 5.12.19
"well, she was just 17" nav no abbey road
sadalīti divi dzīvokļi. čalim vīns un olīveļļa.
ievas un arābijas
sofija ar kolu ir nē (un četracim ir krekls par īsu)
kā viņi izdomā optimālo sienas augstumu?
izlietnes spiediens sāpīgi mazs
2023 un mošejas?
alekss + sofija = ??
robots noklājies ar gliteriem
divi ir kustībā, 3. (robots, vai bezpilota monologs) stāv uz vietas
smird kā tu no otras puses
robots un bauda?
šopenhauers un vēlmes
krūmiņš izskatās uber novecojis
"tas gan ir interesanti." - vislabākās cēliena beigas.
mazajā zālē ir trīs veidu krēsli
un "es esmu jrt" merčandaizs ir ļoti kūl. daudz kūlāks par to sainsbury's oranžajiem flīsa džemperiem.
otrais cēliens ir pārāk saraustīts
jančevska uz steorīdiem
pavasaris atkal..
|
nuavembris 22., 2019
| 23:15 - BALTAIS HELIKOPTERS, 22.11.19
izrāde, kurā gaida, kamēr visi izslēgs telefonus.
publiskā sāpināšana/spīdzināšana.
19:09.
laboratorija tam, kas 20.gs. kļuva pouplārs tas pats, kas ...
tie murgi ir nais
notika uzspēlētā angļu valoda
seksīgs jrt maksimālais minimālisms
|
oktobris 21., 2019
| 12:39 - dailes bīstamie sakari
vēl es vakar biju uz dailes "bīstamajiem sakariem", kuri jau pēc anotācijas izskatāmījās pēc sūda, tāpēc šī ir uzvara man..
klavieres tumsā, kuras ir izgaismotas un tiek spociski (vai no otras puses) sistas.
mīmiskie vijolisti nekustina pirksti.
šķērsgriezuma māja
patīkamas manieres.
dialogu atbildes izskan pirms domāšanas
kā es vispār jūtos par scenārija attīstību no dialogiem?
kāpēc upenieks jau otrajā izrādē ir dēkainis aiz aizelsušos balsi
pārāk daudz melnās pauzes
stroboskops beigās bija ok
saraustījums: over 9000
dženderisms augstākajā pakāpē
vai tas ir 4d teātris?
un arī uz to ramenriga, es īsti nebiju starā par to visu. neliekas, ka tas mochi mārketings, "mochi visur" īsti strādā. vismaz ne šeit. vienreiz paņem, nošasminies par saldējuma bumbu tādā maigā un mazliet sāļā miziņā, un vairāk nekad. vai nu man pārāk patika tie mochi, ko dabūju londonā, vai tas vienkārši ir sūds.
un vēl es neesmu starā par vārdadienām un to lomu citu cilvēku uztverē
|
oktobris 10., 2019
| 13:04 - lnt "man 30 gadu"
ieauguši nagi, ieauguši zobi, ieauguši krāmi, ieaudzis slinkums
laikam jau pirms divām nedēļām biju uz nacionālā "man 30 gadu".
divi jautājumi. vai varbūt pārāk lielas formas izrāde? vai cigaretes degšanas ilgums ir uzskatāms par laika mērvienību scenārijā?
kas vēl. lūriņai cepuri nost, īsti nesapratu, ko bedrē spēlēja macats/lūsēns (sarkanais nords karoče), ja pie taustiņiem jau ir zilveris un pauls. un ko tur darīja, teiksim, šelegovskis. operisks iestudējums.
dziesmiņa par gurķiem bija baigaias bangeris. ko viņi arī saprata. pārējais gan diezgan hujņa.
|
|
|
|
